Henrietas Laksas nemirstīgā dzīve

Rebecca Skloot, The Immortal Life of Henrietta Lacks (2010)

Par šo grāmatu biju lasījusi labas atsauksmes, tāpēc nopriecājos, kad Spīgana man to uzdāvināja pēdējos Ziemassvētkos, jo tas bija labs iemesls tās lasīšanu neatlikt uz kaut kādu nenoteiktu un nezināmu laiku.

The Immortal Life Henrietta LacksThe Immortal Life of Henrietta Lacks ir aizraujošs stāsts par visai interesantu lietu – cilvēku audu šūnu kultivēšanu mākslīgos apstākļos. Melnādainā amerikāniete Henrieta Laksa bija pirmais cilvēks, kura šūnas, paņemtas no viņas dzemdes kakla vēža, izrādījās dzīvotspējīgas arī ārpus viņas organisma (un kā vēlāk izrādījās pat pārāk dzīvotspējīgas un agresīvas). Šīm šūnām tika piešķirts savs vārds HeLa un atklājās, ka tās bija tikušas vaļā no katrā normālā šūnā esošās pašlikvidācijas programmas, līdz ar to kļūstot reāli nemirstīgas. HeLa bija tik izturīgas, ka tās varēja droši pārsūtīt pa pastu. Veiksmīgas sakritības dēļ tieši tolaik (1951. gadā) bija paredzēts veikt plašus izmēģinājumus poliomielīta vakcīnas izstrādei. Protams, bija iespējams vakcīnu testēt uz arī mērkaķiem, bet diemžēl dzīvi mērkaķi ir dārgi, bet HeLa šūnas bija lētas, viegli pieejamas un vienas izcelsmes, kas ļāva salīdzināt dažādu izmēģinājumu rezultātus. Līdz ar to, sākot ar piecdesmitajiem gadiem, HeLa šūnas tiek plaši izmantotas zinātniskajos pētījumos un tagad ietilpst standarta laboratorijas aprīkojumā līdzās baltajām pelītēm. Uz tām ir pārbaudīti neskaitāmi medikamenti, vakcīnas, kosmētikas līdzekļi, tās ir apstarotas ar radiāciju un sūtītas kosmosā, lai pētītu gravitācijas ietekmi uz cilvēka organismu. Lielā mērā tieši pateicoties HeLa šūnām molekulārā bioloģija pagājušā gadsimta otrajā pusē vārēja attīsties tik strauji.

Tomēr jāpiezīmē, ka, neskatoties uz tēmu, grāmata nav īpaši zinātniska. Man būtu gribējies uzzināt vairāk par dažādiem eksperimentiem ar HeLa šūnām. Bet ir jāatzīst, ka grāmatu var droši lasīt jebkurš: pat tad, ja nespēj bez stomīšanās izrunāt vārdu dezoksiribonukleīnskābe. Lai nu kā ar to zinātniskumu, grāmata man patika. Autorei, audu šūnu kultūras vēsturi izklāstot paralēli Laksu ģimenes stāstam, ir izdevies parādīt, ka aiz zinātnes vienmēr atrodas dzīvi cilvēki ar saviem priekiem un raizēm. Par pašu Henrietai Laksai mums ir zināms visai maz. Henrietai bija tikai 31 gads, kad viņai diagnosticēja vēzi, no kura tika paņemts paraugs HeLa šūnām, un šīs nemirstīgās, agresīvās un ļoti nešpetnās šūnas viņu pēc tam dažu mēnešu laikā brutāli nogalināja par spīti visiem mēģinājumiem viņu ārstēt. Henrietai bija pieci bērni, no kuriem vecākā meita bija ievietota garīgi slimo patversmē, bet jaunākie bija vēl tik mazi, ka māti nemaz neatcerējās, un viņu tālākais liktenis bija diezgan sūrs. Laksus neviens, protams, neinformēja par HeLa šūnu esamību un pēc 25 gadiem, kad viņus sameklēja, lai iegūtu DNS HeLa identificēšanai, ziņa par tām viņiem bija šokējoša. Vispār jau Henrietas tuvinieku pilnīgais izglītības trūkums kopā ar kristietību un kaut kādām vudū atliekām apziņā viņos radīja visai dīvainu priekšstatu par to, kāds šausmīgas izdarības ļaunie zinātnieki savās laboratorijās ir veikuši ar it kā vēl dzīvo Henrietu. Autorei pagāja ilgs laiks, kamēr viņa ieguva Laksu ģimenes uzticību un, vācot informāciju grāmatai, viņai kopā ar tiem nācās piedzīvot gana daudz traģikomisku situāciju.

Tā nu stāsts par HeLa šūnām ir stāsts arī par zinātnes ēnas pusēm, šarlatāniem, verdzību, rasismu, nabadzību, izglītības trūkumu un zinātnes ētiku. Nav omulīgi apzināties, ka kādreiz normāla prakse bija veikt pacientiem vēža šūnu injekcijas bez viņu informēšanas un piekrišanas. Mūsdienās (vismaz ASV) ir noteikts, ka pirms šūnu paņemšanas zinātniskiem nolūkiem ir jāprasa pacienta piekrišana, tomēr neviens nevar būt drošs, ka kaut kur pa laboratorijām neklīst kādas viņa šūnas , kuras ir paņemtas medicīniskām analīzēm un tagad dzīvo pašas savu dzīvi (lido uz Mēnesi vai tiek sakrustotas ar gurķi vai tinteszivi). Tagad mākslīgi audzētajām šūnām neviens vairs nepiešķir personalizētus vārdus, bet tikai numurus (bet labā ziņa ir, ka jebkuru šūnu var identificēt pēc DNS). Vēl jau, protams, ir dažādi šūnu īpašumtiesību finansiālie aspekti, jo cilvēku audu šūnu kultivēšana mūsdienās ir izvērtusies par pamatīgu industriju. Nu un nemirstības jautājums jau vienmēr ir kutinājis cilvēces iztēli.

The Immortal Life of Henrietta Lacks noteikti iesaku visiem, kam patīk nedaiļliteratūra. Tas ir labs stāsts, kurā ir apcerētas interesantas un varbūt mums ne tik ikdienišķas tēmas.

Asmo atsauksmi par grāmatu var izlasīt šeit, Spīganas šeit.

4 thoughts on “Henrietas Laksas nemirstīgā dzīve

  1. Atpakaļ ziņojums: Saraksts lasīšanai 2015. gadā | Sibillas grāmatas

  2. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #35 (26.01.-01.02.). | baltais runcis

  3. Atpakaļ ziņojums: Janvāris – februāris | Sibillas grāmatas

  4. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s