Josefs Škvoreckis „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”

Josefs Škvoreckis „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, no čehu val. tulk. Jānis Krastiņš, Rīga: „Mansards”, 2014, (Josef Škvorecký, Příběh inženýra lidských duší, 1977)

Čehu autora Josefa Škvorecka romāns „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” ir makten apjomīgs (gandrīz deviņsimts lappuses), bet viss tā saturs ir izklāstīts apakšvirsrakstā – „Senu tematu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi”. Par virsrakstu jāpiebilst, ka „cilvēka dvēseles inženieris” bija Staļina iemīļots apzīmējums rakstniekiem.

Cilvēka dvēseles inženiera stāstsRomāna pēcvārdā ir izstāstīts, kā autors ir uzrakstījis tik traki biezu grāmatu. Tas nemaz nav īpaši sarežģīti. Viņš ir nedaudz iespaidojies no Džozefa Konrāda, pameditējis par Čehijas vēsturi, tad pierakstījis uz papīrīšiem lērumu dažādu stāstu, kas vienkārši ienākuši prātā, pēc tam tos nedaudz sagrupējis pēc līdzības, kontrastiem un jēgas, un beigās jau atlicis vien visu smuki aprakstīt un satamborēt kopā. Gala rezultāts arī ir fenomenāli raibs, rūtains, strīpains un daudzkrāsains. Romāns aptver apmēram 35 gadu ilgu periodu, sākot ar Otro pasaules karu, tā darbība notiek Kanādā, Čehijā, Vācijā un ASV un katra tā nodaļa ir nosaukta kāda amerikāņu rakstnieka vārdā. Tajā darbojas grūti aptverams personāžu skaits, bet pēdējā (Lavkrafta) nodaļā stāstījuma līnijas tiek glīti noslēgtas un daudzi no viņiem ņem nelabu galu (tak jebkurā stāstā, kurš turpinās pietiekami ilgi, visiem kādreiz nākas mirt). Galvenais varonis Danijs Smiržickis ir padzīvojis onkulis, kurš pasniedz amerikāņu literatūru kādā Toronto koledžā, meņģējas ar studentēm un atceras savu jaunību vācu okupācijas laikā. Romāns nav rakstīts hronoloģiskā secībā, tajā valda jauks un pamatīgs juceklis. Galvenais varonis atceras visas savas daudzās jaunības simpātijas, darbu Meseršmita rūpnīcā un neveiksmīgus sabotāžas mēģinājumus (un kā jau vienmēr, tad sievietes pie visa vainīgas). Tagadnē ir aprakstīta čehu emigrantu dzīve Kanādā, kurā laikam arī jautrības nav trūcis (nav glābiņa no čehu slepenpolicijas dīvainajiem izgājieniem, bet nelietīgie, pašapmierinātie kanādieši neko nesaprot no emigrantu ciešanām).

Īstā dzīves reliģija, patiesā literatūras elkdievība nekad nevar rasties demokrātijās, šajās nenoteiktajās, garlaicīgajās impērijās, kur pastāv brīvība nelasīt, neciest, neilgoties, nezināt un nesaprast.

Lai arī grāmata ir ļoti haotiska, drausmīgi bieza, un no skata ne visai pievilcīga, tā ir aizraujoša, mazliet dīvaina un vietām ļoti smieklīga, kā stāstos par nelegālo pieckājaino cūku vai ļoti konspiratīvu no Čehijas atvesta manuskripta nodošanu izdevēja pārstāvim dzelzceļa stacijā. Vietām humors ir ļoti melns kā stāstā par pēdējo pēc soda ekspedīcijas izdzīvojušo Lidices iedzīvotāju. Un grāmatā ir arī jauks apraksts par latviešu čurāšanas paradumiem publiskos Staļinlaika brīvdabas pasākumos.

„Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” ir nominēts šī gada Latvijas literatūras gada balvai kā viens no labākajiem tulkojumiem un domāju, ka pelnīti (ja es varētu, tad šoreiz to balvu noteikti piešķirtu Jānim Krastiņam, bet nu redzēsim, ko nolems ekspertu komisija). Škvorecka personāžus izteikti raksturo viņu valoda un tā ir ļoti atšķirīga, teiksim, proletariāta sarunās fabrikas atejā, kur notiek liela daļa romāna darbības, vai amerikāņu literatūras lekcijās koledžā, vai emigrantu jokainajā, anglicismiem pilnajā žargonā, vai vēstulēs, kur beigās tulkotājam ir nācies izmantot arī nepareizu latgaliešu valodu, lai kaut cik adekvāti varētu atveidot nepareizu slovāku valodu. Lai gan nesen noklausījos interviju , kurā Dace Meiere apgalvoja, ka paskaidrojošās piezīmes esot padomju palieka un normālos tulkojumos tādas neviens neliekot, tomēr šajā grāmatām esmu par tām tulkotajam ļoti pateicīga, jo čehu literatūrā un kultūrā esmu galīgi dumjiņa un bez tām lasīšana man sagādātu mazāk prieka un sajēgas, par ko vispār ir stāsts.

„Cilvēka dvēseles inženiera stāstu” var droši lasīt visi, kurus nebiedē biezi ķieģeli, nepareiza latgaliešu valoda, anglicismiem pilni teksti, kuri nekaunas no paskaidrojošām piezīmēm, un kam patīk lasīt labas grāmatas par literatūru, rakstniekiem, dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi. Turklāt varēsim arī turpināt iepazīties ar Josefa Škvorecka darbiem, jo uz grāmatas vāka ir solīts, ka drīzumā pie mums nonākšot viņa romāns „Lieliskā sezona”.

Viņiem nav dzirdes, tā man šķiet. Viņi nedzird to, kas literatūrai kopīgs ar mūziku un kas no tās tieši rada mākslu. Tehniskos paņēmienus definēt, analizēt un uzslavēt nav problēma: apziņas plūsma, ahronoloģija, stāstītāja viedoklis, un konsekvence stāstītāja formu kategorijās. Bet kas gan tas viss ir bez sensenā , neapgūstamā talanta attiecībā uz mimesis? Attiecībā uz noslēpumaino un ar prātu neaptveramo spēju pamodināt lasītājā prieku par atklāsmi, ka tieši tas atgadījies arī man pašam …, ka tieši tā tas bijis, lai gan tas tā itin nemaz nav bijis, bet tieši tāpēc tas tāds (tagad) ir. Ecce mākslas dialektika! Par patiesību patiesāka patiesība.

19 thoughts on “Josefs Škvoreckis „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”

  1. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    Nāksies vien izlasīt arī šo grāmatu. Izlasot tavu aprakstu “dikti” ieinteresējos. Grāmatu bodē viņu pāris reizes biju pacilājis, bet tā arī nespēju izspriest saturu no vāka. Un sākt grāmatu lasīt pie veikala plaukta arī būtu nedaudz piedauzīgi. Nav jau tā, ka to nedaru, bet tomēr. Pēc tava apraksta, man viss ir skaidrs, grāmata ir lasāma.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Grāmata tev varētu patikt, jo skaidrs, ka tevi nebiedē haotiski sižeti, bet pa vidu visai tai jezgai ir daudz jauku, savādu un smieklīgu stāstu. Turklāt tiek solīts, ka būs arī e-grāmata un tad jau grāmatplaukti netiek lieki noslogoti.

      Atbildēt
  2. spigana

    Es nekādīgi nevaru iebraukt tai domā, ka zemsviltras piezīmes jāizmēž no literatūras. Kāpēc? Ir tak skaidrs, ka visi nevar zināt visu, attiecīgi piezīmes ir nepieciešamas, savukārt likt viņas grāmatas beigās ir lasītāja spīdzināšana un laika tērēšana – kamēr atrodi to skaidrojumu, esi jau izlidojis no stāsta sajūtas.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Mani ari netraucē zemsvītras piezīmes tās pašas lapas apakšā. Piedevām šajā grāmatā ir ārkārtīgi daudz izmantotas citas valodas – krievu, angļu, vācu, franču, latīņu un gan jau vēl kādas, kuras vairs neatceros. Ja ar angļu valodu problēmu nebūtu, tad meklēt katru franču valodas tulkojumu grāmatas beigās būtu kaitinoši. Vispār interesanti, bet romānā iekļautajiem dzejoļiem krievu valodā tulkojumi vispār nebija pievienoti, droši vien tāpēc, ka dzeja.

      Atbildēt
    2. doronike

      Es arī esmu par zemsvītras piezīmēm un turpat lappuses apakšā. Vai vismaz tad atzīmēt tekstā, ka kaut kam ir atsauce grāmatas beigās, jo pāris reižu tikai grāmatai uz beigām esmu konstatējusi, ka visas dīvainās lietas jau kāds ir paskaidrojis.

      Atbildēt
  3. Fledis

    Pašlaik esu kādā 430. lappusē, enīvej bibliotēkas termiņš beidzas nākamtrešdien, tā ka drusku mazāk par 100 peidžiem katru īvningu jāpievārē, rait? Paralēles ar Šveiku ir jūtamas un te nu laikam ir tas retais gadījums, kad tiešām var ticēt reklāmtekstiņiem uz pakaļējā vāka. Pieckājainā cūka, ak tu kungs! Saturs raisa daudz pārdomu, kas varētu būt drusku par garu vienam komentāram. Par to, kādas ir atšķirības starp “austrumniekiem” un “rietumniekiem”; ko vieni otros nesaprot; un vai mēs vispār drusku par daudz nekoķetējam ar to, ka mūsu ciešanas neviens nesaprot.
    Pie reizes- par zemsvītras piezīmēm. Noteikti lapas apakšā. Citādi būtu gauži neērti vienas rokas pirkstu turēt iespiestu starp beigu lapām, kur nu būs kārtējais skaidrojums, un otras rokas pirkstu lasāmajā tekstā, lai var atšķirties atpakaļ. Ar pārējo plaukstu jātur pati grāmata (900 lappušu!) un tad nu lapas jāpāršķir bezmaz vai ar degunu…

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Šī grāmata savā ziņā ir Šveika intelektuālā versija. Bet tās saturs ir tik biezs un daudzslāņains, ka to ir grūti aprakstīt, lai to nelasījušie iegūtu par to pilnīgu priekšstatu.
      Fledi, man jau šķiet, ka arī jums derētu sākt rakstīt grāmatu blogu. Būtu interesanti palasīt garākas pārdomas par izlasīto. 🙂

      Atbildēt
      1. Fledis

        Slinkums, mīļā, slinkums 🙂 Ja nu vienīgi atdalītos no darba. Bet tad būtu pašam internets jāapmaksā un nebūtu ar ko…
        Ar vārdu sakot- ir jau zināms, kas ir tie, kas meklē attaisnojumus 🙂

        Atbildēt
  4. Fledis

    Dalasīju. Laikam solīju komentāru, tad nu mēģināšu.
    Kad [lasu par to kā] profesors Smiržickis lasa saviem studentiem to Jeseņina dēla dzejoli- nu, skudriņas pār kauliem! Un vienlaikus es arī saprotu, kāpēc tie kanādiešu studenti nesaprot. Viņiem tas ir tikai literārs darbs, kas pakļaujams kritikai- klabošas iekšējās atskaņas un kas tur vēl. Skaidrs, ka viņi nesaprot, viņu pieredzē nekā tāda nav. Bet paga- kāpēc es saprotu? Manā personīgajā pieredzē arī nekā tāda nav, un manas ģimenes tiešajā pieredzē arī, vismaz ne tādā veidā. Zemapziņa, gēni? Varbūt tas ir tajos DNS “atkritumos”?

    Emigrantu kompānijas pasēdēšana čehiskajā restorānā un saviesīgie vakari ar dziesmām un dejām- mūsējie jau arī tur kaut ko tādu ir darījuši un dara. Tikai, kā Škvoreckis/Smiržickis to apraksta,… izklausās kaut kā… nu… nožēlojami? Varbūt- ja jau esi prom, vajag tiešām arī raisīties no visa prom, pavisam? Bet Veronikas tēze par to, ka “mums laikam vajag abus- brīvību un Prāgu, bet abus dabūt nav iespējams” arī ir pazīstama. “Zeme, zeme, kas tā zeme…”.

    Zemsvītras piezīmēs tik daudz uzvārdu- neviena nepazīstu. To biš- čehus. Nu, gandrīz nevienu. Sasodīts- tā taču bija sociālisma bloka valsts, vajadzētu tā kā pazīt! Lai gan- šajās piezīmēs minētos- varbūt arī nevajadzēja… Īstenībā tagad vajadzētu ņemt šīs piezīmes pie rokas un pastaigāt bibliotēkā gar čehu literatūras plauktu- varbūt kaut kas ķeras.

    “Labs dzēriens! Aknām neder. Dvēselei der.”

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Paldies par tik plašu un interesantu komentāru! Domāju, ka mums ar čehiem ir samērā līdzīga vēsturiskā pieredze pagājušajā gadsimtā (impērijas sastāvdaļa, neatkarīga valsts, vācu un krievu okupācijas). Tāpēc arī sajūtas lasot varētu būt tādas pašas. Un humora izjūta mums noteikti ir līdzīga. Droši vien tāpēc Hašeks un Čapeks pie mums vismaz kādreiz bija samērā populāri.

      No citiem čehu autoriem varu ieteikt Mihala Vīvega “Suniski pasakainos gadus”. Diezgan smieklīgs stāsts par sociālisma laiku Čehijā. Arī tulkotājs tas pats, kas Škvoreckim. https://sibillasgramatas.wordpress.com/2013/01/20/mihals-vivegs-suniski-pasakainie-gadi/

      Atbildēt
  5. Fledis

    Nupat izlasīju arī jaunāko čehu tulkojumu- Tomāša Zmeškala “Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”. Viņš par to saņēmis Škvorecka prēmiju un ir jau arī par ko. Viena pati eseja par Hitlera klonu ir ko vērta! Daudz kas kļūst skaidrāks par čehu dzīvi 68. gadā un ap to- pirms un pēc. Neko daudz jau mēs īstenībā par to posmu nezinām, vai ne?

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Paldies par ieteikumu. Vajadzēs palasīt čehus vēl. Skaidrs, ka mēs par Prāgas pavasari neko daudz nezinām. Man patika arī šis tas no Milana Kunderas gramatām, viņam ir diezgan savdabīgs rakstības stils un jūtama nosliece uz filosofēšanu.

      Atbildēt
  6. Atpakaļ ziņojums: Cilvēka dvēseles inženiera stāsts by Josef Škvorecký | … zivis kraulā nepeld …

  7. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s