Andra Neiburga „Stāsts par Tilli un Suņu vīru”

Andra Neiburga „Stāsts par Tilli un Suņu vīru”, Zvaigzne ABC, Rīga: 2002.

Kas gan būtu vasara bez nelielas obligātās literatūras porcijas, tomēr sestajai klasei lasīšanai paredzētais saraksts izrādījās gaužām neinteresants. Pusi no tajā minētajām grāmatām redzēju pirmo reizi, bet otra puse nez kāpēc bija Žila Verna darbi („Kapteiņa Granta bērni”, „20 000 ljē pa jūras dzelmi”, „Piecas nedēļas gaisa balonā”). Diez vai atradīsies daudz sestklasnieku, kurus varētu piespiest ķerties pie bezgalīgajiem ihtioloģiskajiem, botāniskajiem vai zooloģiskajiem aprakstiem Verna romānos (eh, un es to visu kādreiz izlasīju pilnīgi brīvprātīgi, bet nekādu atzinību no literatūras skolotājas par lasāmvielas izvēli nesaņēmu).
Gan jau skolotājiem ir skaidrs, ka bērns parastais neko garu nelasīs, tāpēc pavisam obligāti bija jāizlasa tikai viena un ļoti maza grāmatiņa – Andras Neiburgas „Stāsts par Tilli un Suņu vīru” (un, ja kādam ir galīgs slinkums lasīt, var noskatīties televīzijas filmu ar skaistiem šķirnes suņiem un Mārtiņu Vilsonu galvenajās lomās). Interesanti, ka jau otro gadu ir obligāti jālasa grāmata par bāreni (pagājušajā gadā tā bija Žaklīnas Vilsones „Miskastes bērns”). Tas acīmredzot tāpēc, ka mēs tak esam bāreņu tauta (citādi nespēju izskaidrot konsekvento bārenismu izglītības programmā).

Vispār jau „Stāsts par Tilli un Suņu vīru” ir tīri jauks. Tas ir sarakstīts labā latviešu valodā, nav didaktisks vai moralizējošs, mudina uz iecietību pret atšķirīgo un nevairās pieskarties dzīves skumjajām pusēm, kas, manuprāt, mūsdienu bērniem ir ļoti noderīgi. Lai gan grāmata ir uzrakstīta labi un Andras Neiburgas darbi man vienmēr ir patikuši, pēc iekļaušanas obligātās literatūras sarakstā, tās saturs tomēr uzprasās uz nelielu izķidāšanu. Stāsta darbība norisinās ļoti ierobežotā telpā – vecā, brūkošā mājā, no kuras jau ir izvākušies gandrīz visi iemītnieki. Pēdējie ir palikuši tikai Tille ar savu māmiņu, ļoti ļaunu kaimiņu pāris un tur nelegāli dzīvojošais Suņu vīrs ar saviem suņiem.

Tilles māmiņa stāstā parādās maz, pārsvarā viņa vārgst ar kaut kādu mīklainu kaiti, guļ, vaid un cieš. Šķiet, ka visas dzīves laikā viņai nav bijis nevienas uzticamas draudzenes, normālu paziņu vai darba biedru. Arī nekādu radinieku nav. No grāmatas īsti netop skaidrs kā šī sociopātiskā vājniece vispār ir tikusi pie bērna, bet Tilles tētiņš stāstā vienkārši neeksistē, tak šajā tikumības sargāšanas laikmetā skolā par šo tēmu runāt droši vien nemaz nedrīkst. Galu galā Tilles māmiņas lielākais ieguldījums stāsta attīstībā ir nomiršana, bet pirms tam viņa laipni pamanās Tilli uzgrūst kaklā ļoti ļaunajiem kaimiņiem, kuri par to nez kāpēc nav lielā sajūsmā.

Pati Tille ir jauks, saprātīgs un apķērīgs bērns. Viņai ir tikai septiņi gadi, bet savam vecumam viņai ir nācies pieredzēt daudz bēdu un rūpju. Ļoti ļaunie kaimiņi Tilli pamet tukšajā mājā vienu pašu un grūti izskaidrojamu iemeslu pēc nozog viņas drēbes, tomēr beigās meitene atrod patvērumu pie Suņu vīra. Tille dievina abus suņus, sacer par viņiem jaukas pasakas un uzņemas lielu daļu no mājas rūpēm. Simptomātiski, bet droši vien tāpēc, ka Tille ir meitene, stāstā viņas ziņā galvenais ir būt labai mājsaimniecei un sapņot par pasaku prinčiem, bet sociālie kontakti ir strikti ierobežoti, un arī skolā viņu nelaiž, jo izglītība tak maitājot veselību. Vispār jau, godīgi sakot, dzīve ar Suņu vīru Tillei ir pat maķenīt jautrāka nekā ar mūžīgi vaidošo māmiņu. Tomēr viņas nelaimes nepavisam nebeidzas. Drīz vien ierodas ļaunā Valsts tante un grib Tilli aizvest uz bērnu namu, viņas mīļāko suni nošauj, vecā māja jāpamet un kopā ar Suņu vīru jādodas klejot kaut kādā nezināmā virzienā. Jā, nu kāpēc gan vienam mazam bērnam dzīvē ir jāpieredz tik daudz bēdīgu lietu? Varbūt vienkārši dzīve ir ļauna un tā gadās. Vai varbūt Tillei ir slikta karma, jo iepriekšēja dzīvē viņa ir bijusi bāreņu nama priekšniece un divas trešdaļas no iemītniekiem nomērdējusi badā.

Savukārt Suņu vīrs ir klasisks cilvēks – galerts (iepatikās šis apzīmējums, tāpēc aizņēmos to no Andra bloga). Visu dzīvi viņš ir pavadījis baidoties uzņemties pat vismazāko atbildību. Jaunībā pametis no tēva mantoto māju laukos, jo tur taču būtu smagi jāstrādā, neko nav mācījies, nekad nav strādājis, ar sievietēm nav ielaidies, iztiku vienmēr ir pelnījis tikai, spēlējot akordeonu un ubagojot gājēju tuneļos. Bet pat ubago viņš tā remdeni un bez aizrautības. Kā personība viņš vienkārši nekāds, vārdu sakot, pilnīgs galerts, turklāt pavecs un stipri izļuris. Tille, protams, ienes izmaiņas Suņu vīra dzīvē un notiek arī kaut kāda galerta atmoda, bet ne visai pārliecinoša. Skaidrs, ka Suņu vīrs visticamāk Tilli drīzumā uzmetīs. Bet neko darīt, tai meitenei ir slikta karma un nekas labs viņu dzīvē negaida nekad. Tā gadās.

Mazliet īpatnēji obligātajai literatūrai, bet galvenais antagonists un ļaundaris šajā stāstā ir valsts. Es patiešām neesmu sajūsmā par valsti kā institūciju, bet izvēlēties to ļaundara lomai bērnu grāmatā, nevis kādā satīriskā antiutopijā, izskatās vai nu pēc fantāzijas trūkuma vai kaut kādu personisku rēķinu kārtošanas. Stāstā valsti pārstāv Valsts tante, kura, saprotams, ir resna, neglīta, ļoti ļauna (brīnos, ka viņai katrā parādīšanās reizē pa nāsīm nenāca laukā dūmi) un grib Tilli ievietot bērnu namā, kur gan jau viņu nekas labs negaida (bet patiesībā tas varbūt arī ir pareizs risinājums, lai tā meitene beidzot šīs zemes dzīvē var atstrādāt savu neaprakstāmi slikto karmu). Vēl valsti pārstāv policists, bet policija jau pie mums tik to vien jēdz kā šaut suņus.

Nobeigumā jāpiebilst, ka grāmata savai mērķauditorijai sestklasniekiem patika, bet vairāk laikam tāpēc, ka tur bija forši suņi (kaut arī literāri stipri idealizēti). Stāsti ar bērniem un dzīvniekiem jau parasti rullē.