Guntis Eniņš „Nezināmā Latvija”

Guntis Eniņš „Nezināmā Latvija”, AS „Lauku Avīze”, Rīga: 2015

Nezinama LatvijaŪdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu ir aprakstīts Gunta Eniņa krāšņajā un aizraujošajā grāmatā „Nezināmā Latvija”. Autoram ir fantastiska pieredze dabas retumu apzināšanā, tāpēc ir liels prieks, ka tā tagad ir apkopota grāmatā un lasītājiem ir iespējams ar to iepazīties plašāk.
Visi apraksti ir sadalīti sešās nodaļās – Ūdeņi, Akmeņi, Klintis un alas, Kalni, Koki, Vēji un zibeņi. Katram dabas objektam ir dots apraksts, kam pievienotas uzziņas ar tehniskajiem rādītājiem, vēsturiski nostāsti un teikas, ja tādas ir bijušas, pastāstīts par šī brīža situāciju un doti ieteikumi, ko darīt tā saglabāšanā un uzturēšanā. Bieži vien apraksti ir papildināti ar stāstījumu par autora personīgo pieredzi šī dabas retuma apzināšanā un atklāšanā (dažreiz tā ir bijusi diezgan sāpīga un traumatiska), kas grāmatai piešķir dzīvīgumu un cilvēciskumu. Piedevām tam visam grāmatā ir brīnišķīgas fotogrāfijas no dažādiem laika periodiem un skatu punktiem, ieskaitot arī no lidojuma ar lidmašīnu.

„Nezināmā Latvija” ir iedvesmojoša un ļoti izzinoša grāmata. Lai gan daudzi no aprakstītajiem dabas jaukumiem ir visiem zināmi un labi pazīstami, Guntis Eniņš ir pratis tos aprakstīt no mazāk apzinātajām pusēm. Iespējams, ka Gūtmaņalā patiesībā tālāk slēpjas vesels alu labirints, Zvārtes iezis ir atsedzies pavisam nesen, bet Sietiņiezī esot mitinājies velns-veģetārietis, kas āža izskatā gājis uz tuvējām mājām noēsties kāpostus. Un kur īsti sākas Gaujas izteka – zem Ādolfa Ersa vai Kārļa Skalbes gultas? Grāmatā ir daudz rakstīts par tagad zudušajām dabas vērtībām. Daļa no tām ir aizgājusi nebūtībā cilvēka darbības rezultātā, kā Staburags, Liepavots vai Daugavas klintis, bet daļa no tām mainās līdz ar mūžam mainīgo Latvijas dabu. Mūsu smilšakmens ieži ir maigi un trausli, tāpēc upes dažu desmitu gadu laikā var atsegt un pēc tam aizskalot nebūtībā milzīgus iežus, avotu izskalotās alas parādās, bet jau pēc gada var sabrukt un pazust uz visiem laikiem, dižkoki izaug, noveco un iet bojā, kad pienāk to laiks. Viss plūst, un viss mainās, tāpēc vienmēr pat it kā labi izpētītajā Latvijā ir iespējams atklāt kādu jaunu alu, iezi vai dižkoku.

Izrādās, ka Latvijā ir ezeri, kas mēdz patvaļīgi parādīties un tikpat mīklaini pazust. Mums ir savas peldošās salas (ne gluži tādas, ka doktoram Dūlitlam, bet tomēr ir). Mums ir ārkārtīgi daudz dižkoku, tiesa gan neviens no tiem neesot diez ko vecāks par 300 gadiem. Varbūt mums ir pat pāris menhīri. Nodaļa par akmeņiem bija īpaši interesanta, jo autors pastāsta arī par plašāk pazīstamajiem rūnakmeņu viltojumiem un populārākajiem blēņu stāstiem (pie mums līdz šim ir atrasts tikai viens īsts rūnakmens, un tas pats ļoti maziņš). Guntis Eniņš ir devis arī visai loģisku izskaidrojumu tam, no kurienes varētu būt parādījusies jokainā akmens galva no Salaspils.

Gandrīz vai par katru interesantāku Latvijas vietu ir nostāsti, ka tajā ir noraktas slavenās zviedru zelta mucas, tāpēc visi šie aptrakušie racēji ir īsta sodība, jo bieži vien sabojā arheoloģiskos pieminekļus. Ja kaut kur Latvijā arī ir nogrimušas bagātības, tad tas varētu būt Kolkas rags, bet tur jau tām tik viegli klāt neviens netiek.

Daži stāsti ir patiešām anekdotiski. Tā Siguldas Velna alā 1992, gadā ieradusies brigāde Dieva sūtīta pravieša no Gruzijas Georgija Ionta Iberioni vadībā, un paša Dieva uzdevumā sākusi tur rakties uz vella paraušanu, lai sameklētu kaut kādu 5000 gadu vecu templi. Apturēt viņus neviens tolaik īsti nevarēja, visas ieradušās amatpersonas tika iesmērētas ar svēto eļļu un rakšana tika turpināta. Protams, beigās tūkstošgadīgais templis tā arī neatradās (gandrīz vai žēl, tad gan būtu bijis jautri). Ar nostāstiem vispār ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo daudzi no tiem var būt izdomāti tūristu pievilināšanai. Interesanti, bet par dažiem dabas objektiem vispār nav nekādu stāstu.

Grāmatā ir stāstīts arī par uz klintīm atrastajām senajām aizsargzīmēm, līdzīgas ir atrodamas arī uz ēkām un darbarīkiem. Tāpat varbūt vēl pilnībā neapzināta vērtība ir neskaitāmie vietvārdi. Beigās ir pievienota neliela nodaļa par spēcīgāko Latvijā bijušo viesuli un Durbē novērotajiem lodveida zibeņiem. (Starp citu, par tiem man ir savs stāsts. Manai tantei Durbes tuvumā reiz tāds spīdošs un sprakšķošs bumbulītis negaisa laikā esot izlīdis no elektrības kontaktligzdas, šņākdams pārlaidies pāri istabai un izlidojis laukā pa logu. Kopš tā laika es ar lielām aizdomām pērkona laikā skatos uz kontaktligzdām un ļoti ceru, ka no modernajām mūsdienu uzpariktēm nekas tāds tak vairs laukā nelien.)

Saprotams, ka apjoma ierobežojumu dēļ Guntis Eniņš nevarēja pastāstīt par visiem Latvijas interesantajiem, savdabīgajiem un unikālajiem dabas veidojumiem (es labprāt būtu lasījusi vēl), taču „Nezināmā Latvija” ir brīnišķīga grāmata, kas noderēs visiem, kas grib iepazīt un saudzēt Latvijas dabu.

4 thoughts on “Guntis Eniņš „Nezināmā Latvija”

  1. Atpakaļ ziņojums: Grāmatas par Latviju | Sibillas grāmatas

  2. Atpakaļ ziņojums: Nezināmā Latvija by Guntis Eniņš | … zivis kraulā nepeld …

  3. Atpakaļ ziņojums: Dāvanas grāmatu blogeriem 2015. gads | Sibillas grāmatas

  4. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s