Daniela Stīla „Viņa spožais starojums”

Daniela Stīla „Viņa spožais starojums. Nika Treinas dzīvesstāsts”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: „Kontinents”, 1999 (Danielle Steel, His Bright Light, 1998)

Daniela Stīla ir pasaulē ļoti populāra amerikāņu rakstniece, kura ir paspējusi sarakstīt vairāk nekā simts romānu, kuru kopējā tirāža jau pārsniedz 800 miljonus eksemplāru. Neviens cits no šobrīd dzīvajiem rakstniekiem nav izdots tik daudz. Daniela Stīla ir arī neoficiālā bibliotēku karaliene, un jau trīsdesmit gadus viņa vienmēr ir bijusi lasītāju pieprasītāko autoru desmitniekā. Laikam jebkurā bibliotēkā viņas makten nolasītie romāni aizņem vismaz vienu plauktu. Daniela Stīla ir daudz tulkota arī latviešu valodā, bibliotēku katalogā saskaitīju vismaz četrdesmit sešus viņas romānus, kuri parasti neizceļas ar liekvārdību nosaukumos („Kāzas”, „Rēgs”, „Zibens”, „Zvaigzne”). Visvairāk viņas romāni pie mums tika izdoti deviņdesmito gadu beigās un pagājušās desmitgades sākumā. Pēdējais katalogā parādās 2008. gadā. Acīmredzot pēc tam mode uz lubenēm ir mainījusies un ir sākusies vampīru un tiem līdzīgu mošķu, kā arī Greja nokrāsu ēra un Stīlas grāmatas zaudējušas aktualitāti. Tomēr apzīmējums „Stīlas romāns” jau ir kļuvis gandrīz vai par sugas vārdu sieviešu auditorijai paredzētai pavieglai lubenei.

Neskatoties uz autores lielo popularitāti un pieprasījumu pēc tās bibliotēkās, latviski rakstītajos grāmatu blogos Danielas Stīlas daiļrade ir pieminēta tikai retumis. Iespējams tāpēc, ka viņas darbi ir perfekti pēc vienas shēmas ceptu ražošanas romānu paraugi – sākotnēji varonei iet labi, pēc tam ļoti nelabi, beigās atkal labi. Ja izlasīsi vienu, tad zināsi kādi ir visi pārējie, bet kā redzam no viņas grāmatu tirāžām, tad daudziem lasītājiem sižeta paredzamība un laimīgas beigas traki patīk un viņiem ar to pilnīgi pietiek. Stīla ir ārkārtīgi ražīga autore. Savā autobiogrāfiskajā stāstā viņa piemin, ka rakstīt varot atļauties tikai nedaudz vakaros un nakts stundās, jo dienas viņa vienmēr veltot ģimenei. Autorei ir deviņi bērni, no kuriem divi ir adoptēti, un piecas izjukušas laulības, bet acīmredzot tas nav nekāds šķērslis, lai katru gadu nebūtu iespējams sacerēt trīs vai četrus romānus (vai vismaz ieviestu rakstošo nēģeru komandu, bet ej nu sazini, kā tur īsti ir, varbūt tos bestsellerus rakstīt nemaz nav tik grūti, vajag tikai ķerties klāt 🙂 ).

Jāatzīstas, ka Danielas Stīlas romānus līdz šim lasījusi nebiju. Lai labotu šo nepiedodamo nolaidību bibliotēkā paņēmu Danielas Stīlas autobiogrāfisko romānu „Viņa spožais starojums”. Tas ir stāsts par viņas vecāko dēlu Niku Treinu, kurš bija talantīgs mūziķis, taču slimoja ar maniakālo depresiju jeb bipolārajiem traucējumiem un deviņpadsmit gadu vecumā izdarīja pašnāvību.

Jā, šī ir ļoti bēdīga grāmata. Lai arī autore visu apraksta ar tādu izmisīgu optimismu, tomēr ir sajūta, ka daudz kas paliek nepateikts un patiesībā Nika un viņa tuvinieku dzīve ir bijusi ļoti smaga. Vairāki pašnāvības mēģinājumi, pilnīga nespēja kontrolēt savu rīcību viņu visu ikdienas dzīvi ir padarījusi par nepārtrauktu balansēšanu uz naža asmens. Slimība ir slimība un ir skaidrs, ka šajā gadījumā neviens nav vainīgs. Tomēr ir skumji lasīt, ka ir lietas, kuras ietekmēt nav neviena cilvēka spēkos. Nikam nepalīdzēja ne tuvinieku mīlestība, viņu neglāba ārstēšana, ne arī profesionāla vairāku cilvēku aprūpētāju komanda, kura vienmēr bija viņam līdzas esot nomodā un rūpējās par visu, ieskaitot to, lai tualetē norautu aiz viņa ūdeni (tas nav nekāds joks, tā ir šis slimības realitāte, bet, protams, pati mazākā no šo slimnieku problēmām). Lai cik daudzi cilvēki aprūpēja un mīlēja Niku, nevienam nebija iespējams pasargāt viņu no sevis paša. Tāpat nevienu neglābj viņa personības spožums, talants, harizmātiskums, intelekts vai seksuālā pievilcība. Notiekošā nolemtība ir ļoti nomācoša. Lai gan lietojot medikamentus, cilvēki ar bipolārajiem traucējumiem var dzīvot visnotaļ labu un pieņemamu dzīvi, lielākā bēda varētu būt sajūta, ka slimību nekad nebūs iespējams izārstēt un tās izraisīto ierobežojumu apzināšanās. Grāmatā ir minēta statistika, ka apmēram trešā daļa no maniakālas depresijas slimniekiem beidz dzīvi pašnāvībā, iespējams, ka tieši slimība šiem cilvēkiem neļauj pieņemt realitāti un ar to samierināties.

Citus Stīlas romānus es noteikti nelasīšu. Viņas rakstības stils ir samērā garlaicīgs, tāds ātri lasāms un gluds, bet pilnīgi bezpersonisks. Tomēr „Viņa spožais starojums” ir laba un aizkustinoša grāmata, kas ir rakstīta no sirds, un autorei ir bijusi ļoti svarīga kā piemiņa par viņas dēla īso un traģisko dzīvi. Tajā ir arī daudz praktiskas informācijas par bipolārajiem traucējumiem (pirmās pazīmes, problēmas ar diagnosticēšanu un ārstēšanu), kuri dzīvē ir sastopami biežāk nekā gribētos, un diemžēl neviens no mums nav pasargāts no mentālas dabas saslimšanām.