Džeimss Boldvins „Cita zeme”

Džeimss Boldvins „Cita zeme”, no angļu valodas tulkojis Guntis Valujevs, Rīga: „Mansards”, 2014., (James Baldwin, Another Country, 1962)

Cita zemeDžeims Boldvins ir pagājušā gadsimta divdesmitajos gados dzimis amerikāņu rakstnieks. Bērnību viņš ir pavadījis vietā ar nostāstiem, par kuru kādreiz biedēja padomju bērnus – par Hārlemu sauktajā Ņujorkas pilsētas daļā. Saprotams, ka būt melnādainam gejam tā laika Amerikā ir kaut kas tāds, ko negribētos pieredzēt pat ļoti drūmos murgos, un četrdesmito gadu beigās Boldvins aizbrauc uz Franciju un lielāko daļu no savas dzīves pavada tur. Latviski bija tulkoti viņa romāni „Džovanni istaba” un „Bilstrītas blūzi” un tagad ir izdota arī „Cita zeme”.

Grāmatas darbība norisinās piecdesmitajos gados Grīničvilidžā. Tās varoņi ir visādi mākslinieciski un pārsvarā finansiāli maznodrošināti tipi – mūziķi, aktieri, veiksmīgi un mazāk veiksmīgi rakstnieki un viena mājsaimniece. Daži ir melni, daži ir balti, bet lielākā daļa personāžu ir biseksuāli, kas viņu attiecībām piešķir patīkamu daudzveidību un nodrošina dažus negaidītus sižeta pavērsienus. Bet pāri viņiem visiem ir pilsēta kā vēl viens savdabīgs tēls. Milzīga, mokoša, haotiska un vienaldzīga pret saviem iedzīvotājiem.

Ņujorka nudien šķita gaužām savāda vieta. Uzvedības un ierašu dīvainā mežonība, zem raupjā sabiedriskās dzīves virsslāņa viegli pieslēptā briesmu izjūta un bailes gandrīz vedināja domāt, ka tā ir kāda neizprotami eksotiska Austrumu pilsēta. Tā bija tik neiespējami šodienīga, ka laika ritumam pār to, šķiet, nebija nekādas varas: laiks to droši vien bija izdzēsis no atmiņas tikpat pamatīgi kā Kartāgu vai Pompeju. Likās, tai nav absolūti nekādas daļas par cilvēka personiskajām raizēm, un reizē tā bija katram tik pazīstama, tik kūsājoši sabiedriska, ka beigu beigās pārvērtās par pilsētu, kurā vientulību vienkārši nav iespējams izturēt. Tur tev visu laiku kāds uzgrūdās, bet vienlaikus tu ilgojies pēc kāda cita sev blakus, pēc līdzcilvēka pieskāriena, un, pat ja visi vienā laidā sūdzējās, ka Ņujorkā ne uz mirkli nav iespējams pabūt vienatnē, tev tik un tā bija ar zobiem un nagiem jācīnās, lai nenobeigtos no vientulības.

Tagad maz ko atceros no pirms dažiem gadiem lasītās „Džovanni istabas”, bet „Cita zeme” man patika. Tas ir labs, smalks, dziļi psiholoģisks romāns ar lēnu, detalizētu stāstījumu, minimālu sižetu un džeza mūziku atdarinošu stāstījuma stilu. Šķiet, ka autors ir nopietni ietekmējies arī no Dostojevska, uz kura darbiem tekstā ir vairākas tiešas norādes, un viņa varoņi nepārtraukti mokās tīksmā pašnožēlā par savu nekrietno un samaitāto dabu. Romāna ir daudz naida – baltie ienīst melnos un melnie baltos, un maz cerību kaut ko mainīt, tomēr tur ir arī daudz mīlestības. Romānā ir brīnišķīgas, izteikti emocionālas fiziskās tuvības ainas starp tā varoņiem, gan vardarbīgas un pašiznīcinošas, gan aizkustinošas, trauslas uzticības piepildītas. Mazliet neticami, bet pēc visām draņķībām, ko romāna varoņi ir nodarījuši viens otram un galvenokārt jau paši sev, „Citas zemes” nobeigums ir negaidīti gaišs un cerīgs. Varbūt viss tomēr būs labi. Varbūt, ja vien tam ticēsim un sapratīsim viens otru.

Ar romāna fragmentu var iepazīties šeit.  Ja pašam lasīt nepatīk, tad var paklausīties kā to dara Zane Jančevska un Gundars Āboliņš. 🙂

2 thoughts on “Džeimss Boldvins „Cita zeme”

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #19 (06.10.-12.10.). | baltais runcis

  2. Atpakaļ ziņojums: 2014. gada mēnešu pirmie teikumi blogā | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s