Eduards Uspenskis „Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”

Eduards Uspenskis „Tēvocis Fjodors, suns un kaķis”, no krievu val. tulk. Gunta Silkane, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., (Эдуард Успенский, «Дядя Фёдор, пёс и кот», 1973)

Manā bērnībā multiplikācijas filmas par Skābpiena ciema iemītniekiem bija vienas no iemīļotākajām, tāpēc nedaudz nostalģiskā noskaņojumā izlasīju Eduarda Uspenska grāmatu, pēc kurās motīviem tās tika veidotas. Viņš ir autors arī stāstiem par sendienās dikti populārajiem varoņiem Pekausi, kuru es iepazinu kā Čeburašku, un krokodilu Genu. Pieļauju, ka mūsdienās daudzi par Skābpiena ciema multeņu eksistenci nemaz nezina. Tās bija ļoti vienkāršas, sirsnīgas un mīļas filmiņas par maza puikas dzīvi laukos kopā ar kaķi un suni. Aizraujoši uzzīmētas un pilnas ar asprātīgiem dialogiem, daļa no kuriem jau ir folklorizējušies.

Ja mēs ar tevi būtu zaudējuši prātu, tad ne jau abi reizē. Parasti prātu zaudē katrs atsevišķi. Visi reizē slimo tikai ar gripu.

Grāmata „Tēvocis Fjodors, suns un kaķis” bija jauka atkalredzēšanās ar pazīstamajiem varoņiem. Protams, tajā par viņiem ir pastāstīts sīkāk un arī daži notikumi atšķiras no filmiņu sižetiem.

Tēvocis Fjodors ir sešgadīgs zēns, kurš jau prot lasīt un vārīt zupu (tāpēc viņu arī dēvē par tēvoci). Kad vecāki neatļauj viņam paturēt kāpņu telpā savākto kaķi Matroskinu, Tēvocis Fjodors dodas uz laukiem, kur viņiem abiem pievienojas suns Šariks, un apmetas pamestā mājā (Uspenska attēlojumā lauki ir idilliska, bet cilvēku pamesta un aizmirsta vieta). Tēvocis Fjodors ir ļoti patstāvīgs puika. Kā viņš saka – zēns pats par sevi, nevis kādam piederošs. Skābpiena ciems vispār ir perfekts un foršs bērna iedomu pasaulītes atainojums, kurā viņš var droši un mierīgi dzīvot un darboties viens pats ar saviem dzīvniekiem. Man arī tagad patika par to lasīt. Krievvalodīgie lasītāji savos portālos bija kārtīgi izklaidējušies un uzrakstījuši vairākus asprātīgus šīs grāmatas aprakstus, kuros bija savilkta paralēles gan ar Gārlenda „Pludmali” (patiešām ir vairākas līdzības), gan „Vējiem līdzi”, gan vēl šo to.

Finansiālos jautājumus kompānija atrisina ļoti vienkārši – aiziet uz mežu un izrok apslēptu mantu. Cik tur tā darba, vajag tik rakt. Tālāk sākas sarežģītākas problēmas, kā lietderīgāk izmantot iegūtos līdzekļus. Tēvocis Fjodors grib mašīnu, bet apzinoties, ka laukos ceļu praktiski nav un līdz ar to mašīna nemaz nav mašīna, iegādājas traktoru –tr –tr Mitja – tiem laikiem progresīvu modeli, kas darbojas ar biodegvielu (zupu un vārītiem kartupeļiem). Tomēr grāmatā iepazīstam arī biodegvielas lietošanas mīnusus, jo traktors regulāri diedelē pīrādziņus un pie pirmās izdevības mēdz aprīt visu, kas ir ēdams. Grāmatā vispār liela uzmanība ir pievērsta apkārtējās vides saudzēšanas jautājumiem, lai gan ne vienmēr gribējās piekrist autoram (malka kā atjaunojamais resurss noteikti nav sliktākā kā elektroenerģija, kuru iegūst kurinot fosilo kurināmo vai aizdambējot upes).

Suns Šariks ir sirsnīgs, bet vieglprātīgs un mazliet aprobežots radījums. Viņš sev nopērk bisi, kuras dēļ gandrīz noslīkst un vispār iekuļas dažādās nepatikšanās. Galu galā, lai apmierinātu viņa medību instinktus, pārējie nopērk viņam fotoaparātu, un Šariks laimīgi nododas fotomedībām dienām trenkājot apkārt sīkus zvēriņus (vispirms, lai nobildētu un pēc tam, lai atdotu bildes).

Kaķis Matroskins ir izcila personība, saprātīgs, filozofisks, saimniecisks, racionāls un ar izciliem senčiem, kas pārsvarā ir dzīvojuši uz kuģiem ar sarežģītiem nosaukumiem (piemēram, Aristofāns, pārējos jau aizmirsu). Viņš vienīgais kaut ko saprot no ilgtermiņa investīcijām un no valsts iznomā govi Murku, kas tā tiek nosaukta par godu Matroskina vecmāmiņai, un ir pilnīga muļķe, toties dod ļoti daudz piena. Murka patiešām izrādās pilnīga muļķe un reiz pat sarijas psihotropas vielas saturošu zaļbarību. Tās piens pēc tam ir kļuvis tikpat psihotrops un ir par cēloni vietējā pasta darbinieka Pečkina ievietošanai psihiatriskajā slimnīcā, kur, starp citu, viņam tīri labi patīk. Vispār padomju pasts autoram laikam ir izēdis kādu ļoti garšīgu paciņu, jo bezdivriteņa pastnieks Pečkins ir vienīgais ne visai patīkamais un nīgrais tēls šajā dikti mīlīgajā grāmatā.

Arī šajā grāmatā racionālais, pragmatiskais kaķis un impulsīvais suns ir ļoti līdzigi tādiem pašiem tēliem Ambjērnsens varoņiem no „Samsona un Roberto”. Bet vecāki, lai gan bēdājas par Tēvoča Fjodora pazušanu, tomēr pārāk par viņu neuztraucas un ar meklēšanu īpaši neaizraujas.

Viena no jaukākajām lietām šajā grāmatā ir lieliskie, smieklīgie dialogi par visdažādākajām tēmām.

– Bet man vienam pašam naudas govij nepietiks! – atcērt kaķis. – Saimniecībā govs ir vajadzīga. Kas tā par saimniecību bez govs?
– Un kas tad ir? – prasa Šariks. – Nav jau noteikti liela govs jāpērk. Nopērc mazu! Ir arī tādas mazas govis, tieši kaķiem domātas. Tās sauc par kazām.

Šo sarunu vislabāk sapratīs tie, kas ir apmeklējuši reālus padomju laika gaļas veikalus. 🙂

– Un veikalā, – saka Šariks, – Gaļu labāk pirkt veikalā.
– Kāpēc?
– Veikala gaļā ir vairāk kaulu.

Ko tur vēl piebilst? Lasot es no labpatikas lēnām izkusu kā uz apkures radiatora ļaunprātīgi atstāts saldējums. Bērnības atmiņas, ziniet. Tāpēc arī neriskēju šo grāmatiņu ieteikt lasīšanai citiem, kam nav šīs saldsērīgās pieredzes no laikiem, kad dienā televīzijā rādīja tikai vienu desmit minūtes garu multenīti un bija jāgaida mēnešiem ilgi, līdz atkal paveicās redzēt Trīs no Skābpiena ciema.

Deviņdesmitajos gados autors šim stāstam ir uzrakstījis kādus divpadsmit turpinājumus, bet, palasot aprastus, man palika skaidrs, ka es diez vai gribēšu lasīt par bandītismu un politiķiem Skābpiena ciemā. Negribu bojāt lieliskas bērnības atmiņas.

Filmas par Skābpiena ciemu var noskatīties šeit.