Josefs Škvoreckis „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”

Josefs Škvoreckis „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, no čehu val. tulk. Jānis Krastiņš, Rīga: „Mansards”, 2014, (Josef Škvorecký, Příběh inženýra lidských duší, 1977)

Čehu autora Josefa Škvorecka romāns „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” ir makten apjomīgs (gandrīz deviņsimts lappuses), bet viss tā saturs ir izklāstīts apakšvirsrakstā – „Senu tematu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi”. Par virsrakstu jāpiebilst, ka „cilvēka dvēseles inženieris” bija Staļina iemīļots apzīmējums rakstniekiem.

Romāna pēcvārdā ir izstāstīts, kā autors ir uzrakstījis tik traki biezu grāmatu. Tas nemaz nav īpaši sarežģīti. Viņš ir nedaudz iespaidojies no Džozefa Konrāda, pameditējis par Čehijas vēsturi, tad pierakstījis uz papīrīšiem lērumu dažādu stāstu, kas vienkārši ienākuši prātā, pēc tam tos nedaudz sagrupējis pēc līdzības, kontrastiem un jēgas, un beigās jau atlicis vien visu smuki aprakstīt un satamborēt kopā. Gala rezultāts arī ir fenomenāli raibs, rūtains, strīpains un daudzkrāsains. Romāns aptver apmēram 35 gadu ilgu periodu, sākot ar Otro pasaules karu, tā darbība notiek Kanādā, Čehijā, Vācijā un ASV un katra tā nodaļa ir nosaukta kāda amerikāņu rakstnieka vārdā. Tajā darbojas grūti aptverams personāžu skaits, bet pēdējā (Lavkrafta) nodaļā stāstījuma līnijas tiek glīti noslēgtas un daudzi no viņiem ņem nelabu galu (tak jebkurā stāstā, kurš turpinās pietiekami ilgi, visiem kādreiz nākas mirt). Galvenais varonis Danijs Smiržickis ir padzīvojis onkulis, kurš pasniedz amerikāņu literatūru kādā Toronto koledžā, meņģējas ar studentēm un atceras savu jaunību vācu okupācijas laikā. Romāns nav rakstīts hronoloģiskā secībā, tajā valda jauks un pamatīgs juceklis. Galvenais varonis atceras visas savas daudzās jaunības simpātijas, darbu Meseršmita rūpnīcā un neveiksmīgus sabotāžas mēģinājumus (un kā jau vienmēr, tad sievietes pie visa vainīgas). Tagadnē ir aprakstīta čehu emigrantu dzīve Kanādā, kurā laikam arī jautrības nav trūcis (nav glābiņa no čehu slepenpolicijas dīvainajiem izgājieniem, bet nelietīgie, pašapmierinātie kanādieši neko nesaprot no emigrantu ciešanām).

Īstā dzīves reliģija, patiesā literatūras elkdievība nekad nevar rasties demokrātijās, šajās nenoteiktajās, garlaicīgajās impērijās, kur pastāv brīvība nelasīt, neciest, neilgoties, nezināt un nesaprast.

Lai arī grāmata ir ļoti haotiska, drausmīgi bieza, un no skata ne visai pievilcīga, tā ir aizraujoša, mazliet dīvaina un vietām ļoti smieklīga, kā stāstos par nelegālo pieckājaino cūku vai ļoti konspiratīvu no Čehijas atvesta manuskripta nodošanu izdevēja pārstāvim dzelzceļa stacijā. Vietām humors ir ļoti melns kā stāstā par pēdējo pēc soda ekspedīcijas izdzīvojušo Lidices iedzīvotāju. Un grāmatā ir arī jauks apraksts par latviešu čurāšanas paradumiem publiskos Staļinlaika brīvdabas pasākumos.

„Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” ir nominēts šī gada Latvijas literatūras gada balvai kā viens no labākajiem tulkojumiem un domāju, ka pelnīti (ja es varētu, tad šoreiz to balvu noteikti piešķirtu Jānim Krastiņam, bet nu redzēsim, ko nolems ekspertu komisija). Škvorecka personāžus izteikti raksturo viņu valoda un tā ir ļoti atšķirīga, teiksim, proletariāta sarunās fabrikas atejā, kur notiek liela daļa romāna darbības, vai amerikāņu literatūras lekcijās koledžā, vai emigrantu jokainajā, anglicismiem pilnajā žargonā, vai vēstulēs, kur beigās tulkotājam ir nācies izmantot arī nepareizu latgaliešu valodu, lai kaut cik adekvāti varētu atveidot nepareizu slovāku valodu. Lai gan nesen noklausījos interviju , kurā Dace Meiere apgalvoja, ka paskaidrojošās piezīmes esot padomju palieka un normālos tulkojumos tādas neviens neliekot, tomēr šajā grāmatām esmu par tām tulkotajam ļoti pateicīga, jo čehu literatūrā un kultūrā esmu galīgi dumjiņa un bez tām lasīšana man sagādātu mazāk prieka un sajēgas, par ko vispār ir stāsts.

„Cilvēka dvēseles inženiera stāstu” var droši lasīt visi, kurus nebiedē biezi ķieģeli, nepareiza latgaliešu valoda, anglicismiem pilni teksti, kuri nekaunas no paskaidrojošām piezīmēm, un kam patīk lasīt labas grāmatas par literatūru, rakstniekiem, dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi. Turklāt varēsim arī turpināt iepazīties ar Josefa Škvorecka darbiem, jo uz grāmatas vāka ir solīts, ka drīzumā pie mums nonākšot viņa romāns „Lieliskā sezona”.

Viņiem nav dzirdes, tā man šķiet. Viņi nedzird to, kas literatūrai kopīgs ar mūziku un kas no tās tieši rada mākslu. Tehniskos paņēmienus definēt, analizēt un uzslavēt nav problēma: apziņas plūsma, ahronoloģija, stāstītāja viedoklis, un konsekvence stāstītāja formu kategorijās. Bet kas gan tas viss ir bez sensenā , neapgūstamā talanta attiecībā uz mimesis? Attiecībā uz noslēpumaino un ar prātu neaptveramo spēju pamodināt lasītājā prieku par atklāsmi, ka tieši tas atgadījies arī man pašam …, ka tieši tā tas bijis, lai gan tas tā itin nemaz nav bijis, bet tieši tāpēc tas tāds (tagad) ir. Ecce mākslas dialektika! Par patiesību patiesāka patiesība.