Zenta Ērgle „Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”

Man vienmēr ir bijis interesanti iepazīties ar citu lasītāju grāmatu plauktu saturu un šajā elles karstumā negribas pievērsties nopietnām lietām, tāpēc radās doma par nelielu aprakstu sēriju „Ieskats grāmatplauktā”, kurā būs īsi pastāstīts par grāmatām, kuras vēl joprojām dzīvo kopā ar mani, lielāku uzmanību veltot to formai un atmiņām par lasīšanu, nekā saturam.

Grāmatas mums mājās nekad nav bijušas tikai interjera elements vai plaukta rotājums, tāpēc vēl joprojām īpašumā paturu trīs Zentas Ērgles pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un sešdesmito sākumā sarakstīto stāstu („Mūsu sētas bērni”, „Tā tik bija vasara”, „Esmu dzimis neveiksminieks”) apkopojumu „Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”. Grāmata dzīvē izskatās vēl daudz briesmīgāk nekā bildē, bet tā ir viens apskaužami sīksts tipogrāfijas izstrādājums, jo pat nolasīta gandrīz līdz sairšanai celulozes molekulās, tā savā vairāk nekā četrdesmit gadu ilgajā mūžā nav pazaudējusi nevienu lapu. Stāsti ir iesieti pamatīgos kartona vākos ar pelēku dermatīna muguriņu un izdošanas brīdī ir maksājuši tieši deviņdesmit četras kapeikas. Vārdu sakot, tā ir īsta, oldskūlīga papīra grāmata, kura ir bijusi tuvā fiziskā kontaktā ar daudziem lasītājiem un pārcietusi neskaitāmas pārlasīšanas. Piedevām indiāņus un melno kaķi izdaiļo lieliskas laikam jau socreālisma stilā veidotas Edgara Ozoliņa ilustrācijas (bērnībā biju svēti pārliecināta, ka visas šī mākslinieka ilustrētās grāmatas ir ļoti aizraujošas, ha). Un arī šis mākslinieks ir nākamais nopietnākais manas vizuālās gaumes maitātājs pēc Margaritas Stārastes. 🙂

Grāmatu pirmo reizi izlasīju, kad vēl negāju skolā un dažas reizes (tas ir vismaz sešas vai septiņas) pārlasīju arī mācoties pirmajās klasēs. Stāstu varoņi bija vienkārši zēni un meitenes, tur bija aprakstīti forši piedzīvojumi, dažas sīkas nepatikšanas, viss tāds saulains, optimistisks ar labām beigām – pionieri, vasaras nometnes, ugunskuri, brīnišķīgā dzīve kolhozā, ekskursijas vaļējās kravas automašīnās (ak, jau 25 gadus neesmu vairs tā vizinājusies, varbūt kāds piedāvā tādu atrakciju?) arī Jāņi tiek svinēti kā pienākas. Vienīgi dzīvē mums nekad tādi aizraujoši piedzīvojumi negadījās (labi vien ir) un autores tik jūsmīgi aprakstītie lauku darbi man sirsnīgi riebās. Ideoloģijai nekādu vērību tolaik nepiegriezu, jo tā bija visur – uz māju sienām, pastmarkām, sērkociņu kastīšu etiķetēm un pat mazmājiņā izmantojamā pērnā gada noplēšamā kalendāra lapiņām.

Tagad, protams, skaidrs, ka grāmata ir ļoti naiva, tēli ir izgriezti no ļoti plakana kartona un saturs šķebinoši didaktisks. Mūsdienās diez vai kāds bērns ar sajūsmu lasīs Zentas Ērgles agrīnos darbus, bet grāmatu plauktā to paturējām aiz elementāras nostalģijas. „Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi” ir manas dzīves daļa pat, ja ļoti neliela un nenozīmīga. Un, ja mani kādreiz piemeklēs vecuma marasms, tad kas gan būs labāks pārlasīšanai par šo.