Džoja Ādamsone „Dzimusi brīvībai”

IMG_9167Turpinu rakāties pa plauktiem. Vēl viena līdz neatpazīšanai nobružāta grāmata ir Džojas Ādamsones „Dzimusi brīvībai”, kas izdota 1972. gadā populārzinātniskās literatūras sērijā „Apvārsnis” un tolaik maksājusi vienu rubli un septiņdesmit kapeikas. Visiem „Apvāršņa” sērijas izdevumiem bija glītas, melnas muguriņas ar baltiem burtiem (kad PSRS ekonomika sāka šķobīties, tās palika krāsainas un sērija plauktā vairs neizskatījās tik eleganta kā sākumā). Grāmatu no angļu valodas ir tulkojusi Helma Lapiņa, kurai pateicoties mēs kādreiz varējām lasīt lieliskus pazīstamāko dabas pētnieku (Dž. Darels, B.Gržimeks, u.c.) darbu tulkojumus.

Džoja Ādamsone vairākus gadu desmitus nodzīvoja Kenijā un daudz darbojās dabas aizsardzības labā. „Dzimusi brīvībai” ir stāsts par cilvēku izaudzinātu lauveni vārdā Elsa, kas tiek pieradināta dzīvei savvaļā. Izdevums ir samērā biezs (gandrīz 500 lappuses), jo tajā ir iekļautas trīs grāmatas – „Dzimusi brīvībai”, „Dzīve brīvībā” un „Mūžam brīvībā”.

Atceros, ka manu uzmanību vispirms piesaistīja daudzās, interesantās dzīvnieku fotogrāfijas, tā nu sanāca, ka grāmatu izlasīju un uzreiz pārlasīju apmēram sešu gadu vecumā, katrā ziņā skolā tad vēl negāju. Laikam jau „Dzimusi brīvībai” ir atstājusi uz mani paliekošāku iespaidu nekā biju domājusi. Grāmata būtiski atšķīrās no mīlīgajām, krāsainajām un optimistiskajām bērnu grāmatiņām par Āfriku ar draudzīgiem zvēriņiem un laipniem vietējiem iedzīvotājiem, kādas man pirms tam piedāvāja pieaugušie. Protams, bija lasīta arī Zentas Ērgles „Ieviņa Āfrikā” ar Margaritas Stārastes ilustrācijām un tās ir ļoti dažādas grāmatas, bet seši gadi ir pietiekami labs vecums, lai sāktu iepazīties ar atšķirīgiem skatījumiem uz vienu un to pašu. „Dzimusi brīvībai” bija pirmā īstā, nopietnā, dokumentālā grāmata, kuru izlasīju un skaidrs, ka tik ļoti aizrauties līdzi stāstam un atklāt sev jaunu pasauli var tikai sešu gadu vecumā. Tagad ir grūti saprast, kādā informācijas badā dzīvoju, līdz sāku pati izvēlēties, ko lasīt, bet tolaik, ziniet, interneta nebija, televīzijā bija tikai viens raidījums par tēmu – „Dzīvnieku pasaulē”, stundu garš, krievu valodā un to pašu rādīja tikai vienu reizi divās nedēļās.
Šajā grāmatā viss notika pa īstam. Dzīve Āfrikā bija skarba, lai izdzīvotu Elsai bija jāiemācās nogalināt citas radības, un galu galā par brīvību bija jāsamaksā ļoti dārgi. Elsa iedzīvojās savvaļā, bet drīz vien nomira no ērču pārnēsāta parazīta babezijas invāzijas. Ar viņas lauvēniem autorei bija pamatīgas problēmas un tos nācās pārvest uz Serengeti Nacionālo parku Tanzānijā. Diemžēl to tālākais liktenis mums paliek nezināms.

Grāmata ir ļoti saistoša ar labiem aprakstiem par lauvu paradumiem un Āfrikas dabu. Līdzīgi kā visās dabas aizsardzībai veltītās grāmatās autore galvenokārt risina tēmu, kā mierīgi pastāvēt līdzās cilvēkiem un dzīvniekiem. Tomēr lielie plēsoņas nav bīstamākais drauds cilvēkam, kurš nonācis šajā kontinentā. Džoju Ādamsoni 1980. gadā noslepkavoja viens no viņas bijušajiem darbiniekiem, savukārt viņas vīru pēc dažiem gadiem nogalināja malu mednieki.

Iespējams, ka grāmatu kādreiz pārlasīšu. Savā žanrā „Dzimusi brīvībai” ir klasika, bet sešu gadu vecumā tā bija fantastiski aizraujoša iepazīšanās ar Āfrikas dabu un raisīja pirmās smeldzīgās pārdomas par nāves neizbēgamību, pasaules neizzināmību un brīvības nežēlīgo cenu.

Sākumā Elsa saplūda ar klints sārteno, silto krāsu, it kā pati būtu daļa no šīs klints, bet vēlāk dziestošajā gaismā lauvas siluets iezīmējās pret debesīm, kurās lēnām kāpa pilnais mēness. Likās mēs visi atrodamies uz milzu kuģa, kas noenkurojies džungļu tumšajā purpurkrāsas jūrā, no kuras paceļas dažas granīta saliņas. Skats bija bezgalīgi plašs, valdīja pilnīgs miers, laiks šķita apstājies, un man radās sajūta, ka mēs burvju kuģī slīdam prom no īstenības, ieslīdam kādā citā pasaulē, kur cilvēka radītās vērtības sadrūp pīšļos. Instinktīvi pastiepu roku un pieskāros Elsai, kas sēdēja man cieši līdzās; viņa piederēja pie šīs otrās pasaules un, vienīgi pateicoties viņai, mēs drīkstējām ielūkoties šajā paradīzē, ko paši sen bijām zaudējuši.

5 thoughts on “Džoja Ādamsone „Dzimusi brīvībai”

  1. Grāmatu tārps

    Ahh, man arī ir šīs bērnības atmiņas:) Mani vecāki man ieteica šo grāmatu kā obligāti lasāmu, ja grib uzzināt kaut ko patiešām nozīmīgu (ko viņi darīja ārkārtīgi reti, jo es tāpat izlasīju visu, kam tiku klāt), un tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.
    Vēl jau Adamsonei bija arī grāmata par gepardu meiteni Pipu, bet tā vairs neatstāja tādu iespaidu kā stāsts par Elsu, lai gan arī šķiet bija diezgan laba.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Patīkami lasīt, ka vēl kādam ir labas atmiņas par “Dzimusi brīvībai”. 🙂
      Stāsts par Pipu “Plankumainā sfinksa” arī bija labs, bet to izlasīju, kad biju vecāka un vairs tik ļoti nesatraucos par to, kas ar viņiem notiks.

      Atbildēt
  2. Atpakaļ ziņojums: 10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi | Sibillas grāmatas

  3. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #10 (04.08.-10.08). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s