Džonatans Litels „Labvēlīgās”

Džonatans Litels „Labvēlīgās”, no franču val. tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2015, (Jonathan Littell, Les Bienveillantes, 2006)

Komiksi neapšaubāmi ir ļoti izglītojoši. Pēc nesen lasītā Nīla Geimena tāda paša nosaukuma grafiskā romāna uzreiz bija skaidrs, par kuru mītu tiks klāstīts Džonatana Litela makten biezajā ķieģelī „Labvēlīgās” (un kādas maitas tās grāmatas titulvarones patiesībā ir). Te jāpiebilst, ka grāmatas latviešu izdevums, kura mērķauditorija, spriežot pēc burtu izmēra, ir padzīvojušas personas lasāmbrillītēs, izliekas nedaudz biezāks nekā reāli ir (normālie ne tik vājredzīgiem ļaudīm paredzētie romāna izdevumi ir apmēram 1000 lappušu apjomā, nevis 1400 kā latviešu variantā).

LABVĒLĪGĀS vāks 1-4.cdrRomāns ir saņēmis Gonkūru prēmiju, Franču akadēmijas balvu un tā angļu tulkojums ir ticis arī pie The Guardian gada balvas par sliktākajiem seksa ainu aprakstiem. Grāmatas par karu man patīk, tā nu noskaņojos uz kaut ko ļoti smagu, saturīgu, sāpinošu un perversu. Bet nekā nebija. Jo tālāk lasīju, jo grāmata saplaka kā caurdurts baloniņš. Kāpēc romāns nenostrādāja un ir man jau piemirsies, ja daudziem citiem lasītājiem tas ir šķitis satriecošs?

Romāns ir ārkārtīgi ambiciozs, dziļi intelektuāls, pilns ar vēsturiskām detaļām, šausmīgi klišejisks un atstāj ļoti samākslotas grāmatas iespaidu. Tā struktūras pamatā ir mīts par Orestu un Erīnijām, pārējais ir pakārtots mītam. Un tāda īsta sižeta grāmatai nemaz nav. Romāns ir sadalīts nodaļās, kurām ir doti baroka deju nosaukumi, kā bija pieņemts tā laika muzikālajās svītās (toccata, alemandes, courante, u.c.). Līdzi tām mainās arī stāstījuma temps. Romānā ir detalizēti un šausmīgi ciniski apraksti par koncentrācijas nometņu ekonomiskās efektivitātes uzlabošanu un problēmām (vispārēja korupcija un zagšana, slikta loģistika, gāzes kameru un krematoriju jaudas neatbilstība). Apcerēta masu slepkavību tehniskā puse (kā praktiski un ātri savākt cilvēkus noslaktēšanai, kā racionāli norakt līķus, kā samazināt resursu patēriņu nogalināšanai un beigu beigās, ko darīt ar līķu kaudžu selfiju mīļotājiem). Un vispār grūti būt par masu slepkavu, ātri vien sākas izdegšanas sindroms un psihosomstiski traucējumi. Vietām realitāte pāriet sirreālās fantāzijās, kuras patīkami atdzīvināja romānu (bet šķita nočieptas no Malapartes).

Iespējams, ka vainīgas daudzās grāmatas par Otro pasaules karu, kuras laika gaitā ir gadījies izlasīt, tomēr „Labvēlīgās” par karu, holokaustu un koncentrācijas nometnēm nepastāsta neko jaunu vai oriģinālu. Lasot ir sajūta, ka tas viss jau ir daudzreiz lasīts. Tas arī nebūtu nekas slikts, jo vienmēr der atkārtoti palasīt, kā varēja notikt kaut kas tik necilvēcīgs, bet romāns ir uzrakstīts diezgan vienmuļā stilā. Galvenais varonis SD virsnieks Maksimiliāns Aue pārsvarā kaut kur braukā. Nu un tad tādā ceļojumu blogu stilā tiek sīki aprakstīta katra ēka, kuru viņš redz, katras neskaitāmās sastaptās personas dienesta pakāpe, katra ēdienreize, katra vemšana un tādā garā. Tikpat mehāniski un vienmuļi ir aprakstītas homoseksuālās ainas un anālās fantāzijas (lai gan burti ir lieli un pievilcīgi, grāmata varbūt nebūs īsti laba dāvana jūsu morāli principiālajai vecmāmiņai). Galu galā, kad galvenais varonis sāk kniebties ar mēbelēm un nav slinks aizskriet uz mežu, lai paseksotu ar priedi, tas sāk palikt apnicīgi un ir skaidrs, kā romānam gadījies tikt pie sliktā seksa balvas. Jāpiezīmē, ka „Labvēlīgās” ir sarakstītas monumentālā vienlaidus tekstā, kurā nav izdalīti ne dialogi, ne rindkopas. Protams, arī zemsvītras piezīmju grāmatā nav (precīzāk sakot, divas ir, turklāt vienā no tām paskaidrots, ka nekādu piezīmju, izņemot vēl vienu, nebūs, lai nesabojātu lielisko skatu uz šo teksta blāķi). Tomēr viss nav tik slikti. Romāna beigās ir pievienoti autora sagatavots glosārijs, kurā atšifrēti visi saīsinājumi (bez tā varēja arī iztikt), tabula ar SS dienesta pakāpēm (tas labi, tie fīreri man vienmēr ir jukuši), labs un izsmeļošs tulkotāja pēcvārds, kurā aprakstīts, cik foršs ir šis romāns un daži komentāri, ar piebildi, ka latviešu lasītājiem vēl ir paveicies, jo franču izdevumā tādu neesot vispār.

Romānā tā īsti nevienam nav iespējams just līdzi. Upuri ir skatīti ar slepkavas acīm, bet galvenais varonis Maksimiliāns Aue klīst apkārt kā melanholiska, slepkavnieciska dievgosniņa un šķiet tikpat nereāls un neticams kā viņa mītiskais kolēģis SD virsnieks Makss fon Štirlics (iespējams, ka viņi sēdēja blakus kabinetos). Lai arī kā Aue cenšas lasītājiem iestāstīt, ka mēs visi esam tieši tādi paši kā viņš un katram no mums ir sava tumšā puse, tas mani nemaz neaizkustināja (salta sirds man, tiešām salta).

Romāns noteikti patiks visiem literatūras kritiķiem, jo tur ir dikti daudz slāņu, simbolu un metaforu, ka tās var analizēt kaut līdz pulsa zudumam. „Labvēlīgās” droši vien varētu noderēt arī lasītājiem, kas neko daudz par karu nav lasījuši, lai gan to visu būtu ērtāk izlasīt dokumentālajā literatūrā. Romānā ir iekļauts ārkārtīgi daudz vēsturisku faktu, kā arī jauki savilktas paralēles starp nacistu un padomju režīmiem. Atšķirībā no patiešām labiem kara romāniem tam vienkārši nav dvēseles.

8 thoughts on “Džonatans Litels „Labvēlīgās”

    1. Sibilla Raksta autors

      Nu visas mēbeles jau bija izdrāztas, viņam bija atlikušas vienīgi priedes. 🙂
      Ambiciozitātei pašai par sevi nav ne vainas (gan Burvis, gan Dvēseļu inženieris jau arī ir no ambiciozo un intelektuālo pulka), bet tā prasa izcilu talantu un izceļ visus rakstīšanas trūkumus. Romāns varētu būt pat tīri labs, ja nebūtu tik garš un tik mehāniski viss aprakstīts.

      Atbildēt
  1. Fledis

    Patlaban esmu ap 300. lappusi; bibliotēkas atdošanas termiņš nāk virsū- nāksies tempus paātrināt. Bet lasās garlaicīgi. Sasodīts- bail pat atzīties. Par tādiem notikumiem nedrīkstētu būt garlaicīgi lasīt- vajadzētu būt šausmās, asarās, sašutumā, naidā vai kaut kā tā. Ja kāds aprakstītu, teiksim, nedēļu no savas dzīves tā detalizēti- minūti pēc minūtes, tad laikam būtu apmēram tikpat interesanti. Bet no otras puses- nav daudz gadījies lasīt par to laiku notikumiem, tā sacīt, no otrās (ne-padomju) puses, no tā cilvēka viedokļa, kas tur ir iekšā un uztver to visu kā neizbēgamu, varbūt šausmīgu, bet galu galā pamatotu un pareizu- augstāku interešu vārdā. Un ja abstrahējas no cilvēcības (pieņemot, ka tas vispār iespējams), tad par visu tiešām var domāt kā par loģistikas problēmu- kā savākt, aiztransportēt, likvidēt, novākt? Un psiholoģiskās problēmas arī- nebija taču arī tie šāvēji kaut kādi roboti. Protams, pietika visādu atsaldeņu, bet vairums tomēr bija normāli cilvēki. Kā piemin Aue- arī krievu pusē NKVD cietumos principā bija noticis tas pats, arī tur krietni cilvēki piespiesti noticēt, ka slepkavošana notiek augstāku mērķu vārdā.
    Nu jā- un pret Krimas tatāriem no šodienas Krievijas puses arī attieksme ir tāda kā ir. Te var izlasīt- kur tai kājas aug…

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Labi gan, ka vēl kāds ir garlaikojies, lasot šo meistardarbu, un es neesmu vienīgā tāda. 🙂
      Mierinājumam varu piebilst, ka uz beigām grāmata paliek mazliet interesantāka, bet tikai mazliet. Droši vien autoram ir kāds smalks pamatojums, kāpēc viss bija jāapraksta tik gari, bet, izmetot pusi no tiem bezgalīgajiem ikdienas aprakstiem, grāmata tikai iegūtu.

      Atbildēt
  2. Atpakaļ ziņojums: No A līdz Z | Sibillas grāmatas

  3. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

  4. Atpakaļ ziņojums: Lorāns Binē „HHhH” | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s