Reimonds Čandlers „Ilgās atvadas”

Raymond Chandler, The Long Goodbaye, 1954

Mūsdienās ir grūti būt par detektīvromānu rakstnieku. Lai izpatiktu lasītājiem un noturētu viņu interesi visu laiku nākas izdomāt aizvien brutālākas slepkavības pēc iespējas dīvainākos un nebijušos veidos, līdz bezjēdzībai samudžinātus sižetus, jancīgākus un smieklīgākus izmeklētājus un psihopātiskākus slepkavas, to visu papildinot ar krietnu devu fizioloģiski pretīgi aprakstītas vardarbības un seksa. Bet Reimonda Čandlera „Ilgās atvadas” ir tapušas pavisam citā gadsimtā un ir klasiska, tīra noir paraugs ar visām žanra klišejām un jaukumiem. Šis romāns ir sestais sērijā par Fīlipu Mārlovu. Latviski no tiem ir izdoti divi – „Sieviete ezerā” un „Dziļais miegs” (lasīju tos jau pasen).

The Long GoodbayeRomāna darbība norisinās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Kalifornijā. Galvenais varonis Mārlovs ir privātdetektīvs. Vientuļš vilks, kuram nu jau ir pāri četrdesmit, ciniķis un romantiķis vienā personā. Naudas viņam praktiski nav, bet savas dienas Mārlovs pavada atšujot iespējamos klientus (pārsvarā tos, kam pazudušas sievas vai kaimiņiene indē kaķus), risinot šaha uzdevumus, tik kaislīgi smēķējot, it kā viņa dzīves mērķis būtu nomirt ar plaušu vēzi, bāros strebjot kokteiļus un iepazīstoties ar visādiem apšaubāmiem tipiem un nīgri filozofējot par pērkamās patērētaju sabiedrības maitiskumu un dzīves bezjēdzību. Kā jau skarbajam džekam pienākas, viņš pie katras iespējas uzprasās, lai viņam sadod pa muti (bieži viņš to dabū arī) un arī pats mēdz labprāt izkauties. Vēl Mārlovs ir izstrādājis smalku blondīņu klasifikāciju.

All blondes have their points, except perhaps the metallic ones who are as blond as a Zulu under the bleach and as to disposition as soft as a sidewalk.

Par spīti vientuļajam dzīvesveidam Mārlovs pamanās sadraudzēties ar kādu alkoholiķi, kas apprecējis miljonāra meitu (protams, viņi abi ir skarbie veči, un draudzība pārsvarā izpaužas kopīgā kokteiļu strēbšanā, runā viņi maz). Skaidrs, ka ar tādiem privātdetektīviem draudzēties ir bīstami, drīz vien draugam sanāk pamatīgas nepatikšanas, kurās iepinas arī Mārlovs, kuram ir sava, ļoti savdabīga, bet stingra taisnīguma izjūta. Tādēļ pēc drauga nāves viņš uzsāk izmeklēšanu uz savu roku, lai gan visi – policija, prokuratūra, miljonāri un gangsteri viņu sirsnīgi brīdina to labāk nedarīt. Izmeklēšana izpaužas tādējādi, ka Mārlovs smēķē vēl vairāk (lasot vienu brīdi šķita, ka pat grāmata no tā ir sākusi kūpēt un ost pēc cigaretēm, bet tie bija tikai kaimiņi uz apakšējā balkona), strebj tos pašus kokteiļus, kā arī vēl vairāk uzprasās un dabū pa muti. Nu vēl viņš ievāc dažas izziņas un daudz domā. Ar to arī pietiek, lai atrisinātus lietas labāk nekā policija. Šķiet, ka tāds privātdetektīva darbs Amerikā nemaz nav sarežģīts.

Romānu lasīt bija ļoti patīkami. Tas ir atmosfērisks, melanholisks, depresīvs un lēnīgs. Tveicīgās, dūmakainās Kalifornijas ainavas, skarbi vīrieši gaišos uzvalkos, liktenīgas sievietes vienmēr elegantos tērpos – skaistas, bet bīstamas un nodevīgas, nežēlīgi gangsteri, pērkami policisti, miljonāri, kas uzskata, ka var nopirkt visu, utt. Viss bezgala skaisti, eleganti, ironiski un ciniski, kā tam labā nuārā pienākas būt. Grāmatā darbojas arī populāru vēsturisko (ar erotisko ievirzi) bestselleru rakstnieks (protams, arī alkoholiķis), tāpēc autors ir krietni paironizējis par to rakstītājiem, izdevējiem un lasītājiem, radošajām krīzēm un citām rakstnieku profesionālajām nepatikšanām.

„Ilgās atvadas” ir viens no labākajiem noir detektīvžanra paraugiem un lasot ir viegli iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties uz ekrāna (vislabāk jau melnbaltā izpildījumā). Reimonds Čendlers ir darbojies arī Holivudā kā scenārists brīnišķīgajai Billija Vaildera Double Indemnity un pēc viņa romāniem ir uzņemtas vairākas klasiskās noir filmas (“The Big Sleep”, “The Lady in the Lake”, “Farewell, My Lovely”). Arī „Ilgās atvadas” ir ekranizētas, bet nekā noir, bet jau kā neo-noir filma septiņdesmitajos gados (lai saprastu, par ko vispār ir runa, der izlasīt Ditas Rietumas Film Noir :)).

Bet nu atvadīties – tas ir mazliet mirt.

The French have a phrase for it. The bastards have a phrase for everything and they are always right. To say goodbye is to die a little.

4 thoughts on “Reimonds Čandlers „Ilgās atvadas”

  1. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s