Jaan Undusk „Gaidot vārdus”

Jaan Undusk „Gaidot vārdus”, no igauņu val. tulkojusi un sastādījusi Maima Grīnberga, Rīga: „Mansards”, 2015., (Jaan Undusk, teksti, 1982-2014)

Kad grāmatnīcā nejauši uzšķīru Unduska „Gaidot vārdus” tieši lapā ar stāstu par Edgara Po „Kraukli”, sapratu, ka noteikti gribu šo grāmatu izlasīt. Dīvaini, bet man ļoti patika pirmais stāsts „Mīlestība pret grāmatu”, kā arī autora īpaši šim izdevumam rakstītais pēcvārds „Par pārliecībām”. Viss pārējais nebija slikti (grāmatā ir vēl trīs Unduska stāsti un kaut kādi trīs neatkarīgi fragmenti no romāna), bet ne gluži tas, ko gaidīju pēc brīnišķīgā sākuma par cilvēku un grāmatu savstarpējās mīlestības tumšajām pusēm. Jāns Undusks ir igauņu literatūrzinātnieks, prozaiķis, esejists un dramaturgs, bet daiļliteratūru viņš raksta maz (uz grāmatas vāka ir pieminēts viens romāns un 15 īsprozas teksti). Pieļauju, ka viņa esejas man varētu patikt labāk par viņa prozu. Undusks raksta ļoti koncentrēti, intelektuāli un fizioloģiski taustāmi, kas kopā rada droši vien apzināti veidotu, bet lasot traucējošu, neīstuma sajūtu.

Gaidot vārdus

Nē, nē, tā nav īpašnieka dziņa, kas bibliofilam liek sevi ieskaut ar grāmatām. Mīlestībā nav nedz īpašnieka, nedz īpašuma. Mīlestība ir vienlīdzīgu biedru absolūtas uzticēšanās sakars. Grāmatām nav jābūt īpašumā, ar grāmatām jādzīvo kopā, to zina katrs īsts mīlētājs. Ar mīlēto grāmatu jādzīvo iespējami cieši kopā, fiziskā paļāvībā, viņa taču pati to vēlas. Tāpēc bibliofils sevi ieskauj ar grāmatām. Viņš nāk pretī mīļotās grāmatas vēlmēm. Katra grāmata ilgojas pēc vides, kur viņu mīl. Ja ar grāmatām dzīvo kopā, tās nemaz vienmēr nav jāizlasa. Tās nemaz vienmēr nav jāizlasa līdz galam. Dažs daudzlasītājs par grāmatām zina mazāk nekā tolerants mīlētājs.

„Mīlestība pret grāmatu” ir ārkārtīgi jauks, pašironisks un nedaudz perverss stāsts (precīzāk laikam tādus tagad sauc pat īsprozas tekstiem). Autors ir perfekti uztvēris grāmatu mīlestības būtību un beidzot kāds ir glīti un saprotami izstāstījis, ka grāmtu mīlestība nav tikai kaut kas cēls, garīgs un ar smalkajām matērijām saistīts, bet tā var būt gluži taustāma, jutekliska un pat noziedzīga. Stāstā ir izklāstīts arī atgadījums ar nejaušu pārnakšņošanu Tartu universitātes bibliotēkā un mazliet izvirtīga epizode, kurā piedalās kāda sieviete, saldējums un Eduarda Vildes Kalnciema piena vedēja 1974. gada izdevums. Par noziedzīgajām izdarībām ar „Kraukli” pat nav ko piebilst. Arī manā rakstāmgaldā bērnībā dzīvoja pāris no bibliotēkas grāmatas nočieptas izbirušas lapas un mums kopā bija šausmīgi labi jau no apziņas vien, ka tās tur bija.

Daudzi cilvēki ar komunicējošās lasīšanas pamatiem iepazīstas tikai tad, kad spiesti lasīt kaut ko tādu, kas viņiem ne īpaši patīk vai ir pārāk grūts. Tikai tad viņi – negribīgi – saskata grāmatā problēmu un prāto, kā ar to tikt galā, šķirsta uz priekšu un atpakaļ, ar pūlēm vairākkārt pārlasa zināmas rindkopas, no jauna pārskata jau izlasīto, izlases veidā iemet acis turpmākā tekstā, domā par ilustrācijām un vāka noformējumu un tā tālāk. Grāmata kā problēma ir grāmatas kā personības sākums. Komunicējošās lasīšanas augstais stils nozīmē to, ka grāmata kā problēma jau tiek uzskatīta par izbaudāmu pašsaprotamību. Kā jau divu vienlīdzīgu personību komunikācijā, abas puses izturas ar aristokrātisku eleganci. Grāmata kā personība dod brīvas tuvošanās iespēju. Lasītājs vairs nav paverdzinoši piesaistīts lineārajai lasīšanai. Pārmaiņus var lasīt rindkopas šur un tur, var sākt no beigu nodaļām un lēcieniem virzīties uz sākumu, var lasīt tikai ar intuitīvu precizitāti izraudzītus fragmentus, lēnām sagremot paris varenu teikumu – un tomēr pazīt grāmatu labāk nekā tie, kuri pašaizliedzīgā aklumā to izlasa no vāka līdz vākam.

Ar Undusku, protams, varētu padiskutēt arī par lasīšanu. Cilvēki ir dažādi un katram no mums grāmatu mīlestības izpausmes var būt dziļi individuālas un dažreiz pat ļoti savādas. Komunikatīvā lasīšana man vairāk asociējas ar to, kā apejamies ar mīļām un labi iepazītām grāmatām, kuras, ik pa laikam pat fragmentāri palasot šur un tur, mēdz atklāties pavisam citā gaismā, gluži kā pavisam cita grāmata. Bet nu skaidrs, ka ar vienkāršiem bestselleriem nekāda nopietnā komunikācija nesanāk. Tiesa gan, daudzi nemaz netiek līdz funkcionālajai lasīšanai, ar kuru aizraujas daudzlasītāji, un droši vien grāmatas nelasa vispār.

Tādu īsti aristokrātisku divu personību komunikāciju man ar Unduska grāmatu izveidot neizdevās, bet pieļauju, ka mums abām bija dots pārāk maz laika. Tūlīt jau būs klāt grāmatas nodošanas termiņš bibliotēkā un viss būs galā, mēs šķiramies (bet varbūt citiem lasītājiem veiksies labāk, der pamēģināt). Tomēr ir dažas grāmatas, ar kurām man ir bijušas ļoti, ļoti ilgas un sarežģītas attiecības, vairākkārtēji mēģinājumi lasīt dažādos virzienos un negaidītas atklāsmes brīdī, kad tās pēkšņi ir ļāvušās lasīšanai. Tāda dīvaina un nedaudz tumša jau tā cilvēku un grāmatu mīlestība ir.

Te var paklausīties, ko par grāmatu stāsta tās tulkotāja Maima Grīnberga (Undusks esot viņas mīļākais igauņu rakstnieks).

2 thoughts on “Jaan Undusk „Gaidot vārdus”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s