Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”

Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”, Reiņa Pētersona ilustrācijas, Rīga: „liels un mazs”, 2014.

Pirmais septembris nenovēršami ir klāt, tāpēc blogā turpinu apcerēt ieteicamo literatūru lasīšanai 5. klasē. Šovasar bez „Miskastes bērna” bija jāizlasa arī divas no Bērnu un jauniešu žūrijas atbilstošajai vecuma grupai paredzētajām grāmatām. Pirmā izvēlētā grāmata „Samsons un Roberto” tika izlasīta ātri un patika visiem. Kā otru izvēlējāmies „Lapsu kalniņa mīklas”, jo grāmatas tēma šķita interesanta un bērnu literatūrā neierasta. Diemžēl izvēloties lasāmvielu pēc tēmas var gadīties arī nedaudz vilties. Tā nu, sākot lasīt „Lapsu kalniņa mīklas”, bērni uzreiz noformulēja divas galvenās lasītāju pretenzijas pret rakstniekiem:

• Kāpēc rakstnieki neraksta (jā, kāpēc Ambjērnsens nav uzrakstījis turpinājumu „Samsonam un Roberto”?);
• Kāpēc rakstnieki raksta grāmatas, kas nav aizraujošas.

„Lapsu kalniņa mīklās” autors ir pievērsies nopietnai mūsu vēstures lappusei, kas pēdējos gadu desmitos latviešu bērnu grāmatās netika apskatīta – mežabrāļu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Manā bērnībā viņus grāmatās pieminēja bieži, bet, protams, no pavisam cita skatu punkta. Piemēram, vēl tagad atceros emocionāli dikti traumatisko epizodi no Ojāra Vācieša „ Tās dienas acīm”, kad ļaunie meža bandīti nošāvu zirdziņu. Laikam jau pēc tam nošāva arī kādu skolotāju, bet tas mani bērnībā diez vai īpaši saskumdināja.

Grāmatas darbība notiek divos laikos. Pirmais ir 1961. gada pavasaris, kad divi zēni ir devušies pavadīt brīvdienas laukos, bet otra stāstījuma līnija risinās tūlīt pēc kara. Autors ir ļoti rūpīgi izpētījis tēmu un grāmatā ir detalizēti aprakstīta mežabrāļu bunkura būvniecība un visādi tehniski sīkumi. Stāstā ir izmantotas aculiecinieku atmiņas, kas tam piešķir ticamību. Vienīgā bēda lasot ir, ka grāmata ir samērā garlaicīga. Pat man vajadzēja ļoti piespiesties, lai nelielo stāstu izlasītu līdz galam, bet bērniem diemžēl gāja vēl grūtāk. Starp citu, mani nemaz netraucēja tas, ka tagad literatūrā mežabrāļi ir morāli kristālskaidri, laipni, godīgi un stipri pārāki par rupjajiem, netīrīgajiem un alkoholu mīlošajiem padomju varas darbiniekiem. Brīžiem uzjautrināja gan, tak sen jau zināms, ka patiesība ir kaut kur tur ārā nevis grāmatās. Nebija jau arī liela bēda, ka bērniem ļoti daudz kas bija jāizskaidro papildus. Skaidrs, ka vidējais desmitgadnieks, viens pats lasot „ Lapsu kalniņa mīklas”, daudz ko no sešdesmito gadu ikdienas nesapratīs vai palaidīs garām, jo viņa uztverē šis laika periods ir tikpat sens un neizprotams kā Livonijas karš. Mani vairāk apbēdināja trūcīgā detektīvintriga un smagnējais stāstījuma stils. Atceros, ka man bērnībā ļoti patika līdzīgas, bet ideoloģiski pretēja satura grāmatas kā Laimoņa Vāczemnieka „ Veco vraku noslēpums” vai Zentas Ērgles „Operācija „ Kanna””. Pirmo pat izvilku no plaukta un nedaudz palasīju. Pateicoties tās ironiskajam stāstījuma stilam, sāku ķiķināt jau otrajā lappusē par traki nūģisko galveno varoni. Māris Rungulis ir labs rakstnieks, tomēr „Lapsu kalniņa mīklām” pietrūkst tās dzirksts, kas grāmatas padara aizraujošas bērniem. Un pieaugušajiem arī.

Bērna globālais secinājums par mežabrāļiem pēc izlasīšanas bija, ka viņi galvenokārt tikai ēda un slēpās. Droši vien tā jau arī bija.

Man visnepārliecinošākais grāmatā šķita tas, ka omamma bērniem tik sīki un smalki izstāsta visu par mežabrāļiem. Ja atmetam tādus niekus, kā no kurienes viņai ir tik sīka informācija par bunkurā notikušo, tad atceros, ka arī vēl astoņdesmito gadu sākumā pieaugušie ļoti nelabprāt runāja par šādām tēmām. Stāsti no manas bērnības bija daudz biedējošāki, tie nebija mākslīgi pielaizīti, čekisti tur arestēja cilvēkus, piekāva sievietes un piedraudēja ar nošaušanu uz vietas visai ģimenei. No šiem stāstiem vienmēr dvesa reālas bailes un šķiet, ka bez tām pēckara periods nav pilnībā izprotams, jo mierīgie iedzīvotāji mežu tuvumā bija visai neapskaužamā situācijā starp padomju varas pārstāvjiem un mežabrāļiem, lai cik laipni un labi audzināti viņi arī nebūtu.

Tā grāmatas daļa, kurā abi zēni – Mareks un Andrejs – dzina pēdas pazudušajam stirnu buciņam, bērniem patika labāk. Par viņiem ir stāstīts arī autora iepriekšējā grāmatā „Kaķu ģenerālis”, tikai, cik saprotu, tad pazudušā pārnadža vietā pa sešdesmito gadu Liepāju tiek meklēti noklīduši kaķi. Tiesa man ne visai patika, ka grāmatā kā pozitīva rīcība tiek parādīta cilvēku klasiskā muļķība –tieksme stiept mājās no meža vai, pareizāk sakot, stirnai vardarbīgi nozagt tās mazuli. Zoologi, kā Ilmārs Līdaka var gadu gadiem skaidrot stirnu dzīves īpatnības, bet cilvēku glupībai robežu nav. Pat ja stirnēna māte ir gājusi bojā, tad vismaz lapsu bērniņiem pēc tam nebūs jāiet gulēt ar tukšiem un kurkstošiem vēderiņiem . Protams, ka jaukais stirnu mazulis grāmatā ir izaudzis par reti pretīgu lopu vārdā Buciņš, kas pie jebkuras izdevības cenšas visiem sāpīgi iebadīt dibenā (tas laikam bija domāts kā kaut kas smieklīgs). Vispār Buciņš nav vienīgā latviešu bērnu literatūrā sastopamā pieradinātā stirna, jo jau Jūlija Vanaga „Meža dziesmā” bija Mēness Meitiņa (gan jau kārtējais sveiciens Rainim).

„ Lapsu kalniņa mīklām” ir labas ilustrācijas ar tumšu, biedējošu noskaņu, kas atsauc atmiņā rudeni, pilnīgu pamestību un liek domāt par kaut kur dziļi mežā vientulīgi gaudojošiem vilkiem. Tak mans iekšējais bērns atkal novaikstījās un visu pārzīmēja Edgara Ozoliņa stilā, jo viņam patīk tikai tādas bildes un basta. Tas mani noveda gandrīz vai pie personības šķelšanās, jo pieaugušajai personai manī patīk Reiņa Pētersona darbi un tā regulāri tviterī mēģina uzminēt filmas pēc viņa foršajiem un trāpīgajiem zīmējumiem.

Lai arī „Lapsu kalniņa mīklas” nebija aizraujoša lasāmviela, tā noteikti bija lietderīga grāmata (kā zināms tās ir lietas, kas viena otru diemžēl bieži vien izslēdz). To lasot, varējām daudz ko pārrunāt un noskaidrot visādu jokainu vārdu nozīmi, piemēram, kas ir rija. Būtībā lielākā nelaime ir, ka tāda piespiedu lasīšana nu galīgi neveicina lasītprieku pat tad, ja ir ļoti noderīga jaunu zināšanu ieguvei. Bet domāju, ka bērniem, kuriem interesē karš, ieroči un bunkuri, grāmata varētu patikt gluži labi un viņi to izlasītu ar patiesu aizrautību.