Mikolajs Ložiņskis „Grāmata”, no poļu val. tulk. Ingmāra Balode, Rīga: Mansards, 2014., (Mikołaj Łoziński, «Książka», 2011)
Nav viegli ar viņu sarunāties pēc divdesmit trim gadiem un deviņiem signāliem. Tā sākas poļu rakstnieka Mikolaja Ložiņska grāmata ar absolūti nesaspringto nosaukumu „Grāmata”. Autors ir poļu rakstnieks un no viņa darbiem latviski vēl ir tulkots romāns „Reisefieber” un bērnu grāmata „Būtnes bēg”. Mikolajs Ložiņskis pirms sāka rakstīt ir bijis fotogrāfs un, šķiet, ka tas ir atstājis pēdas arī viņa rakstības stilā. Viņa teksti ir īsi, epizodiski un atgādina momentuzņēmumus laikā. Tiem piemīt izteikta vizualitāte un lasot ir sajūta, ka autors savos stāstos ir piestrādājis arī pie kadra kompozīcijas.
„Grāmata” pēc apjoma ir pavisam maziņa grāmatiņa ar krāsainām atvilktnēm rotātu vāku. Starp citu, tā ir iekļauta vecākiem lasāmo grāmatu sadaļā 2014. gada Bērnu un jauniešu žūrijas sarakstā. Par ko gan var rakstīt grāmatu ar nosaukumu „Grāmata”, ja ne par autoram vislabāk zināmu tēmu – savu ģimeni trīs paaudzēs. Tās vēsture ir gana sarežģīta. Ebreju vecvecāki komunisti, kas Otrā pasaules kara laikā slēpās Francijā, bet pēc tam atgriezās Polijā celt komunismu, antisemītiskās vajāšanas 1968. gadā, Solidaritātes kustība un 1981. gadā Polijā izsludinātais kara stāvoklis, pārmaiņas 1989. gadā. Kopumā „Grāmata” ir neliels Austrumeiropas vēstures konspekts. Lai gan šī tēma pēdējos gados ir pamatīgi apvazāta, tomēr autoram ir izdevies uzrakstīt ļoti cilvēcīgu grāmatu turklāt visai interesantā formā.
Mikolajs Ložiņskis raksta ļoti lakoniski un neapgrūtina lasītāju ar kaut kādiem gariem paskaidrojošiem aprakstiem par vēsturisko fonu. Par notikumu kontekstu un personām lasītājam nākas pašam vien visu nojaust un pamazām salikt kopīgo ainu no atsevišķiem fragmentiem (varbūt autors vienkārši neuzskata savus lasītājus par pilnīgu idiotiem). Grāmata ir veidota no īsām epizodēm, gluži kā dažādās atvilktnēs sabāztām kartītēm. Notikumi nenoris hronoloģiskā secībā, bet autors par ģimenes vēsturi stāsta saistībā ar dažādiem vienkāršiem sadzīves priekšmetiem – atvilktni, telefonu, brillēm, kafijas automātu, atslēgām, kladi, paciņām, cigarešu iemutni. Iespējams tieši šie aizkustinošie sīkumi grāmatai piešķir tās noskaņu, kuras dēļ lasot viss liekas tik tuvs un saprotams. Ārzemju radu sūtītās paciņas ar cieti žāvēto desu un diviem maziem, vietējos veikalos nenopērkamiem kastrolīšiem ar vāciņiem, blata sistēma gaļas veikalā, klade ar bērnišķīgiem zīmējumiem (jauki lasīt, ka vēl kādam bērnībā ir bijusi lielāka vēlme pasauli uzzīmēt nekā aprakstīt). Romānā ir iekļauti daudzi anekdotiski notikumi no ģimenes vēstures, nostalģiskas atmiņas, skaļas drāmas un klusas traģēdijas. Šeit nav gandrīz neviena stāsta par cilvēkiem, kuri dzīvoja kopā ilgi un laimīgi. Tāda ļoti ticama un reāla ģimenes vēsture, parasti jau tās gribas mazliet piepūderēt.
Paralēli grāmatas tekstam ar melniem burtiem uz balta fona ir iekļautas epizodes ar sarunām ar radiniekiem rakstīšanas procesā, kas savukārt ir ar baltiem burtiem uz melna fona. Un parasti sākas ar – Zini par ko tu nevari rakstīt?
Mamma reiz atlaida no darba redakcijā kādu cilvēku, kurš bija izstāstījis anekdoti par Staļinu. Pēc tam, gadu vēlāk, viņa to cilvēku sameklēja, atvainojās un gribēja pieņemt atpakaļ darbā, bet viņš vairs negribēja.
Saprotams, ka par visām savas ģimenes būšanām autors jau nu uzrakstījis nav, bet „Grāmata” man patika. Tā ir cilvēcīga, aizkustinoša, savdabīga, lakoniska, ar vizuāli izteiksmīgu tekstu un salikta kopā negaidīti interesantā veidā. Noteikti iesaku visiem, kam laika trūkuma dēļ nesanāk lasīt biezas ģimenes sāgas vairāku paaudžu garumā. Šeit to visu var dabūt īpatnējā un eleganti koncentrētā formā.
Sibillas grāmatas 