Lasītājs lasītājam

Šodien maķenīt melanholiskā noskaņojumā ciema bibliotēkā meditēju pie grāmatu plaukta ar nosaukumu „Lasītājs dāvina lasītājam”. Skapis atkal bija pārkrauts un apkrauts divās rindās un trīs stāvos. Un klāt bija pievienotas vēl trīs brangas kastes ar literārajiem labumiem. Skaidrs, ka ar atturīgu meditēšanu nekas nebeidzās, ķeksēju ārā no plaukta vienu pērli pēc otras – jaunavīgi svaigu Faulzu, mazliet apgrauztu Selimoviču un pavisam apdriskātu Bredberiju, kuru tālajā 1966. gadā, kad visi vēl rakstīja lodīšu pildspalvu neizkropļotos rokrakstos kāds nezināms Valents ir uzdāvinājis kādai tikpat nezināmai Zinai. Un klusi sūkstījos par sava grāmatu plaukta ierobežojumiem telpā un laikā.

Saprotams, ka vismaz divas trešdaļas no laipnajām lasītāju dāvanām varētu mierīgi nodot makulatūrā un par to nesērotu pat fanātiskākie literatūras mīļotāji (jā, jā, lielāko daļu no pagājušā gadsimta latviešu literatūras ar Vili Lāci un Zeiboltu Jēkabu priekšgalā). Bet tur bija arī Ezera, Belševica, Bels, Skujiņš un lērums latviešu autoru dzejas, par kuras kvalitātēm neuzņemos spriest. No tulkotās literatūras te mierīgi varēja izveidot nelielu un izmeklētu bibliotēku ar Dostojevski, Dikensu, Mannu, Bulgakovu un citiem klasiķiem. Daudz grāmatu bija arī no kādreiz iemīļotajām sērijām „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”, „Fantastikas pasaulē” un „Apvārsnis”. Arī krievu valodā piedāvājums bija labs – Zamjatins, Harisons, kā arī citi fantastikas klasiķi.

Laiki ir neiedomājami mainījušies. Bērnībā, lai tiktu pie labām un pieprasītām grāmatām, bija nepieciešams vai nu blats grāmatnīcā, vai arī jāmēģina noķert grāmatu piegāde un jāizstāv pamatīga rinda. Dažreiz pat stundu un ilgāk. Lai gan grāmatas izdeva tagad neaptverami milzīgos metienos – parasti trīsdesmit līdz septiņdesmit, bet gadījās, ka pat simts tūkstošos eksemplāru (un tas tikai latviešu valodā) dažas no tām bija pamatīgs deficīts. Iespējams, ka pie vainas ir perversā padomju laika plānveida ekonomika. Piemēram, grāmatas krievu valodā bija populārs spekulāciju objekts. Nopērkot to pa vienu rubli, pēc tam grāmatu varēja viegli pārdot par pieciem (pēc nostāstiem daži no tiem, kas tika pie sadales, varēja gluži labi papildināt savus pieticīgos ienākumus). Toties tagad visus šos labumus var dabūt par velti, bez rindas un bez jebkādas piepūles. Vienkārši paņem un stiep mājās (ja vien ir kur likt, bet nav jau tak, nav).

Skatoties uz šo celulozes krāvumu, es esmu diezgan skeptiska attiecībā uz papīra grāmatu nākotni. Lai gan sociālajos tīklos un aptaujās visi parasti apgalvo, ka e-grāmatas nekad nespēšot aizstāt papīru, tad realitātē tās diemžēl ir te – saviem īpašniekiem vairs nevajadzīgas kā no mājas izmesti kaķēntiņi. Šai kaudzei vēl ir paveicos, jo dažus sējumus kāds aptracis lasītājs varbūt paņems (vismaz uz laiku). Vai varbūt kāda ēstuve vai viesu nams savāks interjera izdaiļošanai, lai radītu mājīgāku un intelektuālāku noskaņu gremošanas procesu veicināšanai. Pārējais aizceļos uz makulatūru vai kurtuvi. Pati jau arī šo plauktu papildinu, neko darīt. E-grāmatas tomēr ir daudz vieglāk uzglabāt, un nav nekādu skumju kādu no tām ar vieglu pirksta kustību izdzēšot no lasītāja.