Mihails Bulgakovs „Baltā gvarde”

Михаила Булгаков “Белая гвардия” , 1924

Велик был год и страшен год по Рождестве Христовом 1918, от начала же революции второй.

Tik monumentāli un nopietni sākas Mihaila Bulgakova pirmais romāns „Baltā gvarde”. Romāna nosaukums ir simbolisks un tam nav nekāda saistība ar baltgvardiem, Balto armiju un Deņikinu. Mazliet negaidīti „Baltā gvarde” izrādījās ģimenes sāga un autors to rakstot lielā mērā ir iedvesmojies no savas ģimenes vēstures. Mihaila Bulgakova sākotnējā iecere bija uzrakstīt episku romānu triloģiju par Pilsoņu kara laiku Ukrainā un Krievijā, bet jau drīz vien kļuva skaidrs, ka Padomju Savienībā neizdos neko, kas neatbildīs tās valdošajai ideoloģijai, tāpēc tā netika realizēta, un līdz ar to romāna nobeigums ir sanācis tāds nedaudz aprauts. Protams, „Balto gvardi” pēc tās iznākšanas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados draudzīgi nolika visi – padomju kritiķi to lamāja par pārāk idealizētu šķiras ienaidnieku atainošanu, bet krievu emigrantiem savukārt nepatika pārāk neidealizēta tās pašas puses attēlošana (tas liek domāt, ka autors ir bijis samērā tuvu patiesībai, kura parasti ir kaut kur tur ārā). Latviski romāns ir izdots 1972. gadā un bija pat atrodams vietējā bibliotēkā lasītāju atdoto grāmatu plauktā, bet Doronike, kas to bija mēģinājusi lasīt, pēc tam rakstīja, ka tulkojums viņai esot šķitis dīvains. Tāpēc „Balto gvardi” lasīju krieviski.

Romāns stāsta par notikumiem Kijevā 1918. gada decembrī, kad tur ir ļoti pamatīgs ķīselis, sarežģītas valdības maiņas un nepārtraukti apvērsumi. Aiziet Vācijas karaspēks, aizbēg tā atbalstītais hetmanis Skoropadskis un pilsētu ieņem petļurieši (pat lasot wikipēdiju nav viegli tikt skaidrībā, kas tur īsti notika, un, kas vispār ir kas). Pēc vāciešu aiziešanas pilsētu pret petļuriešiem aizstāvēja praktiski tikai likteņa varā pamesti brīvprātīgie. Tomēr vēsturiskie notikumi vairāk ir fons un „Baltā gvarde” ir stāsts par bijušās pasaules sagrūšanu un to, kas pēc tam vispār paliek pāri (ja paliek), un par dzīves pamatvērtībām – ģimeni, draudzību, mīlestību un uzticību. Romāna centrā ir Turbinu ģimene – brāļi Aleksejs un Nikolajs un māsa Jeļena. Visiem romāna personāžiem ir bijuši reāli prototipi un Kijevā vēl joprojām var aplūkot grāmatā aprakstīto namu, kurā dzīvojuši Turbini.

Vispār arī tagad, gandrīz pēc simts gadiem, lasīt „Balto gvardi” bija samērā neomulīgi. Romānam nav izteikta sižeta. Tajā ir parādīta revolūcija un pilsoņu karš no to vienkāršo cilvēku skatu punkta, kuriem ir bijusi tā nelaime būt par sava laika notikumu aculieciniekiem. Un tas ir viens vienīgs haoss, pilnīga neziņa par rītdienu, bailes, vardarbība uz ielām, nāve, šausmas, baumas, bezcerība, pamestība, decembris, aukstums, sniegs, tumsa. Nav nekā briesmīgāka, kā dzīvot pārmaiņu laikos.

А зачем оно было? Никто не скажет. Заплатит ли кто-нибудь за кровь?
Нет. Никто.
Просто растает снег, взойдёт зелёная украинская трава, заплетёт землю… выйдут пышные всходы… задрожит зной над полями, и крови не останется и следов. Дешева кровь на червонных полях, и никто выкупать её не будет.
Никто.

„Baltā gvarde” ir sarakstīta patiešām dīvainā valodā. Vietām patētiskā, vietām gandrīz atgādina farsu (iespējams, ka tā ir bijusi neapzināta autora aizsargreakcija pret aprakstāmajiem notikumiem). Bet lasot krieviski nepavisam nebija slikti. Pēc romāna motīviem Bulgakovs uzrakstīja arī lugu „Turbinu dienas”, kura savulaik ļoti patikusi Staļinam, kurš to esot noskatījies gandrīz divdesmit reizes, jo tā ļoti labi parādot balto sakāvi. Luga 1976. gadā ir tikusi ekranizēta, bet pēc romāna motīviem 2011. gadā ir uzņemts, pēc atsauksmēm spriežot, ne pārāk labs seriāls.

„Baltā gvarde” ir ļoti cilvēcisks stāsts par ļaunām un nepatīkamām vēstures lappusēm. Nesen lasīju Makormika „Ļeņina harēmu”, par nedaudz līdzīgu tēmu un daļēji to pašu laika posmu, un salīdzinājumā ar Bulgakova darbu šis romāns šķita mākslīgi uzkonstruēts, pabāls un pliekans (tak visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Ja šis vēstures posms interesē, tad noteikti der izlasīt „Balto gvardi” , bet vēlams krievu valodā.