Sen neko nebiju rakstījusi par grāmatās sastopamajām dzīvības formām, bet nesen man negaidīti paveicās – atšķirot bibliotēkā paņemto grāmatu, pavērās interesants skats. Jā, tur tā bija. Jauka, vilinoša un pavisam reāla tārpeja. 🙂
Grāmata ar kaitēkļu invāzijas pēdām ir nu jau vairāk nekā pusgadsimtu vecais 1960. gadā izdotais Staņislava Lema romāns „Magelāna mākonis”. Kā tas šajos gadījumos ir tipiski, no ārpuses nekādas grāmatas bojājumu pēdas nav saskatāmas(ķirmju māmiņas savas oliņas rūpīgi izvieto grāmatu lapu spraugās), toties iekšpusē paveras lielisks skats – kāds ir ilgi grauzies cauri Lema daiļdarbam dažādos virzienos. Acīmredzami šim insektam autora gaišās, komunistiskās nākotnes tēlojums ir makten labi gājis pie sirds (tas, protams, metaforiski, jo, kā zināms, ķirmjiem sirds tāda gara ķeska vien ir, turklāt anatomiski izvietota pie pakaļas, nevis krūšu daļā).
Ķirmju kāpura attīstības cikls var ilgt no diviem līdz pieciem gadiem (atkarībā no tā vai bibliotēku ziemās kurina vai nē), tātad šis radījums ir vairākus gadus vientuļi grauzies cauri bezgalīgajam Magelāna mākonim. Tas ļoti atbilstoši sasaucas ar grāmatas tēmu – garu, vientulīgu starpzvaigžņu kuģa ceļojumu kosmosā. Turklāt, kā var redzēt no bildēm, insekts ir bijis neparasti inteliģents un burtus nav aizticis . Tomēr iespējams vienkāršāks skaidrojums, ka tipogrāfijas krāsa ķirmjiem izraisa nopietnus gremošanas traucējumus un tāpēc netiek iekļauta to ēdienkartē.
Pārdesmit lappuses tālāk bija ierīkota mājīga midziņa. Smalkais pulveris, par kuru laika gaitā ir pārvērstas grāmatas lapas, ir kāpura izkārnījumi.
Zinot, ka attīstības cikla beigās kāpuri iekūņojas kaut kur sava graužamā objekta virskārtas tuvumā, ar adatu nedaudz parakājos pa migu un atradu arī pašu kukaini. Diemžēl vai par laimi beigtu. Grūti pateikt kāpēc tas ir palicis romānā un nomiris, jo pieaugušam kukainim ir jāpamet savu dzimto literāro daiļdarbu, jādodas ārā plašajā pasaulē un jāmēģina atrast partneris, lai sapārotos un radītu jauno paaudzi, kura turpinātu savu grāmatu rīšanas misiju. Jebkurā bibliotēkā šiem tak ir lieliska barības bāze. Acīmredzot piktie bibliotekāri būs veikuši kādas ļaunas darbības ķirmju populācijas ierobežošanai.
Īsti speci ķirmju sugu nosakot pēc to izkārnījumu formas. Es šajā jomā neesmu kompetenta, tomēr pieļauju, ka grāmatā atrastais radījums ir mēbeļu ķirmis Anobium punctatum, kas ir viens no izplatītākajiem celulozes izstrādājumu patērētājiem mūsu platuma grādos.
Par citām grāmatās biežāk sastopamajām radībām var palasīt šeit.
Sibillas grāmatas 
Tik aizraujoši! Tu droši varētu rakstīt romānu par ķirmju dzīvi 🙂 Vakar kā reiz lasīju rindkopu, kur Rotfuss ļoti vilinoši aprakstījis Arhīva grāmatas mīlošos radījumus. Aizdomājos, vai un kādas briesmas draud manām grāmatām.
Paldies! Tieši pēc Tava vakardienas tvīta par Rotfusa fantāzijas pasaules grāmatu tārpiem, man ienāca prātā, ka var taču uzrakstīt arī par reālajiem. 🙂
Domāju, ka par savām grāmatām nevajag īpaši uztraukties. Ķirmji grāmatās tomēr ir reti sastopami. Lai gan esmu pārlapojusi daudz grāmatas, es tos tajās redzēju pirmo reizi dzīvē, Visdrīzāk tie ieviešas vietās, kur grāmatas netiek ļoti ilgi kustinātas.
Tad jau pat vēlams ik pa laikam pārkārtot plauktus.Tieši gribēju prasīt, kādi apstākļi veicina dažādu grāmatu kukaiņu ierašanos uz patstāvīgu dzīvi?
Nu, liels daudzums papīra grāmatu jebkurā gadījumā varētu būt pievilcīgs kādai siltā maija vakarā Tavā dzīvoklī nejauši ieklīdušai ķirmju apaugļotai mātītei, kura meklē labu dzīvesvietu saviem pēcnācējiem. Taču tā kā ķirmju attīstības cikls ir vairākus gadus garš, tos vajadzētu agrāk vai vēlāk pamanīt un iznīdēt. 🙂
Tāpat pirms novietošanas savā grāmatplauktā vienmēr jāpārbauda aizdomīgās vietās ar iespējamu augstu ķirmju koncentrāciju (bibliotēkās, vecās mājās) savāktas grāmatas, vai tām nav bojājumi.
Jāpaskatās vai plauktā neparādās aizdomīgas putekļu kaudzītes vai nav dzirdami raksturīgie tikšķi. Tomēr pēc šīm pazīmēm var viegli atrast tikai pieaugušus kukaiņus, bet ne viņu bērneļus.
Un galu galā mūsdienās var izveidot mājas bibliotēku arī tikai no e-grāmatām, bet, kā zināms, arī tās nav absolūti drošas pret dažādiem pazušanas riskiem. 🙂
Paldies. Būs jāpārskata vecās savāktās grāmatas.
Ar elektroniskajām viss ir labi līdz brīdim, kad vienkārši sagribas pamielot acis pie plaukta ar grāmatu muguriņām, izvilkt kādu ārā, pašķirstīt….
Nekad nebūtu domājusi, ka ar tādu aizrautību lasīšu kaut ko par kukaiņiem. 🙂
Ja viņi visi tik skaisti rakstītu…
Tās radības ir interesantas, ja iepazīst tās tuvāk. Protams, kukaiņi, kas dzīvo grāmatās, ir īpašas uzmanības vērti. 🙂
Nezin kādēļ šķiet, ka agrāk grāmatas bija garšigākas (ķirmjiem). Bet varbūt jaunās vēl nav nobriedušas uzkodai 🙂
Pilnīgi iespējams, ka tagad papīra ražošanas procesā tam pievieno kaut ko ķirmjiem ne tik veselīgu. Un laikam kādreiz grāmatu ražošanas procesā tika izmantotas arī tādas labas lietas kā klīsteris un kaulu līme, kas tagad ir aizstātas ar sintētiskiem materiāliem.
Man jau arī šķiet, ka vecas, pastāvējušas grāmatas smaržo daudz garšīgāk nekā svaigas. 🙂
Brīnišķīgi uzrakstīts:) Jāiet būs vecmāmiņas mājā pārlapot grāmatas sen neaiztiktajos plauktos.
Paldies! Varbūt tur tiešām atradīsies kāds Tava bloga vārdabrālis. 🙂