Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”

Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., (Kate Atkinson, Life After Life, 2013)

dzive pec dzivesKeitas Atkinsones darbi man ir patikuši jau kopš tā laika, kad izlasīju viņas pirmo romānu „Neredzamo stundu muzejs”, tāpēc ar lielu prieku gaidīju jaunākā darba „Dzīve pēc dzīves” iznākšanu latviski (turklāt, neskatoties uz faktu, ka atbilstoši nelietības likumam jau biju nopirkusi šo romānu angliski). Vēl latviski ir izdoti divi Atkinsones darbi sērijā par detektīvu Džeksonu Broudiju („Lietu vēsture” un „Kur ir, tur rodas”). Loģisku pamatojumu savai patikai pret autores darbiem es te nevaru sniegt, jo tāda vienkārši nav. Bet gan jau katram lasītājam ir kāds dvēseles aplociņš, kurā tiek turēt, pieskatīti un labi aprūpēti daži iemīļoti rakstnieki.

Pati romāna „Dzīve pēc dzīves” ideja nav oriģināla. Ir drausmīgi daudz grāmatu un filmu par laika cilpām, kurās nokļuvušie ir spiesti atkal un atkal atkārtot kādu epizodi vai dažreiz arī visu dzīvi. Šajā gadījumā interesantākais ir, kā autorei to ir sanācis realizēt. Patiesībā jau šis nav nekāds sci-fi romāns, jo laika cilpa ir tikai māksliniecisks paņēmiens, kā mazliet savādākā veidā pastāstīt par Anglijas pagājušā gadsimta pirmās puses vēsturi.

Galvenā varone Ursula Toda piedzimst aukstā un sniegainā 1910. gada ziemas naktī. Un piedzimst nedzīva. Tomēr autore dod viņai iespēju mēģināt vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Sākotnēji romāns pēc savas struktūras atgādināja kādu īpaši ļaunu datorspēli, kurā katru reizi pēc neveiksmīga gājiena ir jāatgriežas sākuma pozīcijā un jāmēģina atrast jauna stratēģija izdzīvošanai, lai varētu šajā pasaulē noturēties ilgāk. Turklāt, atdzimstot no jauna, Ursula neatceras savas iepriekšējās dzīves. Viņa manto vienīgi neizskaidrojamas bailes no dažām situācijām un dīvainu deja vu sajūtu. Pagājušā gadsimta sākumā bērnu mirstība vēl bija diezgan augsta, tā nu viņa mirst, un mirst, un mirst, un pamazām tomēr aug aizvien lielāka. Ar dažām situācijām viņa tiek galā jau otrajā piegājienā, dažreiz tās izmainās pašas no sevis, bet dažas nav tik vienkārši atrisināmas un atkārtojas vairākas reizes, bet Otrais pasaules karš vispār ir smags izaicinājums jebkuram, kam nākas laika cilpā pārdzīvot Londonas bombardēšanu.

Romāns ir smalki izstrādāts un brīnišķīgi uzrakstīts. Sižeta pagriezieni bieži vien ir neprognozējami, Ursula izdzīvo neskaitāmas un dažreiz gluži negaidītas dzīves. Tas sevī ietver gan ģimenes sāgu, gan pieaugšanas stāstu, gan nostalģisku apcerējumu par veco, labo Angliju ar nebeidzamu tējas dzeršanu, gan pamatīgu devu Otrā pasaules kara vēstures, turklāt no dažādiem skatu punktiem. Visam pa vidu tiek nokillēts arī Hitlers (jau trešaja grāmatas lappusē, tāpēc neuzskatu to par nejauku priekšā teikšanu), bet tas šajā romānā nav pats būtiskākais.

Keita Atkinsone par to visu raksta asprātīgi, ironiski un distancēti, bet būtībā arī ļoti sirsnīgi un skumji. Tulkojums arī ir labs (un ir pat zemsvītras piezīmes). Neņemos apgalvot, ka sapratu kāda ir visa šī stāsta jēga (ja tur tāda vispār ir, un vai tādu vispār vajag meklēt?), bet man patīk doma, ka šī grāmata ir autores spēle ar romāna rakstīšanas procesu, kurā viņa ir atļāvusies vienreiz izārdīties no visas sirds, un ir uzbūrusi visdažādākās iespējamās variācijas savas varones un arī citu personāžu varbūtējām dzīvēm. Galu galā vai eksistē tāda pareizi nodzīvota dzīve? Vai visas dzīves nav pareizas, lai kādas nu reiz ir sanākušas? Vienīgi dažas ir laimīgākas un dažas ne tik ļoti.

(Nedaudz novirzoties no romāna, bet, apdomājot visu to Hitlera būšanu, ir skaidrs, ka šī pasaule bez viņa patiešām varētu būt labāka vieta, tomēr, zinot savas ģimenes vēsturi, ir jāsecina, ka mana eksistence tādā realitātē vienkārši nebūtu iespējama, jo mani vecāki nekad nebūtu satikušies, par ko es īpaši nebēdājos. Tomēr doma, ka mana eksistence ir iespējama tikai tādā realitātē, kurā ir bijis Hitlers, ir mazliet nomācoša.)

Lai gan „Dzīve pēc dzīves” man ļoti patika, tomēr negribu to īpaši ieteikt kādam lasīt, sevišķi, ja vēl nav pazīstams Keitas Atkinsones stils. Romāns ir diezgan savdabīgs un prasa mazliet atvērt prātu literārām spēlēm ar laiku un dažādām iespējamībām.

9 thoughts on “Keita Atkinsone „Dzīve pēc dzīves”

    1. Sibilla Raksta autors

      Atkinsone ir interesanta rakstniece, bet droši vien sākt iepazīšanos ar viņu būtu labāk ar Broudija sērijas romāniem vai Neredzamo stundu muzeju, nevis Dzīvi pēc dzīves. Tie tomēr ir tādi pēc formas tradicionālāki darbi. 🙂

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tu par to teoriju, ka realitāte vienmēr sevi pēc tam ātrāk vai vēlāk atjauno un ar laiku viss vienmēr notiks, kā bija nolemts? 🙂
      Diez vai, jo vecvecāki man bija kara laika bēgļi, bez kara tur varēja izveidoties pavisam citi un daudz jaukāki realitātes varianti.

      Atbildēt
  1. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s