Arturs Heilijs „Vakara ziņas”

Arturs Heilijs „Vakara ziņas”, no angļu val. tulkojis Laimons Streips, Rīga: „Alberts XII”, 1996, (Arthur Hailey, „The Evening News”, 1990)

Grāmatu saņēmu dāvanā no Andra un tas bija labs iemesls atcerēties, ka jau kādus divdesmit gadus neesmu lasījusi neko no Heilija un būtu interesanti atgriezties pie viņa darbiem. Savulaik izlasīju vairākus Heilija romānus – „Lidosta”, „Riteņi”, „Stiprās zāles”, „Galīgā diagnoze”, „Skrejceļš 0-8”, turklāt pāris no tiem tolaik bija pieejami tikai publicēti turpinājumos žurnālā „Veselība”. Kādreiz lietainās vasarās bija tāda jauka izklaide – bēniņos veiksmīgi saliekot žurnālu komplektu, varēja tikt pie romāna, kas bieži vien vispār netika izdots atsevišķā grāmatā. Tak pēc nelietības likuma īpaši interesējošam gabalam dažreiz pietrūka tieši tā sešdesmitajos gados izdotā žurnāla eksemplāra, kurā bija nopublicētas beigas. Tagad ir grūti iedomāties, cik sasodīti sarežģīti bija tās sameklēt bezinterneta laikmetā.

Vakara zinasPatiesībā arī tikt pie Artura Heilija „Vakara ziņām” nebija vienkārši. Ciema bibliotēkā esošais grāmatas eksemplārs jau sen bija nolasīts beigts, norakstīts un izmests, lai atbrīvotu vietu svaigiem bestselleriem. Saprotu jau, ka plaukti nav no gumijas, bet atklājums, ka nupat ir izmesti arī Dikensa kopotie raksti, kurus cerēju palasīt kādā iedvesmas brīdī, mani patiešām apbēdināja. Tā nu nācās papētīt katalogus un pierakstīties par lasītāju vēl vienā bibliotēkā, kurai acīmredzot finansējums ir stipri trūcīgāks, un līdz ar to plauktos veco grāmatu īpatsvars stipri lielāks. Nezinu gan vai tā bija laba doma, jo atkal paveras jauka iespēja par velti lasīt vecas grāmatas latviešu valodā un nelasīt gadu gaitā sapirktās, jaunās grāmatas svešvalodās. Bibliotēka ir ierīkota piecdesmitajos gados uzceltā mazā kinoteātrītī, kurā jau sen, sen nav izrādīta neviena filma. Grāmatu plaukti ir izvietoti kinozāle ar milzum augstiem griestiem, un tiem apkārt vējo veca linoleja un skatītāju uz mūžiem aizmirstu filmu smarža. Tur tiku pie lieliska, bezdievīgi nolasīta „Vakara ziņu” eksemplāra, kas turas kopā tikai pateicoties bibliotekāru entuziasmam, lasītāju pieprasījumam un pusrullītim ikdienā par skoču sauktas līmlentes.

Pastāv uzskats, ka Arturs Heilijs nemaz nav rakstnieks un viņa romāni vispār nav literatūra. Toties viņš neapšaubāmi ir ārkārtīgi strādīgs, urķīgs un sīkumains. Katram no saviem romāniem viņš vispirms ir savācis milzīgu informācijas apjomu par nozari, kura tajā tiks aprakstīta, vienalga vai tas būtu viesnīcu bizness vai farmācija. Turklāt liela daļa no tās ir plašākai publikai nezināma un praktiski neiegūstama. Starp citu, latviski ir tulkotas un izdotas visas vienpadsmit Artura Heilija grāmatas, kas liecina, ka viņš savā žanrā ir pie mums populārs autors. „Vakara ziņas” ir viņa priekšpēdējais romāns, kas stāsta par televīzijas ziņu veidotāju ikdienu un šo to arī par starptautisko terorismu. Kā jau ierasts Heilija grāmatās, arī šajā ir ārkārtīgi daudz par televīzijas darbinieku ikdienu, kā arī neiedomājami sīkas tehniskas detaļas par ziņu veidošanu. Savā ziņā bija ļoti interesanti tagad lasīt par televīziju astoņdesmitajos gados, jo gadsimta ceturkšņa laikā mūsu informācijas iegūšanas veidi un ātrums ir totāli mainījies (vai kāds šodien par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu uzzināja tikai no vakara ziņām TV?). Savukārt televīzijas žurnālistu darba pētnieciskā un analītiskā daļa, kā arī ētikas jautājumi ir un paliek tikpat aktuāli arī tagad. Teroristiem veltītās nodaļas bija vājākas, bet skaidrs, ka tajās aprindās autoram tik labu informācijas avotu nebija. Jāpiezīmē, ka Heilijs 1990. gadā izdotajās „Vakara ziņās” īpaši uzsver, ka terorisma draudi ASV nav novērtēti un tuvākajā nākotnē varētu kļūt par lielu problēmu. Kā mēs tagad zinām, tā arī notika.

Grāmatas sižets ir spraigs, un, lai gan samērā paredzams, piesaista uzmanību. Heilija rakstības stils ir izteikti dokumentāls un piezemēts, bet tas ir labi atbilstošs romānu saturam. Viņa grāmatās vienmēr darbojas daudz personāžu un notikumi tiek parādīti no dažādiem skata punktiem. Tiesa tēli ir klišejiski un ir sajūta, ka tie visos viņa romānos ir vieni un tie paši, bet Heilija grāmatu plusi ir informācija un sižets nevis varoņu mīlas peripetijas, lai gan, protams, neiztiek arī bez tām.

Bija jau piemirsušies deviņdesmito gadu tulkojumi, bet „Vakara ziņas” ir latviskotas ļoti dīvainā valodā – vietām jokaini lauzītā, vietām naftalīnīgi aizkustinošā, piebārstītā ar avenīdām, golfa vēzdiņām un citiem ausij neierastiem lingvistiskiem veidojumiem. Un nopietnu TV vadības ļaužu erotiskajās ainās tulkojums ir, hm, tāds izteikti draisks. 🙂

Viņš savukārt skatījās uz Ritu ar iekāri, novilka apakšbikšeles un uzmeta tās uz Ritas biksītēm un krūštura. Tāpat kā iepriekš, viņam patika tas, ko viņš redzēja savā nabas galiņā.

Piedevām kāds no lasītājiem nez kāpēc bija izlabojis dziesmas vārdus. Ej nu sazini, kāpēc cilvēkiem patīk šādi izpausties bibliotēkas grāmatās.

IMG_9182

„Vakara ziņas” ir labs, izklaidējošs trilleris ar jūtamu sava laika piegaršu. Iespējams, ka izlasīšu vēl kādu Artura Heilija no  populārākajiem romāniem.

4 thoughts on “Arturs Heilijs „Vakara ziņas”

  1. andris

    Šī bija pirmā grāmata (vai varbūt otrā pēc Merla “Salas”), kura tā aizrāva, ka videnē pa kluso lasīju stundu laikā. Tajos laikos netraucēja ne tulkojums, ne klišejas 🙂
    Ak, grāmatu dāvināšana, gads jau otrajā pusē, un es vēl neesmu neko izlasījis, turklāt neatceros, ko man sadāvināja (izņemot Ērvingu).

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Ak, videnē lasīju Heilija gabalu par pataloganatomiem (tas bija jauks) un Lidostu. Vakara ziņas vēl nebija izdotas. Tulkojums man netraucēja, tas vienkārši bija kaut kas nedaudz ārpus ierastās bestselleru valodas – kaut kas citāds.
      Sadāvinātās grāmatas, protams, arī no galvas neatceros, bet gada sākumā uztaisu sarakstu. Tā kā tas ir vienīgais saraksts, kuru gada laika pacenšos izlasīt, dzīvi tas īpaši neapgrūtina. 🙂

      Atbildēt
  2. doronike

    Šajos ražošanas romānos ir kaut kas ļoti pievilcīgs, man patika pat padomju romāni par rūpnīcas dzīvi. Bet Heiliju gan noteikti visu neesmu lasījusi – Lidostu noteikti lasīju, tad atceros Riteņus un Stiprās zāles. Varbūt kādā nostaļģiskā vasara būtu vērts pie tiem atgriezties (vai arī saglabāt jaukas atmiņas).

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s