Jevgeņijs Vodolazkins „Laurus

Jevgeņijs Vodolazkins „Laurus”

Jevgeņijs Vodolazkins „Laurus”, no krievu val. tulk. Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds 2014, (Евгений Водолазкин, Лавр, 2013)

Jevgeņija Vodolazkina romānu „Laurus” saņēmu dāvanā no Doronikes. Paldies viņai par grāmatu. Lasīt bija interesanti, bet ne man vēl joprojām ir grūti savākt domas un noformulēt skaidru viedokli par izlasīto, jo tas šoreiz nepavisam nav viennozīmīgs. Droši vien vajadzētu padomāt vēl, bet tad es atkal beigās neko neuzrakstīšu. Krievijā „Laurus” uzreiz pēc iznākšanas 2013. gadā kļuva par bestselleru un aizrautīgu lasītāju diskusiju objektu. Romāns tīri labi ir gājis pie sirds arī kritiķiem, un tas ir ieguvis Krievijas “Lielās grāmatas” balvu un “Jasnaja Poļanas” balvu nominācijā “XXI gadsimts”.

Romāna “Laurus” darbība risinās 15. gadsimtā un pārsvarā Krievzemē. Tas stāsta par dziednieku un svēto, kurš, jaunībā nejauši nogalē savu iemīļoto un pēc tam visu savu dzīvi velta grēku izpirkšanai. Galvenais varonis izdzīvo četras dažādas dzīves, un katrā no tām viņam ir cits vārds – Arsenijs, Ustīns, Ambrozijs un Laurus. Viņš ir bijis gan dziednieks, gan nerraklis (юродивый), gan Jeruzālemes svētceļnieks, līdz beidzot kļūst par mūku un vientuļnieku. Romānam ir četras daļas – Izziņas grāmata, Atsacīšanās grāmata, Ceļa grāmata un Apmiera grāmata. Pats autors to raksturo šādi: “Mana grāmata ir par ceļu pie Dieva, par ceļu pie cilvēka, tā ir grāmata par mūžīgo mīlestību, par to, ka laika kā tāda vispār nav, tas ir mūsu – vājo – balsts.” Un ir to nosaucis par nevēsturisku romānu. Tā jau arī ir, romāns ir rakstīts it kā ārpus laika un īpaši uzsverot, ka laikam nav nekādas nozīmes. Vietām tas nav sanācis pārāk veiksmīgi, piemēram, romānā viduslaiku mežs ir piemētāts ar plastmasas pudelēm, un autors tagad par to pats ir nelaimīgs, jo lasītāji pie tām sasodītajām pudelēm visu laiku piesienas, ir pat izpētījuši plastmasas ražošanas vēsturi un prasa paskaidrojumus. Laiku sapludināšana ir smalka māksla un no tik triviālām detaļām tomēr ir jāuzmanās. Vairāki grāmatas personāži ik pa laikam redz vīzijas ar nākotnes ainām, bet ļoti šaurā diapazonā – tikai no 15. gadsimta līdz mūsdienām. Ja jau laikam patiešām nav nozīmes un tik svarīga ir tā relativitāte, autors varēja tak paskatīties mazliet plašāk, ne tik mikroskopiskā un aprobežotā laika nogrieznī, un ielikt romānā kādu mamutu, kaut ko aizvēsturisku vai vismaz kādu nākamo gadsimtu ainu.

Romāna valoda gan ir interesanta. To veido makten eklektisks mikslis no dažādiem senslāvu tekstiem sajaukumā ar mūsdienu slengu un ikdienišķu literāro valodu. Tulkotājai šis droši vien ir bijis trakoti sarežģīts darbs, bet rezultāts ir pat ļoti baudāms. Brīžiem gan gribējās paskatīties oriģinālu, vienkārši tāpēc, ka tulkojums bija tik interesants. Tiesa gan, ja senos tekstus bija patīkami lasīt, tad autora rakstītais vietām šķita ne visai izdevies un bišķi disonēja ar kopējo noskaņu.

Lai gan Vodolazkinu dažreiz pielīdzina Umbero Eko (iespējams tāpēc, ka vairāki viduslaiku stāsti romānā ir kopīgi ar „Bodolīno”, kas arī grāmatai nenāca par labu), tas nav gluži tas. Eko romāni par viduslaikiem ir perfekti nostrādāti un viendabīgi, bet Vodolazkina grāmatā ir labi redzami citāti, autora teksts un tam visam ir pievienots krietni daudz ironijas.

Pēc romāna izlasīšanas noklausījos pāris intervijas ar Vodolazkinu, bet arī tās neuzlaboja manas domas par grāmatu. Autoram ir tendence glorificēt viduslaikus, kā garīgi ļoti augstu attīstītu cilvēces vēstures posmu. Skaidrs, ka cilvēks bez garīguma vispār nav cilvēks, tomēr man ne pārāk simpatizē garīgums, kurš prasa miesas noliegšanu, elementāras higiēnas neievērošanu un vēršas pret izglītību. Galu galā brīnišķīgi garīgajos viduslaikos visu laiku bija bads vai mēris, vai karš, un tad atkal viss tas pats no gala. Pa vidu vēl ik pa laikam ar ilgošanos tika gaidīts no visa atpestījošais pasaules gals. Garīgumu jau vispār aizdomīgi bieži mēdz propagandēt vietās, kur ar dzīves materiālo pusi viss ir pilnīgā pakaļā (bet, apgriežot otrādi Maslova piramīdu, tā nez kāpēc neturas uz smailes, bet sabrūk). Un arī paši garīguma sludinātāji visbiežāk, tuvāk palūkojot, ir ļoti materiāli orientētas personas, kas mēģina līdzcilvēkus padarīt garīgus uzņemoties viņu vietā visu dzīves smagumu, tas ir, savācot sev visus viņu materiālos labumus. Tā nu romāna garīgā puse mani īpaši neuzrunāja. Arsenijs pēc savas mīļotās nāves, protams, ļoti daudz un izjusti cieš un upurē savu dzīvi viņas dvēseles atpestīšanai (bet tā arī nepaliek skaidrs, vai viņai no tā ir kāda jēga).

Romāna sākuma daļa par seno Krievzemi man patika tīri labi. Turpinājums par ceļojumu uz Jeruzālemi un mīlīgais nobeigums ar grēku izpirkšanu šķita jau pārāk samākslots – vairāk postmodernistiska rotaļa nekā dzīvs un cilvēcisks stāsts. Tomēr romānu var droši lasīt, ja patīk spēles ar valodu un laikiem, vai arī jūs ir piemeklējušas kādas garīga rakstura ķibeles.

Kas jūs esat par tautu, tirgonis Zigfrīds saka. Cilvēks jūs dziedina, ziedo jums visu savu dzīvi, bet jūs viņu visu dzīvi mokāt. Kad viņš nomirst, jūs piesienat viņam pie kājām virvi un velkat viņu, asaras liedami.
Tu mūsu zemē esi jau gadu un astoņus mēnešus, kalvis Averkijs atsaka, bet joprojām no tās neko neesi sapratis.
Vai tad jūs paši to saprotat, Zigfrīds vaicā.
Mēs? Kalvis iegrimst domās un skatās uz Zigfrīdu. Mēs paši arī to, zināms, nesaprotam.