Kurcio Malaparte „Nolādētie toskānieši”

Kurcio Malaparte „Nolādētie toskānieši”, no itāļu val. tulk. Dace Meiere, Rīga: „Neputns”, 2014., (Curzio Malaparte, Maledetti Toscani, 1956)

Grāmatas tulkotāja Dace Meiere, stāstot par „Nolādētajiem toskāniešiem”, ieteica to vislabāk lasīt tad, kad jau ir nopirkta biļete uz Toskānu. Ak, kāda gan tur biļete un kāda gan tur ceļošana pa Toskānu. Nav nekādu cerību. Bet grāmatu es tomēr izlasīju. Tāds ņirdzīgs, mīlīgi cinisks un kodīgi ironisks eseju apkopojums par Toskānu, toskāniešiem, viņu vēsturi un paradumiem. Pēdējā laikā ir populāras optimistiskas grāmatas par angļiem vai vāciešiem, kas nopērk kādu graustu Vidusjūras reģionā un tad mēģina tur iedzīvoties, kurās vietējos ļaudis parasti apraksta kā kaut kādus smieklīgus dīvainīšus. Tāpēc vien ir vērts palasīt, ko par toskāniešiem, kuriem katram senčos ir kāds etrusku vecvectētiņš, raksta dzimis toskānietis.

Toskānieša klātbūtnē visi jūtas nelāgi. Tirpas skrien viņiem pār kauliem, tās iedzeļas aukstas un smalkas kā adatas. Visi raugās apkārt nemierīgi un aizdomu pilni. Toskānietis atver durvis un ienāk telpā? Neveikls klusums viņu sagaida, mēms satraukums ieperinās tur, kur pirms mirkļa valdīja jautrība un biedriskums. Pietiek parādīties vienam toskānietim, lai svētki, deju vakars, kāzu mielasts pārvērstos par skumju, klusu, saltu bēru ceremoniju. Bēres, kurās piedalās toskānietis, izvēršas par ironisku rituālu: puķes sāk smirdēt, asaras nožūst uz vaigiem, sēru drānas maina krāsu, un pat nelaiķa tuvinieku bēdāšanās sāk atgādināt ņirgas.

Kurcio Malaparte latviski jau ir tulkots (romāns „Āda” 2001). Visai savdabīgs rakstnieks, kuram pēc kāda itāļu kritiķa teiktā piemītot tikai viens tikums – viņš labi raksta, atšķirībā no pārējiem (ak, žēlīgā debess, vai gan rakstniekam, lai viņa darbus būtu vērts lasīt, ir vajadzīgs vēl kāds cits tikums?). „Nolādētie toskānieši” gan nav no pazīstamākajiem un izcilākajiem Malapartes darbiem. Tomēr bija tīkami iegrimt autora poētiski ironiskajos aprakstos par graciozajām nogalinātājām sjēnietēm, slimīgi asinskāro svēto Katrīnu, teiksmainajām Prato vispasaules lupatu noliktavām, kurās var uziet pasakainas lietas, Bizencio vistu zagļiem, četriem galvenajiem Toskānas vējiem grekāli, libečo, široko un tramontāno (un vienīgo, īsto, Toskānas vietējo vēju, kas pūš no viņsaules) un daudz ko citu. Lai gan esejās ir pieminētas visādas vēsturiskas lietas, personas un notikumi, nekāda dokumentālā proza tā nav. Autos ir liels muldoņa un viņam patīk tekstā iepīt galīgas blēņas un sirreālus iestarpinājumus (bet kāpēc ne, ja stāsts ir labs).

Grāmatā ir brīnišķīgas pagājušā gadsimta sākuma Toskānas un toskāniešu fotogrāfijas no Alinari arhīviem (Fratelli Alinari ir 1852. gadā Florencē dibināta fotodarbnīca, kura darbojas vēl joprojām). Patiesībā jau „Nolādētie toskānieši” sākumā bibliotēkā piesaistīja manu uzmanību tieši ar bildēm. Apdrupis balkons Franēzes pils pagalmā, trīs elegantas dāmas no smagnējas greznības ļimstošā salonā, simts baltā tērptas, bezgala nopietnas Svētā Gara ielas arodskolas audzēknes monumentālā dārzā ar kailām marmora statujām fonā, svētsvinīgi cisterciešu mūki klostera refektorija lodžijā, Sansalvi psihiatriskās slimnīcas pacienti savā ikdienas darbā, laipni vilinoša ciprešu aleja, kura aizvijas tālumā. Nostalģiski sudrabā notverti pagātnes atspulgi. Tik tāli laikā, bet nez kāpēc tik dīvaini pazīstami.

„Nolādēto toskāniešu” fragmentu lasījumus un tulkotājas komentārus var noklausīties šeit. Teksts ir tik kodīgs, ka pat pieredzējušam skatuves māksliniekam lasot brīžiem nojūk vārdi.

Uz sevi pašu toskānietis paļaujas, kaut arī bez lepnuma, bet uz cilvēkiem kā tādiem – uz cilvēku sugu – nepaļaujas vis. Es domāju, ka būtībā viņš nicina cilvēku dzimumu, nicina visus cilvēkus, gan vīriešus, gan sievietes. Un ne jau viņu ļaunuma dēļ (toskānietis no ļaunajiem nebaidās), bet viņu muļķības dēļ. Muļķi toskānietim iedveš riebumu, jo nekad nevar zināt, ko muļķis var izstrādāt. Tāpēc es saku: pavēro toskānieša gaitu, un tu pārliecināsies, ka viņš iet, it kā vienmēr turētos nomaļus, kā jau cilvēks, kam sena pieredze iemācījusi, ka pasaule visvairāk nīst gudrību un ka tieši gudrība ir arī visvairāk vajātā.