Endrū Millers „Tīrs”

Endrū Millers „Tīrs”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014., (Andrew Miller, Pure, 2011)

Endrū Millers ir vairāku vēsturisko romānu autors. No viņa darbiem latviski ir izdots „Iemīlējies Kazanova” un tagad arī „Tīrs” – romāns par pirmsrevolūcijas Parīzi un Nevainīgo kapsētas likvidēšanu. Autors ir pāris reizes ticis līdz Bukera balvas īsajam sarakstam un reiz pat saņēmis Dublinas literāro prēmiju. Lasīju, ka Millera romāni tiekot pielīdzināti Faulza darbiem, bet, ak, vai, „Tīrs” noteikti nestāv ne tuvu Faulza kaitinošajai intelektualitātei. Formāli līdzības, protams, var atrast, bet tikai virspusējas. Milleru salīdzina arī ar Zīskindu, bet arī nav gluži tas, pietrūkst viņa maniakālo apmātību.

Tīrs.phpRomāns stāsta par leģendārās Nevainīgo kapsētas likvidēšanu 1785. gadā. Apbedījumi šajā vietā tika veikti jau 9. gadsimtā, bet laika gaitā nelielajā zemes gabalā 0.7 hektāru platībā tika aprakti aptuveni divi miljoni mirušo. Apbedījumi tika veikti kopējos kapos, kuri bieži vien bija vairāk nekā 10 metrus dziļi. Pilsētai izplešoties, kapsēta 18. gadsimtā atradās biezi apdzīvotā rajonā un situācija kļuva katastrofāla, jo tik liela dažādās sadalīšanās pakāpēs esošu mirstīgo atlieku koncentrācija tik niecīgā platībā, maigi izsakoties, nebija īpaši higiēniska. Kapsētas apkārtnē esot traki smirdējis, līķus un kaulus vairs nav bijis, kur bāzt, un skaidrs, ka nekādus kapu svētkus tur neviens nerīkoja.1780. gadā sabruka kāda kopējā kapa siena un kaulainā līķu masa visā savā daiļumā iegāzās pie kapsētas mūra esošas mājas pagrabā. Vietējie iedzīvotāji sevišķā sajūsmā par to nebija, kapsētu apbedījumiem slēdza un pilsētas varas iestādes nolēma to likvidēt, kaulus izrakt un aizvest uz pamestām akmeņlauztuvēm (kur tos, sakārtotus glītos krāvumos, varot aplūkot arī tagad), kas arī 15 mēnešu laikā tika izdarīts. Romāna „Tīrs” galvenais varonis – jauns inženieris Žans Batists ir tas cilvēks, kuram nākas nodarboties ar šo ķēpīgo darbiņu

Romāns nav slikts un es droši vien būšu vienīgā no lasītājiem, kas par to nav stāvā sajūsmā. 🙂 Autors mums ir uzzīmējis ļoti pārliecinošu un detaļām bagātu vēsturisko pirmsrevolūcijas Parīzes ainu (ieskaitot naktspodus operas ložas stūrī un Bastīlījas ēnu pāri visam), valoda ir interesanti senatnīga, tulkojums lielisks un notikumi risinās raiti. Tomēr ir sajūta, ka tas viss jau ir kādreiz lasīts un turklāt labākā izpildījumā (jā, jā, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Romāns beigās tā arī izšķīst sīkumos un klišejiskos simbolos (baznīca jānodedzina, kapi jānovāc, jaunava jāizvaro) neatstājot neko prātā paliekošāku. Rakām, rakām un visu izrakām. Un ko tālāk? Lai arī romānā netrūkst visādu kolorītu dīvainīšu, tie vairāk ir tikai fona troksnis kapsētas novākšanai. Nav arī jūtama nekāda galvenā varoņa izaugsme – Žans Batists vienīgi divas reizes nomaina savu garderobi un pamatīgi noraujas pa galvu no jukušas jaunuves. Skaidrs, ka no dzīvajiem vienmēr jāuzmanās vairāk nekā mirušajiem.

Tā kā romāns ir smuks un nav īpaši intelektuāls, tad to droši var lasīt visi, kam patīk grāmatas par vēsturi, jauniem censoņiem, veciem kapiem un dīvainām jaunuvēm, bet nav vēlēšanās iedziļināties sarežģītākos tekstos.

Pamācoši, cik daudz var būt iekļauts dokumentā, kas izskatās tik vēss, tik nekaitīgs kā salocīta servjete! Gads ar kauliem, kapu zemi, nerimus darbu. Gads ar mumificetiem līķiem un pātarus dziedošiem priesteriem. Gads, kas nelīdzinās nevienam citam viņa mūžā. Vai viņš tādu vēl piedzīvos? Gads, kurā bijusi izvarošana, pašnāvība, spēja nāve. Arī draudzība. Iekāre. Mīlestība…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s