Man jau kopš bērnības ir patikušas dažādas populārzinātniskas vai izziņu grāmatas par Latviju. Tādas ar interesi lasu vēl joprojām un pamazām blogā ir sakrājušies vairāki apraksti par šāda veida lasāmvielu. Tāpēc te izveidoju atsevišķu sarakstu, kurā ir apkoptas pēdējos gados lasītās populārzinātniskās grāmatas par Latvijas dabu, vēsturi un kultūru, papildinātas ar īsiem komentāriem un ieteikumiem. Pasaule taču ir bezgala interesanta. Jā, arī tā, kas ir tepat mūsu durvju priekšā un, kurai ikdienā staigājam garām, ne vienmēr pievēršot pienācīgu uzmanību. Arī par Latviju mums ir vēl daudz neizzinātu lietu un neapgūtu tēmu.
„Latvijas bākas” , Andris Cekuls. Skaista grāmata ar lieliskām bildēm. Apraksti par mūsu bāku vēsturi un diezgan sīki par to tehniskajiem rādītājiem.
„Nezināmā Latvija”, Guntis Eniņš. Ūdeņi, klintis, alas, akmeņi, koki, kalni (precīzāk lielpauguri), vēji un zibeņi – šajā grāmatā ir aprakstīti vairāk nekā 70 Latvijas dabas brīnumi. Interesanti stāsti un fantastiskas fotogrāfijas. Noderēs ikvienam, kuram patīk apceļot Latviju.
„Megalīti. Pasaule. Latvija”, Valdis Segliņš. Patiesības labad ir jāpiebilst, ka šajā grāmata tikai viena no tās daļām ir veltīta Latvijas megalītiem. Tomēr informācija ir plaša, pārskatāma un interesanta. Grāmatā ir labas fotogrāfijas, kartes un shēmas.
“Zoodārzs manā pagalmā”, Ingmārs Līdaka. Labi apraksti par parastā lauku sētā sastopamiem dzīvniekiem, gan lieliem, gan maziem, gan pūkainiem, gan glumiem. Daudz ļoti noderīgas, praktiskas informācijas kā cilvēkam sadzīvot ar dabu tā, lai pēc iespējas mazāk ciestu abas iesaistītās puses.
“Latvijas augi”, Normunds Priedītis. Lieliska enciklopēdija, kurā ir apkopotas ziņas par visām Latvijā sastopamajām savvaļas augu sugām (ap 1800) un veģetācijas pamatveidiem. Ļoti daudz attēlu un informācijas – patiešām monumentāls izdevums, kuram vajadzētu atrasties katra botānikas mīļotāja grāmatu plauktā.
„Sūnu ceļvedis dabas pētniekiem”, Ligita Liepiņa, u.c. Latvija tomēr ir viena dikti sūnaina valsts, tāpēc varbūt kādam noderēs arī ilustrēta kabatas formāta izziņu grāmata par 100 Latvijā izplatītākajām sūnu sugām.
„Latviešu romānu rādītājs 1873-2013”, Raimonds Briedis, Anita Rožkalne. Te nu viņi visi ir – šie latviešu romāni. Sakārtoti trīs dažādos sarakstos (pēc autoriem, hronoloģiskā secībā un pēc alfabēta). Paņemot rokā un pašķirstot, tā izrādās daudz interesantāka grāmata nekā sākotnēji izskatās.
„Pagājušo gadu Latvija”, Ilga Kreituse, Gundega Sēja. Stāsts par dzīvi Latvijā laikā no 1945. līdz 1990. gadam. Grāmatai ir ļoti labs vizuālais noformējums, kas atsauc atmiņā tā laika dzīvi, bet apraksti tomēr varēja būt saistošāki.
„Leišmalīte”, Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis. Desmit gadu laikā autori ir izstaigājuši visu Lietuvas pierobežu no Nidas līdz Baltkrievijai. Neskaitāmi cilvēkstāsti, teikas, vēsturiski fakti, izloksnes, pārdomas, apraksti un novērojami. Vērts izlasīt.
„Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls”, Laura Uzule, Vita Zelče. Kas gan būtu Latvija bez kapiņiem un kapusvētkiem? Tie tak ir būtiska katra pareiza latvieša latviskās dzīvesziņas daļa. Bet grāmata ir laba, informatīva un interesanta. Var droši lasīt pat, ja nekad mūžā nevienos kapusvētkos tā arī nav būts.
Sibillas grāmatas 
Skaidrs, ka man daļa no šī saraksta ir jāizlasa, jo otra daļa jau lasīta 🙂 Rimantam Ziedonim ir vēl pāris grāmatas par Latviju, teiksim “Austrumu robeža” un “Paradoksālā Latvija” (pēdējo izlasīju un nosaucu par “Paranormālo Latviju”). No bērnu dienām ir pablāvas atmiņas par kādu Gunta Eniņa grāmatu par alām vai dižkokiem. Īsāk sakot, vēl ir ko lasīt 🙂
Sūnu ceļvedis Tev diez vai būs kādreiz vajadzīgs, bet visām pārējām līdz šim nelasītajām gan vari droši ķerties klāt.
Vēl jau ļoti interesanta ir tā grāmata par seksualitāti Latvijā starpkaru periodā, bet gaidu atvaļinājumu, lai varētu kārtīgi iedziļināties tēmā. Ak, un Latvijas augi ir vienkārši dievīgi (nu vienīgi atskaitot to cenu). 🙂
Jā, tā cena 😦 Bet ir cerība, ka visas labās grāmatas ir bibliotēkā.
Nu integrētajā jau vajadzētu būt visam. 🙂