Janvāris – februāris

Šī gada sākums nebija lasīšanai draudzīgs. Nācās daudz strādāt: vārdu sakot, bezjēdzīgi notriekt savas dzīves laiku. Ir jau tam arī pozitīvā puse – pietiekamas finanses grāmatu iegādei, bet dzīve tak ir ļaunu paradoksu pilna un, daudz strādājot, vienkārši nav laika, lai tērētu savu sūri nopelnīto naudu. Vakarā brīžiem nav vēlmes ieiet pat e-grāmatnīcā, kur nu vēl reālā grāmatveikalā (laikam zīme, ka darbs tevi pilnībā apmierina). Tā nu šajā laikā izlasīju tikai desmit grāmatas, turklāt četras no tām bija komiksi, hah.

Pēdējās dienās sociālos tīklus pārpludināja laimīgo grāmatu izstādes apmeklētāju bildes ar jaunieguvumu blāķiem. Vienu brīdi arī plānoju uz turieni doties, bet paskatījusies uz bezcerīgi piebāzto grāmatu skapi un e-katalogā izpētījusi, ka vietējā bibliotēkā jau sen varēja dabūt jauko grāmatu par megalītiem (un tā atrodas man daudz tuvāk par Ķīpsalu), nolēmu būt atturīga. Tomēr vienu grāmatu šogad esmu nopirkusi. Nu to par mūsu vecmāmiņu un vectētiņu (citiem droši vien vecvecmāmiņu un vecvectētiņu) seksualitāti. Bibliotēkā kritu kārdinājumā pie lasītāju atnesto grāmatu plaukta un savācu Mannu (ak, kā derētu atkal palasīt klasiku) un Bombāru (īsti nezinu kāpēc), bet mierinu sevi ar domu, ka tās tak vienmēr varēšu aiznest un nolikt turpat, kur paņēmu.

 Gramatas

Vēl, pateicoties Asmo, janvārī tiku pie brīnišķīgas pakas ar ļoti saskaņotu grāmatu komplektu – 10 Sandman sējumi un Sand: The Never-Ending Story . Nīls Geimens (neticiet nevienam viņa vārdam – bija rakstīts uz viena Sandman sējuma vāciņa) ir dikti labs arī kā komiksu autors. Viņa radītā pasaule ir pilna ar visādiem mošķiem, seniem mītiem, slepeniem sapņiem un baisiem murgiem. Lēnītēm lasu un izbaudu, un sāku saprast, kā rodas atkarība no grafiskajiem romāniem.

 Sandman

Pašdisciplīnai īss pārskats par izlasīto.

Aivars Kļavis „Vienpadsmit stāsti par vīriešiem”. Varbūt grāmata nemaz nebija tik slikta, bet lasīju to gada sākumā un tagad ar šausmām apjēdzu, ka šobrīd no tiem stāstiem un vīriešiem ne vella neatceros. Vienīgi to, ka viens stāsts nez kāpēc bija par veceni (varbūt tā bija transdzimtes persona?). Lai nu kā, šobrīd gribas uz laiku mest mieru latviešu literatūrai vispār.

Reičela Džoisa „Harolda Fraja neticamais svētceļojums”. Nekas īpašs. Ražošanas romāns kādus tagad cep vairumā. Varētu būt pat tīri ciešams, bet autorei ir neganta vēlme visu laiku sīki paskaidrot, ko katrs no personāžiem domā un jūt. Apnicīgi. Laikam kādu laiku būs jāatturas arī no populāriem un visu slavinātiem bestselleriem.

Rebecca Skloot „The Immortal Life of Henrietta Lacks”. Laba populārzinātniskā grāmata par šūnu kultūras vēsturi, bioētiku un Henrietu Laksu, kuras vēža šūnas pirmās izdevās pavairot mākslīgos apstākļos. Varbūt tas neizklausās saistoši, bet autores personīgā attieksme, iedziļināšanās tēmā un ieinteresētība Henrietas liktenī grāmatu padara patiesi labu un aizraujošu.

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”. Jā, ko tad viņi tur Baltajā namā vispār dara un, ko ziemā ēd. Autoram ir izdevies ar cieņu un pietāti, bet nezaudējot vieglu humora izjūtu, pastāstīt par sešu prezidentu un viņu ģimeņu dzīvi no Baltā nama galvenā pārziņa vērīgā un visu redzošā skata puses.

Kurcio Malaparte „Nolādētie toskānieši”. Nelieli ņirdzīgi poētiski, indīgi ironiski un mīlīgi ciniski, bet nostaļģiskas mīlestības pilni, apcerējumi par toskāniešiem, viņu vēsturi, paradumiem un raksturu. Bonusā grāmatā ir lieliskas Toskānas un toskāniešu pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas no Alinari arhīviem.

Māragreta Atvuda „Līgava laupītāja”. Brīdī, kad šķita, ka tūlīt būs klāt lasīšanas apnikums, tā bija patīkama atgriešanās pie iemīļotas autores. Ko vēl piebilst?

Martā jāpabeidz lasīt „Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”. Laba, izzinošā un interesanta grāmata. Vairāk uzmanības tajā, protams, ticis sievietēm, bet vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas Saeimā pavisam nopietni gribēja pieņemt likumu, kas aizliegtu precētām sievietēm strādāt algotu darbu valsts iestādēs, tāpēc vien, ka viņas ir sievietes. Un, uh, cik zvērīgās kaislības ir bijušas ap likumdošanas izmaiņām, kas beidzot atļāva legāli šķirt laulību.

Turpināšu lasīt arī Malaparti („ Ādu”). Autors, protams, ir īsts maitasgabals, kurš ņirgājas par visu, kas citiem ir svēts, bet raksta labi, asredzīgi, sirreāli un kaut kur ļoti sāpīgi.

Vēl jau Nīla Geimena piemīlīgie murdziņi (vai zinājāt, par ko sapņo kaķi?) un smuka grāmata ar daudzām bildēm par megalītiem. Kādam laiciņam lasāmvielas pietiks.

10 thoughts on “Janvāris – februāris

        1. Sibilla Raksta autors

          Tieši nesen noskatījos vecumveco doķeni par ceļojumu ar Kon-Tiki. Tur jau arī ekspedīcijas dalībnieki eksperimentēja ar dzeramā ūdens izspiešanu no zivīm (bet bez preses). Par iegūtā produkta garšu gan viņi nebija pārliekā sajūsmā. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s