Ingmārs Līdaka „Zoodārzs manā pagalmā”

Ingmārs Līdaka „Zoodārzs manā pagalmā”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014.

Bērnībā viens no iemīļotākajām man bija grāmatas par visu veidu zvēruļiem. Gūti tagad visas atcerēties, bet pat atmetot aizraujošos stāstus par eksotisko zemju lopiem arī par vietējo faunu bija pietiekami daudz lasāmvielas. Pamatzināšanas smēlos no Zanda Spura „Latvijas dzīvnieku pasaules”, bet par tēmu varēja atrast kaudzēm jaunajiem dabas pētniekiem paredzētu vienkāršu, bet aizraujošu grāmatu. Kārļa Griguļa „Zīlītes dziesma”, „Liepkalna mežā”, „Libellula un Kvadrimakulata”, Jūlija Vanaga „Meža dziesma”, Eduarda Jansona „Čadīte”, „Ragrillis”, „Ķetaurītis un Letenīte”, Ulda Plotnieka „Viļņu šūpolēs”, „Zaļās zāles zemē”, „Uzmanību, Vanaga Acs!”, Vitālija Bianki „Meža Avīze” un „Kolumbu klubs”. Interesantas grāmatas tika izdotas sērijā „Stāsti par dabu”, bet, ja sagribējās kaut ko zinātniskāku, tad bija brošūru sērija „Daba un mēs”. Acīmredzot dabas un zvēru tēma tolaik bija pietiekami nevainīga un apolitiska, lai jebkurš par to varētu droši rakstīt. Arī pavisam nopietni literāti kā Regīna Ezera šad tad krita kārdinājumā un rakstīja noveles par zooloģiskām tēmām. Šķiet, ka mūsdienās daudz vairāk tiek izdotas dažādas jaukas, ilustrētas enciklopēdijas par dabu, bet labu, populārzinātnisku grāmatu par dzīvniekiem latviešu valodā ir tagad ir daudz mazāk. Pirms dažiem gadiem ir iznākusi Ilmāra Tīrmaņa „Ko nezinām par zināmajiem Latvijas dzīvniekiem”, kas ir viņa „Vides Vēstīs” publicēto rakstu apkopojums. Grāmata bija interesanta, bet jāņem vērā, ka tie nav stāsti, bet žurnāla raksti, kurus, starp citu, var viegli sameklēt un izlasīt „Vides Vēstu” mājas lapā. Arī latviešu rakstnieki nav aizmirsuši dzīvnieku tēmu. Pagājušā gadā iznāca brīnišķīgi noformēts Gundegas Repšes stāstu krājums „Vīrs tapīrs un citas radības” par sīko bezmugurkaulnieku spīdzināšanu mājas apstākļos. Vārdu sakot, pat, ja tu esi tikai rakstniekam garām rāpojošs tarakāns, tev ir liela iespējamība tikt iemūžinātam kādā daiļdarbā.

Zoodārzs manā pagalmāTā nu šogad iznākušo Ilmāra Līdakas grāmatu „Zoodārzs manā pagalmā” gaidīju ar lielu interesi un, kad tiku tai klāt, izlasīju ātri. Godīgi jāatzīstas, ka īpaši daudz jaunas informācijas no tās neieguvu, bet tikai tāpēc, ka par dzīvnieku tēmu pārāk daudz ir lasīts pirms tam. Tomēr šo to uzzināju gan, piemēram, ka traki jocīgās skaņas, par kuru izcelsmi nesen klīstot pa niedrājiem lauzīju galvu, izdod Seivi ķauķis. Protams, autors nav profesionāls rakstnieks, stāstījums vietām ir mazliet neveikls, tomēr grāmatā ir jūtama patiesa mīlestība pret visām dzīvajām radībām (ir daži izņēmumi), ar lielu daļu no aprakstītajiem dzīvniekiem viņš ir bijis tuvos kontaktos un viņam krājumos ir daudz aizraujošu stāstu no personīgās pieredzes. Grāmatā ir ļoti daudz fotogrāfiju, tomēr vietām attēlu kvalitāti vēlējos mazliet labāku, bet daudzi no tiem ir unikāli, tāpēc jāpieņem tādi, kādi nu ir. „Zoodārzs manā pagalmā” ir samērā līdzīga Tīrmaņa grāmatai, bet tajā bija vairāk pasausas, nopietnas informācijas par savvaļas dzīvniekiem un to uzvedību, bet mazāk stāstu no dzīves. Līdakas grāmata, bez šaubām, ir daudz izklaidējošāka un piemērotāka plašākām tautas masām.

 „Zoodārzs manā pagalmā” ir ļoti vajadzīga grāmata – autors daudz uzmanības pievērš mūsdienu cilvēka sadzīvošanai ar visdažādākajām dzīvības formām. Sociālajos tiklos bieži vien nākas lasīt izmisīgus palīgā saucienus – kā man nogalināt šo dzīvnieku (un vēlams veidā, kas būtu pēc iespējas kaitīgāks apkārtējai videi un manai veselībai). Kā noindēt stirnas, nosist strazdus, uzspridzināt kurmjus, nemaz nerunājot par čūskām, sirseņiem, odiem vai laputīm. Es jau saprotu, ka tieši šie brēcēji Ingmāra Līdakas grāmatu visdrīzāk nemaz rokā neņems, bet daži no viņa ieteikumiem izklausījās praktiski realizējami un dabai draudzīgi. Galu galā cilvēkam ir jāsaprot, ka šajā pasaulē visām dzīvības formām ir sava vieta, sūtība un tiesības uz eksistenci. Diemžēl daudzas no problēmām, piemēram, saslimstību ar ērču encefalītu ir radījuši cilvēki paši. Ir vēl viena ļaužu kategorija, kurai grāmata būtu ļoti noderīga – tie, kuri uzskata, ka katrs nejauši pamanītais dzīvnieku mazulis vai savās gaitās tipinošs ežulis ir obligāti jāstiepj mājās un jāglābj. Bieži vien šādā veidā zvēriņš tiek nolemts bojāejai, savukārt mīlīgais stirnu buciņš izaug liels, izaudzē radziņus un jautri izklaidējas pie jebkuras izdevības savam glābējam sāpīgi iebadot dibenā. Bet pieradināti lāči, kas nebaidās no cilvēkiem, ir ārkārtīgi bīstami zvēri (dažreiz tādi brāķi gadoties igauņu savvaļas lāču audzētavā Nigulā, un viņi tos mēdzot iesūtīt Latvijā kā diversantus, nu labi, paši ieklīst panašķoties ar latviešu bišu medu), kurus diemžēl vienmēr nākas likvidēt. Dažreiz ir iespējams sadzīvot ar zvēriem pēc iespējas mazāk vienam otru traucējot, dažreiz nē, bet vienmēr ir iespējami saprātīgi risinājumi (tagad zināšu, kā var vienkāršā veidā noķert dzīvu caunu, un cik tālu tā ir jāaizved no mājas, lai nākamajā dienā neatjoztu atpakaļ). Turklāt daudzi dzīvnieki ir tā pielāgojušies kopdzīvei ar cilvēku, ka bez viņa tiem rastos nopietnas eksistences problēmas.

Autors krietni idealizē dzīvi laukos, bet lai nu tā būtu. Citādi grāmata ir lieliska, izzinoša lasāmviela cilvēkiem, kuriem interesē fantastiski aizraujošā pasaule, kurā mēs dzīvojam. Noderētu arī turpinājums, jo diez vai visas savas enciklopēdiskās zināšanas un daudzos piedzīvojumus ar dzīvniekiem autoram ir izdevies ietilpināt vienā grāmatā.

One thought on “Ingmārs Līdaka „Zoodārzs manā pagalmā”

  1. Atpakaļ ziņojums: Grāmatas par Latviju | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s