Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”

Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”, Reiņa Pētersona ilustrācijas, Rīga: „liels un mazs”, 2014.

Pirmais septembris nenovēršami ir klāt, tāpēc blogā turpinu apcerēt ieteicamo literatūru lasīšanai 5. klasē. Šovasar bez „Miskastes bērna” bija jāizlasa arī divas no Bērnu un jauniešu žūrijas atbilstošajai vecuma grupai paredzētajām grāmatām. Pirmā izvēlētā grāmata „Samsons un Roberto” tika izlasīta ātri un patika visiem. Kā otru izvēlējāmies „Lapsu kalniņa mīklas”, jo grāmatas tēma šķita interesanta un bērnu literatūrā neierasta. Diemžēl izvēloties lasāmvielu pēc tēmas var gadīties arī nedaudz vilties. Tā nu, sākot lasīt „Lapsu kalniņa mīklas”, bērni uzreiz noformulēja divas galvenās lasītāju pretenzijas pret rakstniekiem:

  • Kāpēc rakstnieki neraksta (jā, kāpēc Ambjērnsens nav uzrakstījis turpinājumu „Samsonam un Roberto”?);
  • Kāpēc rakstnieki raksta grāmatas, kas nav aizraujošas.

Lapsu kalniņa mīklas„Lapsu kalniņa mīklās” autors ir pievērsies nopietnai mūsu vēstures lappusei, kas pēdējos gadu desmitos latviešu bērnu grāmatās netika apskatīta – mežabrāļu cīņām pēc Otrā pasaules kara. Manā bērnībā viņus grāmatās pieminēja bieži, bet, protams, no pavisam cita skatu punkta. Piemēram, vēl tagad atceros emocionāli dikti traumatisko epizodi no Ojāra Vācieša „ Tās dienas acīm”, kad ļaunie meža bandīti nošāvu zirdziņu. Laikam jau pēc tam nošāva arī kādu skolotāju, bet tas mani bērnībā diez vai īpaši saskumdināja.

Grāmatas darbība notiek divos laikos. Pirmais ir 1961. gada pavasaris, kad divi zēni ir devušies pavadīt brīvdienas laukos, bet otra stāstījuma līnija risinās tūlīt pēc kara. Autors ir ļoti rūpīgi izpētījis tēmu un grāmatā ir detalizēti aprakstīta mežabrāļu bunkura būvniecība un visādi tehniski sīkumi. Stāstā ir izmantotas aculiecinieku atmiņas, kas tam piešķir ticamību. Vienīgā bēda lasot ir, ka grāmata ir samērā garlaicīga. Pat man vajadzēja ļoti piespiesties, lai nelielo stāstu izlasītu līdz galam, bet bērniem diemžēl gāja vēl grūtāk. Starp citu, mani nemaz netraucēja tas, ka tagad literatūrā mežabrāļi ir morāli kristālskaidri, laipni, godīgi un stipri pārāki par rupjajiem, netīrīgajiem un alkoholu mīlošajiem padomju varas darbiniekiem. Brīžiem uzjautrināja gan, tak sen jau zināms, ka patiesība ir kaut kur tur ārā nevis grāmatās. Nebija jau arī liela bēda, ka bērniem ļoti daudz kas bija jāizskaidro papildus. Skaidrs, ka vidējais desmitgadnieks, viens pats lasot „ Lapsu kalniņa mīklas”, daudz ko no sešdesmito gadu ikdienas nesapratīs vai palaidīs garām, jo viņa uztverē šis laika periods ir tikpat sens un neizprotams kā Livonijas karš. Mani vairāk apbēdināja trūcīgā detektīvintriga un smagnējais stāstījuma stils. Atceros, ka man bērnībā ļoti patika līdzīgas, bet ideoloģiski pretēja satura grāmatas kā Laimoņa Vāczemnieka „ Veco vraku noslēpums” vai Zentas Ērgles „Operācija „ Kanna””. Pirmo pat izvilku no plaukta un nedaudz palasīju. Pateicoties tās ironiskajam stāstījuma stilam, sāku ķiķināt jau otrajā lappusē par traki nūģisko galveno varoni. Māris Rungulis ir labs rakstnieks, tomēr „Lapsu kalniņa mīklām” pietrūkst tās dzirksts, kas grāmatas padara aizraujošas bērniem. Un pieaugušajiem arī.

Bērna globālais secinājums par mežabrāļiem pēc izlasīšanas bija, ka viņi galvenokārt tikai ēda un slēpās. Droši vien tā jau arī bija.

Man visnepārliecinošākais grāmatā šķita tas, ka omamma bērniem tik sīki un smalki izstāsta visu par mežabrāļiem. Ja atmetam tādus niekus, kā no kurienes viņai ir tik sīka informācija par bunkurā notikušo, tad atceros, ka arī vēl astoņdesmito gadu sākumā pieaugušie ļoti nelabprāt runāja par šādām tēmām. Stāsti no manas bērnības bija daudz biedējošāki, tie nebija mākslīgi pielaizīti, čekisti tur arestēja cilvēkus, piekāva sievietes un piedraudēja ar nošaušanu uz vietas visai ģimenei. No šiem stāstiem vienmēr dvesa reālas bailes un šķiet, ka bez tām pēckara periods nav pilnībā izprotams, jo mierīgie iedzīvotāji mežu tuvumā bija visai neapskaužamā situācijā starp padomju varas pārstāvjiem un mežabrāļiem, lai cik laipni un labi audzināti viņi arī nebūtu.

Tā grāmatas daļa, kurā abi zēni – Mareks un Andrejs – dzina pēdas pazudušajam stirnu buciņam, bērniem patika labāk. Par viņiem ir stāstīts arī autora iepriekšējā grāmatā „Kaķu ģenerālis”, tikai, cik saprotu, tad pazudušā pārnadža vietā pa sešdesmito gadu Liepāju tiek meklēti noklīduši kaķi. Tiesa man ne visai patika, ka grāmatā kā pozitīva rīcība tiek parādīta cilvēku klasiskā muļķība –tieksme stiept mājās no meža vai, pareizāk sakot, stirnai vardarbīgi nozagt tās mazuli. Zoologi, kā Ilmārs Līdaka var gadu gadiem skaidrot stirnu dzīves īpatnības, bet cilvēku glupībai robežu nav. Pat ja stirnēna māte ir gājusi bojā, tad vismaz lapsu bērniņiem pēc tam nebūs jāiet gulēt ar tukšiem un kurkstošiem vēderiņiem . Protams, ka jaukais stirnu mazulis grāmatā ir izaudzis par reti pretīgu lopu vārdā Buciņš, kas pie jebkuras izdevības cenšas visiem sāpīgi iebadīt dibenā (tas laikam bija domāts kā kaut kas smieklīgs). Vispār Buciņš nav vienīgā latviešu bērnu literatūrā sastopamā pieradinātā stirna, jo jau Jūlija Vanaga „Meža dziesmā” bija Mēness Meitiņa (gan jau kārtējais sveiciens Rainim).

„ Lapsu kalniņa mīklām” ir labas ilustrācijas ar tumšu, biedējošu noskaņu, kas atsauc atmiņā rudeni, pilnīgu pamestību un liek domāt par kaut kur dziļi mežā vientulīgi gaudojošiem vilkiem. Tak mans iekšējais bērns atkal novaikstījās un visu pārzīmēja Edgara Ozoliņa stilā, jo viņam patīk tikai tādas bildes un basta. Tas mani noveda gandrīz vai pie personības šķelšanās, jo pieaugušajai personai manī patīk Reiņa Pētersona darbi un tā regulāri tviterī mēģina uzminēt filmas pēc viņa foršajiem un trāpīgajiem zīmējumiem.

Lai arī „Lapsu kalniņa mīklas” nebija aizraujoša lasāmviela, tā noteikti bija lietderīga grāmata (kā zināms tās ir lietas, kas viena otru diemžēl bieži vien izslēdz). To lasot, varējām daudz ko pārrunāt un noskaidrot visādu jokainu vārdu nozīmi, piemēram, kas ir rija. Būtībā lielākā nelaime ir, ka tāda piespiedu lasīšana nu galīgi neveicina lasītprieku pat tad, ja ir ļoti noderīga jaunu zināšanu ieguvei. Bet domāju, ka bērniem, kuriem interesē karš, ieroči un bunkuri, grāmata varētu patikt gluži labi un viņi to izlasītu ar patiesu aizrautību.

7 thoughts on “Māris Rungulis „Lapsu kalniņa mīklas”

  1. doronike

    Piekritīšu, ka literatūrā, kas bērniem cenšas interesanti pastāstī par vēsturi, piedzīvojumu elements ir ļoti vēlams. Visādi noslēpumi, šifri, paslēptās mantas intriģē pat pieaugušo (pat vienalga, ka beigās tiek atrasts tikai sadriskāts sarkanais karogs).
    Zinum ka es bibliotēkā apskatīju “Maskačkas stāstu” un mani tās drūmās bildes galīgi nevilināja uz lasīšanu. Visticamāk gan, ka es maldos.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Mazliet tas piedzīvojumu elements bija, tomēr vairāk akcents bija uz atmiņu stāstiem par to kā viņi ēd un slēpjas. 🙂
      “Maskačkas stāsts” varētu būt interesants, bet tas diemžēl nebija iekļauts šīs vasaras grāmatu sarakstā. Un tās Reiņa Pētersona bildes patiesībā ir drūmi jaukas, vienīgi pie tām ir jāpierod.

      Atbildēt
  2. Grāmatu tārps

    Manam 11gadniekam šī nebija ne obligātās, ne ieteicamās literatūras sarakstā (jo tāda saraksta viņam šovasar nebija vispār…), taču, ņemot vērā, ka es savu nebeidzamo grāmatu iegādes kāri, mēdzu apmierināt arī pērkot bērnu grāmatas, viņš tāpat pie šī izdevuma tika.
    Es pati neesmu lasījusi, taču bērns bija sajūsmā, bet viņam, kā jau Tu minēji, ļoti interesē ieroči, bunkuri, karš un visas tās lietas, kas mani, savukārt, galīgi neinteresē:)

    Izlasot Tavu atsauksmi, domāju, ka man būtu līdzīgas pārdomas, tomēr man šajā gadījumā svarīgākais ir, ka bērnam tiešām patika, jo ļoti daudz kas no tā, kas man šķiet, ka viņam varētu patikt, viņu it nemaz neaizrauj. Līdz ar to, kad izdodas uztrāpīt un viņš lasa (turklāt latviski! jo lielākoties viss, kas viņu interesē ir angliski un es esmu atmetusi ar roku centieniem vispirms kārtīgi izkopt latviešu valodu un tikai pēc tam sākt lasīt angļu valodā), es esmu pārlaimīga:)

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, lasot un skaidrojot, kas ir nagans un citi tamlīdzīgi verķi, nodomāju, ka noteikti būs bērni, kuriem tieši šīs lietas būs interesantas un saistošas. Man atkal būtu patikusi kāda šifrēta vēstule vai mīklaina karte. Vārdu sakot, mūsu grāmatu uztvere ir ļoti subjektīva. 🙂
      Nabaga rakstnieki. Visiem tak neizdabāsi. 🙂

      Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: 2014. gada mēnešu pirmie teikumi blogā | Sibillas grāmatas

  4. nga

    Turpināšu šo grāmatu ieteikt saviem 6.klasniekiem, jo kādam patiks. Bet centīgie vienkārši paplašinās savu dzìves izpratni ar jaunu tēmu, vārdiem u.c. Mēst tiešām lietojam jēdzienu IETEICAMĀS grāmatas , turklāt piebilstu, ka var lasīt arī citas pēc savas izvēles un interesēm. Iesaku arī tās, kuras par labām atzinuši paši bērni.
    Cik jauki, ka vecāki iepazīstas ar bērnu lasāmvielu un izsaka pārdomas !

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Paldies par komentāru. Motivēt bērnus vairāk lasīt grāmatas (un galvenais izprast izlasīto) diemžēl ir diezgan sarežģīti. Mūsu gadījumā Rungulis vienkārši nebija pareizā izvēle, jo pēc tam bērns mēģināja izlasīt vēl vienu viņa grāmatu (“Gliemežnīca”), bet ar to gāja vēl sliktāk. Savukārt Neiburgas stāsts par Tilli tika izlasīts ar interesi. Vārdu sakot, labi, ja ieteicamās literatūras saraksts ir pietiekami plašs, jo tad ir iespējams atrast grāmatas, kuras tiek lasītas ar patiku.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s