Rodžers Zelaznijs „Nemirstīgais” un citi zinātniskās fantastikas stāsti

Zinatniskās fantastikas stāstu krājums „Nemirstīgais”, sastādītājs un priekšvārda autors I. Belogrīvs, no angļu valodas tulk. Zane Rozenberga un G. Garoza, Rīga: „Vaga”, 1993.

Pēc nesen izlasītās Jo Walton grāmatas „Among Others” radās interese sameklēt kaut ko vairāk no tajā minētajiem zinātniskās fantastikas darbiem. Paskatījos, ka latviski ir tulkots Rodžera Zelaznija romāns „Nemirstīgais”, un tad jau atlika vienīgi aiziet līdz lieliskajai Bibliotēkai, Kurā Nemet Ārā Vecas Grāmatas.

NemirstigaisZelaznija romāns izrādījās publicēts deviņdesmitajos gados izdotā zinātniskās fantastikas stāstu krājumā, kurā bija apkopoti septiņi Hugo un Nebula prēmiju laureātu darbi. Kā jau tipiskam deviņdesmito gadu izdevumam, grāmatai ir šaušalīga paskata vāks (man pat bail meklēt internetā, kas ir tas baisais sarkanais onkulis, kas tur redzams). Toties tulkojums ir ļoti sakarīgs. Piedevām grāmatā ir veseli divi priekšvārdi – viens par Hugo, bet otrs par Nebula balvu, šo balvu saņēmēju saraksti (lai gan tikai līdz septiņdesmito gadu beigām) un plaši komentāri par katru no stāstu autoriem. Ņemot vērā, ka grāmata ir publicēta pirmsinterneta laikmetā, kuru daudzi no bloga lasītājiem iespējams nespēj pat iztēloties, radās patīkams iespaids, ka to iespiešanai ir sagatavojuši cilvēki, kurus patiešām ir interesējusi zinātniskā fantastika.

Rodžers Zelaznijs, Nemirstīgais, (Roger Zelazny, This Immortal, 1966). Šajā romānā, par kuru Zelaznijs 1966. gadā saņēma Hugo balvu (kopuma viņa kontā ir sešas tādas) ir daudz izmantota sengrieķu mitoloģijā. Romāna darbība notiek pēc kodolkara, kura laikā cilvēce trīs dienās ir pamanījusies sagraut visu. Zemi apdzīvo dīvaini mutanti – kentauri, satīri, spārnoti zirgi, krokodili, kuriem neviens nezina kāju skaitu un daudzas citas nešķīstības. Izdzīvojušie cilvēki, ja vien iespējams, cenšas aizlaisties prom pēc iespējas tālā no Zemes, un labāk uz citām planētām pie augstāk attīstītām rasēm piestrādā par tādiem kā dresētiem pērtiķiem. Savukārt augstāk attīstītās rases pārstāvji vegieši ir zili (nepārprotiet, viņiem vienkārši ir zilas krāsas āda) un dodas ekskursijās uz Zemi, lai nobaudītu koka-kolu (tā ir lielākais cilvēces ieguldījums galaktiskajā kultūrā), nodarbotos ar zoofīliju (tas ir kniebtos ar cilvēkiem) un vispār pašausminātos par to, ko it kā saprātīgas būtnes var trīs dienās izdarīt ar planētu. Galvenais varonis ir dīvains, neglīts un ļoti spalvains apšaubāmas izcelsmes un nenosakāma vecuma radījums kalikanzaross – vienlaicīgi radītājs un postītājs (lai ieriebtu vegiešiem, viņš, piemēram, ir pamanījies noorganizēt Heopsa piramīdas nojakšanu), kurš sevi sauc par Konradu Nomikosu. „Nemirstīgais” ir pirmais manis lasītais Zelaznija darbs un jāatzīstas, ka romāns šķita diezgan saraustīts un vietām neveikls, bet varbūt vienkārši no tik izslavēta autora literārā ziņā gaidīju kaut ko vairāk. Tomēr kopumā romāns bija kaut kas tik kukū, ka man patika gluži labi. Autora uzburtā pasaule bija saistoša un makten mitoloģiska, varoņiem bija foršs kvests ar dažādiem piedzīvojumiem klasiski raibā kompānijā. Savukārt intelektuāli lasītāji var mēģināt uzminēt, kāds vēl sengrieķu mošķis izlīdīs no krūmiem, vai kura varoņteiksma tiks apcerēta vai parodēta. Līdz ar to varēja pieciest šādus tādus caurumus sižetā un citas neveiklības.

Rodžers Zelaznijs, Viņš, kurš veido, (Roger Zelazny, He Who Shapes, 1965). Zelaznijam ir tik daudz visādu balvu, ka viņš krājumā ir pārstāvēts ar diviem darbiem. Šis stāsts pēc tam ir pārstrādāts par romānu „The Dream Master”. Tas ir par nākotnes psihiatru, kurš kontrolē pacientu iztēli, lai tādā veidā ārstētu viņu neirozes. Tak, kā visiem labi zināms, tad daudz čakarēties pa citu prātiem nav ieteicams, jo šis tas var noiet greizi, bet vai gan kāds var atturēties no ielīšanas svešā apziņā. Stāsts ir balstīts uz Junga teorijām un skandināvu mitoloģiju. „ Viņš, kas veido” šķita labāk nostrādāts, nekā romāns par kā viņu tur sauca kalikanzarosu, tomēr emocionāli īpaši neuzrunāja.

Džeks Venss, Pēdējā pils, (Jack Vance, „The Last Castle”, 1966). Grotesks un satīrisks stāsts ar savdabīgu noskaņu par tālu nākotni, kad daļa cilvēces ir atgriezusies uz Zemes no citām planētām, mētā no sevis smalkus aristokrātus un estētus, bet citas rases izmanto par apkalpotājiem. Protams, vienā brīdī racionālā rase meki saceļas un sāk visus cilvēkus lēnā garā, bet toties ļoti metodiski, slaktēt nost. Stāsta sižets ir diezgan paredzams, interesanta bija vienīgi tā īpatnējā noskaņa un dīvainā detalizēti aprakstītā pasaule.

Roberts Silverbergs, Pasažieri, (Robert Silverberg, Passengers, 1968). Vienā jaukā brīdī cilvēci ir apsēdis kaut kas, ko visi sauc par pasažieriem. Pēkšņi šis kaut kas var ieperināties tavā prātā un tavā vietā izmantot un komandēt tavu ķermeni. Piemēram, likt ēst sūdus vai darīt vēl draņķīgākas lietas. „Pasažieri” ir tāds bezcerības un izmisīgas nolemtības pilns stāsts. Vai cilvēks vispār vairs pats var kontrolēt savu apziņu? Varbūt vienmēr viņa vietā to dara kāds cits.

Vonda Makintaira, Par Miglu un Zāli, un Smilti, (Vonda McIntyre, Of Mist, and Grass, and Sand, 1973). Smalks, sievišķīgs un mazliet skumjš stāsts par jaunu dziednieci, kura kaut kādā primitīvā post – tehnoloģiju pasaulē ārstē cilvēkus ar čūsku indi. Komentāros sastādītājs pat nedaudz taisnojas, ka tā ir tikai nejauša sakritība, nevis apzināta diskriminācija, ka krājumā ir ievietots tikai viens autores sievietes darbs, jo Hugo un Nebula balvas ir saņēmušas daudzas labas rakstnieces un no viņu darbiem mierīgi varētu sastādīt atsevišķu stāstu krājumu.

Teodors Stērdžens, Lēnais darinājums, (Theodore Sturgeon, Slow Sculpture, 1970). Jauks stāsts par paralēlēm starp bonsai kociņu audzēšanu un attiecību veidošanu starp cilvēkiem. Pa vidu autors izklāsta dažas nepierādītas teorijas par pasaules kārtību, bet to var pieciest.

Pols Andersons, Āža dziesma, (Poul Anderson, Goat Song, 1972). Šis stāsts bija pēdējais un mani uzrunāja vismazāk. Vēl viena variācija par sengrieķu mitoloģiju –mīts par Orfeju, kurš nokāpj pazemē pēc Eiridīkes, tikai kibernētiskā izpildījumā.

Ja interesē sešdesmito un septiņdesmito gadu fantastika, tad krājums „Nemirstīgais” labi noderēs minimālam ieskatam žanrā. Ja nu kāds autors iepatīkas, tad var pēc tam sameklēt citus viņa darbus. Nav jau vairs drūmais deviņdesmito gadu sākums, tagad internets un e-grāmatnīcas ir atvērti visu diennakti.

Krājums man patiešām patika, protams, daži stāsti vairāk, daži mazāk. To ir vērts lasīt kaut vai tāpēc, ka daudz kas no tā, ko mums pēdējā laikā izdevēji un autori pasniedz kā modernus fantāzijas darbus ar oriģinālām idejām, patiesībā ir vārgs septiņpadsmitais uzlējums no sen zināmiem un izstāstītiem stāstiem. Tikai bez tā arhaiskā šarma un literārā stila, ka piemīt pagājušā gadsimta vidus fantastikai.

8 thoughts on “Rodžers Zelaznijs „Nemirstīgais” un citi zinātniskās fantastikas stāsti

  1. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    Atminos, ka tiku pie šīs grāmatas neilgi pēc tās iznākšanas. Izlasījis to esmu kādas piecas reizes. “Nemirstīgais” ir viens no maniem mīļākajiem Zelaznija stāstiem. Džeks Vensa pasaules iepazinu salīdzinoši nesen, cik var noprast no viņa darbiem vēlāk daudzi ir iedvesmojušies.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Šo es tolaik kaut kā palaidugarām. Laikam tāpēc, ka krājums ir izdots ārpus ierastajām sērijam. Bet nu nekas, arī tagad bija patīkami to lasīt.
      Varbūt vari ieteikt, ko vēl derētu izlasīt no Zelaznija.

      Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Vai dieniņ, man tikai tagad nāca atklāsme, ka tavs segvārds apzīmē pasaules literatūrā visai populāru un daudzvārdīgu tēlu. 🙂
          Bet Amberas hronikas noteikti vajadzēs kādreiz ievērtēt. Tās vismaz ir pabeigtas un turpinājumu nebūs.

  2. Lasītāja

    Jā, šis ir jauks krājums, tikai iznāca tādā nelaikā, ka laikam lielā mērā ir palicis nepamanīts. Starp citu, Makintairai ir vesels romāns, kurā dziedniece iet sev meklēt jaunu čūsku. Noskaņa nav gluži tik smalki skumja, bet čūsku ir daudz vairāk.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tas labi, ja viņa tika pie jaunas čūskas. Citādi šajā stāstā dziedniece beigās devās atpakaļ diezgan bēdīga, jo pēc noteikumiem viņai no atlikušajām čūskām bija jāšķiras kā nepietiekami profesionālai savā amatā.

      Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #13 (25.08.-31.08). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s