Lasītājs lasītājam

Šodien maķenīt melanholiskā noskaņojumā ciema bibliotēkā meditēju pie grāmatu plaukta ar nosaukumu „Lasītājs dāvina lasītājam”. Skapis atkal bija pārkrauts un apkrauts divās rindās un trīs stāvos. Un klāt bija pievienotas vēl trīs brangas kastes ar literārajiem labumiem. Skaidrs, ka ar atturīgu meditēšanu nekas nebeidzās, ķeksēju ārā no plaukta vienu pērli pēc otras – jaunavīgi svaigu Faulzu, mazliet apgrauztu Selimoviču un pavisam apdriskātu Bredberiju, kuru tālajā 1966. gadā, kad visi vēl rakstīja lodīšu pildspalvu neizkropļotos rokrakstos kāds nezināms Valents ir uzdāvinājis kādai tikpat nezināmai Zinai. Un klusi sūkstījos par sava grāmatu plaukta ierobežojumiem telpā un laikā.

Gramatas 1

Saprotams, ka vismaz divas trešdaļas no laipnajām lasītāju dāvanām varētu mierīgi nodot makulatūrā un par to nesērotu pat fanātiskākie literatūras mīļotāji (jā, jā, lielāko daļu no pagājušā gadsimta latviešu literatūras ar Vili Lāci un Zeiboltu Jēkabu priekšgalā). Bet tur bija arī Ezera, Belševica, Bels, Skujiņš un lērums latviešu autoru dzejas, par kuras kvalitātēm neuzņemos spriest. No tulkotās literatūras te mierīgi varēja izveidot nelielu un izmeklētu bibliotēku ar Dostojevski, Dikensu, Mannu, Bulgakovu un citiem klasiķiem. Daudz grāmatu bija arī no kādreiz iemīļotajām sērijām „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”, „Fantastikas pasaulē” un „Apvārsnis”. Arī krievu valodā piedāvājums bija labs – Zamjatins, Harisons, kā arī citi fantastikas klasiķi.

WP_20150806_001

Laiki ir neiedomājami mainījušies. Bērnībā, lai tiktu pie labām un pieprasītām grāmatām, bija nepieciešams vai nu blats grāmatnīcā, vai arī jāmēģina noķert grāmatu piegāde un jāizstāv pamatīga rinda. Dažreiz pat stundu un ilgāk. Lai gan grāmatas izdeva tagad neaptverami milzīgos metienos – parasti trīsdesmit līdz septiņdesmit, bet gadījās, ka pat simts tūkstošos eksemplāru (un tas tikai latviešu valodā) dažas no tām bija pamatīgs deficīts. Iespējams, ka pie vainas ir perversā padomju laika plānveida ekonomika. Piemēram, grāmatas krievu valodā bija populārs spekulāciju objekts. Nopērkot to pa vienu rubli, pēc tam grāmatu varēja viegli pārdot par pieciem (pēc nostāstiem daži no tiem, kas tika pie sadales, varēja gluži labi papildināt savus pieticīgos ienākumus). Toties tagad visus šos labumus var dabūt par velti, bez rindas un bez jebkādas piepūles. Vienkārši paņem un stiep mājās (ja vien ir kur likt, bet nav jau tak, nav).

Skatoties uz šo celulozes krāvumu, es esmu diezgan skeptiska attiecībā uz papīra grāmatu nākotni. Lai gan sociālajos tīklos un aptaujās visi parasti apgalvo, ka e-grāmatas nekad nespēšot aizstāt papīru, tad realitātē tās diemžēl ir te – saviem īpašniekiem vairs nevajadzīgas kā no mājas izmesti kaķēntiņi. Šai kaudzei vēl ir paveicos, jo dažus sējumus kāds aptracis lasītājs varbūt paņems (vismaz uz laiku). Vai varbūt kāda ēstuve vai viesu nams savāks interjera izdaiļošanai, lai radītu mājīgāku un intelektuālāku noskaņu gremošanas procesu veicināšanai. Pārējais aizceļos uz makulatūru vai kurtuvi. Pati jau arī šo plauktu papildinu, neko darīt. E-grāmatas tomēr ir daudz vieglāk uzglabāt, un nav nekādu skumju kādu no tām ar vieglu pirksta kustību izdzēšot no lasītāja.

20 thoughts on “Lasītājs lasītājam

    1. Sibilla Raksta autors

      Nu jā, te ir lauki, līdz ar to savas īpatnības (pēc garīgām vērtībām neviens nedzenās). Mēģināšu nākošreiz ielikt blogā, kā izskatās pilsētas bibliotēkas plaukts urlīgā mikrorajonā. 🙂

      Atbildēt
  1. doronike

    Es nevienā Rīgas bibliotēkā (un klejoju vismaz pa četrām) neesmu redzējusi tādu atdodamo grāmatu krājumu, pat tajās, kur priekštelpu lielums pilnīgi atļautu tādu ierīkot. Tai plauktā tik labas grāmatas… turklāt divās rindās bardacīgi saliktas…
    Nevajag dramatizēt, es vakar Dominā pilnīgi apstulbu no milzīgās rindas, kas stāvēja Polaris grāmatnīcā – 50% atlaide pievilina cilvēkus, ka medus mušas.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Patiesības labad ir jāpiebilst, ka gluži katru dienu te tāda avene nav. Es pati apmulsu, kad šodien atradu vairākas grāmatas, kuras nebiju spējusi nomedīt pa savām divām bibliotēku sistēmām vesela gada laikā. Bet ik pa laikam gadās pa kādai interesantai piegādei. Piemēram, vienreiz te bija atvestas vairākas lielas kastes ar trīsdesmito gadu izdevumiem.
      Rinda grāmatnīcā – tas izklausās jauki. Bet tas droši vien bija pēc krievu grāmatām. Pie mums pat Zvaigznes grāmatnīcā muzeju naktī rindas pēc grāmatām ir pavisam nelielas.

      Atbildēt
      1. doronike

        Kad Zvaigzne muzeju naktī tirgoja arī mācību grāmatas, rindas bija gigantiskas. Savukārt, kad es konstatēju, ka Muzeju naktī jaunākās vai pieprasītākās grāmatas netiek izliktas pārdošanā, man arī entuziasms uz šo pasākumu pārgāja – nopērkamās sen jau ir pieejamas bibliotēkā.
        Polaris gan ir krievu grāmatas (bet es jau tādas arī lasu), un man bija padomā pāris padārgi iekārojumi, bet diemžēl nebija spēka vairs rindai.

        Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, no Viļa Lāča varētu atstāt trīsdesmitajos gados sarakstīto. Daži no viņa tā laika romāniem ir gluži pieņemami. Vienīgā bēda, ka kopotajos rakstos daudzi no tiem ir cenzēti. Pēc tam gan pār viņu nāca socreālisma sodība un nekādi nespēju iedomāties, ka mūsdienās kāds brīvprātīgi lasītu viņa episkās sāgas par koksagīza audzēšanas lietderību Padomju Latvijas lauksaimniecības uzplaukuma veicināšanai. 🙂

      Atbildēt
      1. Mēnessmeitēns

        Man ļoti patika Viļa Lāča grāmata “Senču aicinājums” . Bet jā, tolaik ļoti daudzu autoru grāmatas bija cenzētas. Domāju mana latviešu valodas un literatūras skolotāja atceras manu neizpratni par “Zvejnieka dēls” – Kā Oskars un Anita nobučojas, uzreiz pirmās daļas beigas, sākās otrā daļa, bet tiem jau piedzimis dēls un viņi paguvuši apprecēties. A kur romantika? 🙂

        Atbildēt
  2. msmarii

    Laikam ļoti labi, ka Valmieras bibliotēkā nekad tik daudz atdodamo grāmatu nav 🙂 Mums ir galds, kas regulāri papildinās un tikpat regulāri tukšojas, bet nekad tur neesmu redzējusi baigos kalnus un grēdas. Visu labāko ātri izķer studenti un pensionāri.

    Atbildēt
  3. poseidons99

    apšaubu fizisko grāmatu izzušanu un aizstāšanu ar e-grāmatām. Kaut kas līdzīgs jau dzirdēts par radio un laikrastiem. Protams ir apstiprinoši piemēri kā disketes un drošivien arī CD, kaut gan vinila plates laikam atgūst popularitāti

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Protams, papīra grāmatas nekad pavisam nepazudīs, bet reāli tās strauji iet mazumā. Mūsdienās vidējā grāmatu tirāža latviešu valodā laikam bija ap 1000 eksemplāriem, bet kādreiz bija ap 30 000.
      Principā papīrs jau ir tikai datu nesējs, kuru cilvēce izmanto samērā nesen, un vēsturē ir milzums piemēru kā mainījusies šī datu nesēja forma – grāmatas sākotnēji bija uz māla plāksnītēm, papirusa tīstokļiem, bērza tāss, pergamenta. No šī visa mēs vairs ikdienā praktiski neko nelietojam, jo ir atrasts kāds labāks informācijas glabāšanas veids. Kāpēc gan lai papīrs būtu izņēmums? 🙂

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Gastroļi bija no cita plaukta, kas atrodas krievvalodīgākā reģionā (normālam lasītājam tak ar vienu bibliotēku ir daudz par maz). No šī tika izvilkta Ms Marii sūtītā Janševska “Dzimtene”, starp citu, tagad tā tur ir uzradusies vēlreiz. 🙂

      Atbildēt
  4. Atpakaļ ziņojums: Grāmata kā dāvana | Sibillas grāmatas

  5. Atpakaļ ziņojums: Apulējs „Zelta ēzelis” | Sibillas grāmatas

  6. Atpakaļ ziņojums: Nejaušības izvēlēti grāmatu nosaukumi | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s