Terijs Prečets „I Shall Wear Midnight”

Terry Pratchett „I Shall Wear Midnight„(2010)

Terijs Prečets tagad savas grāmatas raksta kādā labākā pasaulē, tāpēc ir mazliet skumīgi lasīt dažas vēl atlikušās neizlasītās. Un lasot gribas uzvilkt kaut ko naksnīgi melnu. „I Shell Wear Midnight” ir trīsdesmit astotā grāmata Plakanās pasaules sērijā un ceturtā jaunās raganas Tifānijas ciklā.

Tifānijas gaitām un izaugsmei cauri trīs grāmatām ir sekots līdzi jau no viņas deviņu gadu vecuma. Tagad viņai ir sešpadsmit un viņa ir pilntiesīga ragana, vienīgā dzimtajā Krītzemē. „I Shall Wear Midnight” ir jūtami tumšāka un drūmāka par pirmajām sērijas grāmatām, kas bija domātas mazākiem bērniem. Tifānijai nākas tikt galā ne tikai ar pusaklu vecenīšu slikti koptajiem kāju nagiem, bet arī daudz ļaunākām lietām, ko cilvēki sastrādā, hmm, teiksim, nelabvēlīgās ģimenēs. Viņas bērnības draugs Rolands taisās precēties ar kādu bālu bieži sarkstošu un nošņaukājušos radību vārdā Letīcija, kas neesot tik nelāgi sarežģīta kā Tifānija. Viņa tēvs vecais barons mirst (te nu autoram ir izdevusies ļoti piemīlīga un jauka miršanas aina), bet Tifānija tiek vainota viņa nāvē. Bez sekām nav palikusi arī iepriekšējā grāmatā „Wintersmith” aprakstītā jezga ar Ziemas garu, jo pasaulē ir atgriezies Cunnig Man – sens ļaunums, inkvizitora un raganu mednieka dēmons, kas tagad dzen pēdas Tifānijai.

„I Shall Wear Midnight” lasītāju gaida arī patīkama satikšanās ar daudziem labi zināmiem Plakanās pasaules tēliem – Granny Weatherwax (latviskajā tulkojumā vecmāmiņa Vējsēra), Nanny Ogg, vienīgo sievieti, kas ir mācījusies Neredzamajā universitātē Eskarīnu Smitu, dažās epizodēs arī ar pilsētas sardzi – Vaimsu, Angvu un kapteini Carrot Ironfoundersson. Iepazīstam Ankh-Morpork ne-raganas, bet visam pa vidu jaucas nakmakfīgli, kas sirsnīgi rūpējas, lai neviens nesūdzētos par haosa trūkumu.

Šī ir lēna, kaut kādā ziņā vecmodīga un, protams, smieklīga grāmata. Sižetā nav lielu pārsteigumu. Šoreiz Tifānijai nākas vairāk iedziļināties savas būtības tumšajās pusēs, apjaust katras rīcības cēloņus un sekas un tikt skaidrībā ar savām spējām un pārliecību par sevi. Jā, un kāpēc pavisam normāli cilvēki mēdz uzsākt raganu medības un tiecas vainot kādu citu savās neveiksmēs pat, ja tā ir tikai veca, nedaudz jukusi tante, kura ne pārāk rūpīgi ievēro personīgo higiēnu. Kāpēc ir ērtāk padzīt viņu no mājām un nomētāt ar akmeņiem viņas kaķi, nekā pašiem ķerties pie savu problēmu risināšanas.

„I Shell Wear Midnight” būtu labs noslēgums Tifānijas sērijai (ir gan plānota vēl viena grāmata kā pēcnāves izdevums, bet vēl jau nevar zināt, kas tur būs sanācis). Tā ir gudra, smieklīga un prātīga grāmata. Un Prečets ir parūpējies arī par ļoti izzinošām un izglītojošām zemsvītras piezīmēm par visdažādākajām tēmām.

There is a lot of folklore about equestrian statues, especially the ones with riders on them. There is said to be a code in the number and placement of the horse’s hooves: If one of the horse’s hooves is in the air, the rider was wounded in battle; two legs in the air means that the rider was killed in battle; three legs in the air indicates that the rider got lost on the way to the battle; and four legs in the air means that the sculptor was very, very clever. Five legs in the air means that there’s probably at least one other horse standing behind the horse you’re looking at; and the rider lying on the ground with his horse lying on top of him with all four legs in the air means that the rider was either a very incompetent horseman or owned a very bad-tempered horse.