Džordžs R.R. Mārtins „Deja ar pūķiem”

George R.R. Martin „A Dance with Dragons”, 2011

Beidzot ir iespēja uzrakstīt par ilgstošākām attiecībā ar grāmatu vai, precīzāk sakot, ar grāmatu sēriju. Varbūt pat pārāk ieilgušām, bet beigas tām vēl nav paredzamas.

Kā tas viss sākās?

Sākās sen. Pirms vairākiem gadiem. Jau tolaik Džordža R.R. Mārtina sāga „Dziesma par ledu un uguni” kā ļoti laba tika ieteikta lasīšanai visās diskusijās par fantāzijas literatūru, tāpēc ne visai apdomīgi uzreiz nopirku visas četras sāgas grāmatas (krievu tulkojumi tad bija samērā lēti). Pēc pirmās daļas izlasīšanas un autora sarīkotā makten asiņainā beigu slaktiņa kādu brīdi nopietni domāju, vai vispār lasīt tālāk, jo iespējams šis stāsts vairs nebūs tik interesants (jau tagad gandrīz visi beigti, kas tad būs pēc tam?). Tomēr nostrādāja vecais, labais pragmatisms – ja jau nopirki, tad arī izlasi. Otrajā un trešajā daļā Mārtins turpināja stāstu arī no citu varoņu skatu punktiem un, pavisam nemanot, lasīt kļuva nežēlīgi interesanti. Tobrīd bija publicētas tikai pirmā četras grāmatas (Mārtins ir slavens ar savu lēno rakstīšanas tempu, atbilstoši urbānajai leģendai viņš sāgu drukā uz ļoti veca datora, ar kaut kādu aizvēsturisku operacionālo sistēmu un necieš modernās tekstapstrādes programmas), tāpēc līdz piektās daļas iznākšanai bija jāgaida vairāki gari gadi. Un kad 2011. gadā „A Dance with Dragons” beidzot iznāca, bija skaidrs, ka varu mierīgi pagaidīt vēl dažus gadus, kamēr to pārtulkos arī latviski.

Kāpēc „Deju ar pūķiem” izlasīju angliski?

A Dance with DragonsProtams, ka neviena no lielajām izdevniecībām netaisījās riskēt tulkojot un izdodot latviski pasaulē tik populāru un lasītāju kvēli mīlētu grāmatu sēriju, kuru piedevām bija paredzēts drīzumā ekranizēt kā TV seriālu. Nav jau nekāds pēc satura ierasti primitīvs un emocionāli salkans tīņu gabals, bet dikti jau drūma, skarba un tumša fantāzija, kuru normāls latviešu lasītājs diez vai pirks. Tāpēc visu cieņu pavisam jaunai izdevniecībai The White Book, kas riskēja un sāka izdot Mārtina sāgu latviski. Šķiet, ka šis pasākums izdevniecībai tomēr nebija tik drausmīgi finansiāli neizdevīgs, kā pirms tam tika domāts. Grāmatas tika pirktas, un pirmā daļa „Troņu spēle” iekļuva pat Lielās lasīšanas latviešu lasītāju iemīļotāko grāmatu simtnieka 58. vietā (galvenokārt jau pateicoties HBO seriālam Game of Thrones). Intervijā „Dienas Biznesam” izdevniecības īpašniece Santa Svaža stāsta – izdevēja veiksmīgam startam vajadzīga laba pirmā grāmata. “Mūsu gadījumā visu likām uz pirmo grāmatu. Tajā ieguldījām ar pārliecību, ka tas ir labs produkts. Un tā arī izrādījās. Tajā laikā daudziem kolēģiem no citām izdevniecībām šķita, ka tirāža ir liela un žanrs ne visiem saprotams, bet risks ir pilnībā atmaksājies. Principā uz šīs vienas grāmatas mēs esam uzbūvējuši to, kas tagad esam,” norāda Santa.
Skaidrs, ka izdevējdarbība ir skarbs bizness nevis kaut kāda labdarība, tāpēc The White Book pēc tik cerīgā sākuma nācās vien izdot grāmatas, kuras tauta pērk (šķiet, ka pārsvarā tā ir divu veidu literatūra – vispirms pavārgrāmatas, kā pagatavot kaut ko garšīgu un kalorijām bagātu, un pēc tam grāmatas, kā nomest lieko svaru), nevis turpināt izdot kaut ko labu un interesantu.
Nezinu, kā ir ar pēdējām daļām, bet pirmās grāmatas „Troņu spēles” tulkojums, spriežot pēc dažu pikto lasītāju atsauksmēm, nav bijis īpaši labs. Tomēr tas nebija iemesls, lai „Deju ar pūķiem” lasītu angliski, jo pat slikts tulkojums ir labāks par neesošu tulkojumu. Mani nepatīkami pārsteidza tas, ka sāgas ceturtā daļa „Vārnu dzīres” tika izdotas divās atsevišķās grāmatās. Cik daļās tad tiks izdota „Deja ar pūķiem” – trīs vai četrās? Tas vairs neizskatījās nopietni, tāpēc aizstaigāju līdz Rozes grāmatnīcai un tur nopirku „A Dance with Dragons” mazā, jaukā vairāk nekā tūkstoš lappušu biezā sējumiņā mīkstajos vākos par visnotaļ saprātīgu cenu (apmēram 7 eiro). Atlika tikai tāds nieks kā grāmatu izlasīt. Lai arī cik pretīgs bija tās apjoms, izrādījās, ka to izdarīt nav sarežģīti. Vajag grāmatu vienkārši atvērt un lasīt. Tas arī viss. Turklāt Džordžs R.R. Mārtins raksta samērā vienkāršā, plūstošā un patīkamā valodā, kuru saprast ir itin viegli. Protams, nācās apgūt dažus normālā ikdienā pilnīgi nevajadzīgus ar dažādam Viduslaiku būšanām saistītus vārdus, bet ir cerība, ka tie noderēs, lasot turpinājumus (ja vien tādi būs).

Kas tā vispār par tādu sāgu ir?

Kā zināms, tad Mārtins tālajā 1991. gadā, iedvesmojoties no Viduslaiku vēstures, gribēja uzrakstīt nelielu triloģiju episkā stilā. Diemžēl labi iecerētais pasākums nelāgi ievilkās un no trīs grāmatām izvērtās par septiņām, no kurām divdesmit trīs gadu laikā ir sarakstītas tikai piecas un vēl bišķi kaut kas. Visi jau sen atmetuši ar roku precīziem sāgas nākamo daļu iznākšanas termiņiem, un internets ir pilns ar ļauniem jokiem par šo tēmu. Savā ziņā ir ļoti labi, ka Mārtins pie savām grāmatām strādā tik ilgi, jo tās ir pārdomātas, ar rūpīgi izstrādātu pasauli un interesantiem personāžiem. Tajās ir samērā maz maģijas, bet daudz nodevību, intrigu, slepkavību, spīdzināšanu, incesta, u.c. Mārtins ir liels viltnieks un stāstījumā parasti jau savlaicīgi iepin daudz dažādus pavedienus un mājienus, bet nekad nevar zināt, kuriem no tiem būs nozīme tālākajā sižetā un kurp tie mūs aizvedīs, tāpēc grāmatas nākas lasīt ļoti uzmanīgi.
Sāgā nav viena galvenā varoņa, bet stāstījums tiek risināts no apmēram trīsdesmit personāžu skatījuma, kas to mazliet sasmalcina, bet vienlaicīgi padara daudzveidīgāku un aizraujošāku. Grāmatas beigās ir pievienots sešdesmit lappuses garš saraksts ar visiem tajā pieminētajiem personāžiem un to savstarpējo radniecību, bet, ņemot vērā augsto mirstības procentu viņu vidū, iespējams, ka līdz sāgas beigām tā arī neviens neizdzīvos. Mārtins ar saviem varoņiem necackājas. Viņiem visiem nākas zaudēt kaut ko ļoti būtisku (valsti, bērnus, tuviniekus, kādu funkcionāli nozīmīgu ķermeņa daļu, principā visu), toties ir ļoti interesanti sekot svarīgāko tēlu attīstībai caur šiem zaudējumiem, kas dažreiz mēdz būt visai negaidīta. Šajā stāstā nav labo vai ļauno, vienkārši katram ir savas intereses. Nu un regulārās galveno personāžu nāves jau ir kļuvušas par tik ierastu lietu, ka vairāk sāk pārsteigt tas, ka kāds no varoņiem nodaļas beigās vēl joprojām ir palicis dzīvs, nekā ņēmis kaut kādu nelabu galu.

Un seriāls?

Pēc sāgas grāmatām ir uzņemts televīzijas seriāls „Game of Thrones”, kuram jau ir izlaistas četras sezonas ar 10 sērijām katrā. Seriāls ir samērā populārs, un šobrīd tam ir izziņotas arī 5. un 6. sezona. Ņemot vērā Mārtina rakstīšanas tempus, ir skaidrs, ka diez vai līdz tam laikam tiks izdoti sāgas turpinājumi, tāpēc būs interesanti paskatīties kā tālāk risināsies seriāla notikumi un kā tas beigsies. Un pēc tam salīdzināt ar to, ko savās grāmatās būs uzrakstījis (bet varbūt arī nekad neuzrakstīs) pats Mārtins.
Godīgi sakot, Game of Thrones seriāls man ne visai patīk, bet, heh, es to ļoti cītīgi skatos. Seriālā no grāmatām diemžēl ir palikuši tikai pliki notikumi, sižets, un stipri vienkāršoti galvenie tēli, un, lai cik centīgi ir strādājuši datorefektu meistari, nav gandrīz nekā no Mārtina tekstā tikai ar vārdiem vien uzburtās fantastiskās pasaules un tās drūmās noskaņas, kā dēļ man patīk šīs grāmatas.

„Deja ar pūķiem”

Tā kā „Deja ar pūķiem” ir septiņu grāmatu sērijas piektā grāmata tad saprotams, ka tajā nav atrodami nekādi stāsta atrisinājumi (dažas sižeta līnijas gan tiek aprautas, iespējams autoram aptrūka idejas to turpināšanai). Pēc sava tempa tā ir visai lēnīga, personāži daudz ceļo, līdz ar to vairāk iepazīstam sāgas pasauli. Šajā grāmatā nav lielo kauju, kurām visi gatavojas (tās būšot sestajā daļā), un pat kāzas šoreiz norisinās Mārtinam netipiski mierīgi. Lasot bija sajūta, ka autors lēnītēm pārbīda figūras gaidāmajai kulminācijas, kas varētu būt tikai septītajā daļā. Tomēr „Deja ar pūķiem” man patika, lai gan pūķu grāmatā bija mazāk, nekā man būtu gribējies. Eh, un tak interesanti kā Mārtins sāgas beigās vispār tiks (vai arī netiks galā) ar visu šo šļuru, ko ir izfantazējis un sarakstījis (gan jau beigās visi būs laimīgi nobeigti). 🙂

Ko vēl piebilst nobeigumā?

Kopumā ap šo sāgu ir sacelts pārāk daudz nevajadzīgas kņadas un ir sajūta, ka popularitāte tai ir nākusi par ļaunu. Traki grāmatas fani jau ir izdomājuši visas iespējamās teorijas par varoņu izcelsmi un grāmatu turpinājumiem, kuras var atrast sāgai veltītos interneta forumos. Iespējams, ka visa šī jezga var atbaidīt kādu no potenciālajiem lasītājiem, bet gribu piebilst, ka grāmatas patiešām ir labas un aizraujošas, un noteikti patiks drūmu un episku lasāmgabalu mīļotājiem, kuri ir pārliecināti, ka grāmatas izmēram ir nozīme.

8 thoughts on “Džordžs R.R. Mārtins „Deja ar pūķiem”

  1. andris

    Es arī,salasījies forumus, pirmās četras grāmatas biju iegādājies ilgi pirms kāds vēl bija sācis domāt par to izdošanu latviešu valodā. Pirmās trīs izlasīju vienā elpas vilcienā, bet cetrutajā pa vidu uzkāros, jo nebija ne feināko tēlu, ne arī īsti kaut kas notika, + nākamā grāmata nebija pat ne pie horizonta.
    Tā arī neesmu saņēmies turpināt, unnesen pieķēru sevi pie domas, ka turpnašu laikamtikai seriāla versijā. Jo ir kvalitatīvs, sevišķi piemeklētie aktieri, turklāt Mārtins esot seriāla veidotājiem izstāstījis visu sērijas sižetu līdz pašām beigām, tādejādi tagad pats ir sevi iedzinis sprukās.
    Man vispār ir liela nemīlestība pret visādiem Martiniem, Rotfusiem un tamlīdzīgiem,kas savās radošajās mokās spīdzina cilvēci 😀

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Mārtins pats “Dejas ar pūķiem” ievadā atzina, ka bija kļūda ceturto un piekto daļu sadalīt ģeogrāfiski nevis pēc notikumu hronoloģiskās secības. Tāpēc piektās grāmatas sākumā šis tas tiek pārstāstīts otreiz, bet ap vidu viss ir kārtībā un turpinās normālā secībā. Un piektā grāmata ir labāka par ceturto, kas sērijā ir visvājākā un, kuru principā var mierīgi izlaist.
      Skaidrs, ka šos monumentālo eposu sacerētājus derētu ierobežot tikai ar triloģijām, bet tas, kas viņiem beigās sanāk, taču nenoliedzami ir visai interesants. Un pat ja Mārtins seriāla veidotājiem ir izstāstījis, kā viss beigsies, nenozīmē, ka viņš pats tādas beigas šai sāgai arī uzrakstīs. Nu saprotams, ja vispār viņš tai uzrakstīs beigas. 🙂

      Atbildēt
  2. andris

    Jā, es ar domāju, ka onka izies uz principu un “pārcerēs” beigas. 😀
    Par to “ja vispār”.. ņemot vērā, ka internets runā, ka lāga zēns Martins jau sliecas, ka pilnīgai stāsta izstāstišānai vajag 8 nevis 7 grāmatas, tad izredzes, ka sērija būs jānoslēdz Sandersonam ir visai augstas 🙂

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tas varētu seriāla popularitāti tikai palielināt. Turklāt daudzi pēc tam gribēs izlasīt arī grāmatas, lai uzzinātu, kā to visu Mārtins ir gribējis nobeigt patiesībā. Gala rezultātā šī varētu būt ļoti veiksmīga kādas grāmatu sāgas ekranizācija.

      Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #27 (01.12.-07.12.). | baltais runcis

  4. msmarii

    Pirmā grāmata man ārkārtīgi patika, bet tas jau bija pasen un laikam nāksies kaut kā atsvaidzināt atmiņu, pirms beidzot ķerties pie pārējām daļām. Starp citu, man ļoti patika šīs sērijas tādi kā prīkveli The Tales of Dunk and Egg, kas stāsta par natikumiem 89 gadus pirms Troņu spēlēm.

    Atbildēt
  5. Atpakaļ ziņojums: 2014. gada mēnešu pirmie teikumi blogā | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s