Astrida Lindgrēne „Emīls un Īda no Lennebergas”

Astrida Lindgrēne „Emīls un Īda no Lennebergas”, ilustrējis Berns Bjergs, no zviedru valodas tulk. Mudīte Treimane, Rīga: Zvaigzne ABC, 2015 (Astrid Lindgren, Emil och Ida i Lönneberga, 1982, 1983, 1985)

Emīls un ĪdaAstrida Lindgēne ir viena no manām bērnībā iemīļotākajām rakstniecēm un viņas “Lennebergas Emīla nedarbi” man vienmēr ir šķitusi varen laba un jauka grāmata. Bet pats Emīls – viens no foršākajiem viņas varoņiem, pat ja Lennebergas iedzīvotāji reiz bija savākuši naudu, lai viņu aizsūtītu uz Ameriku, vai arī varbūt apmainītu viņu pret kādu nelielu zemestrīci. Tāpēc patiesi priecājos grāmatnīcā pamanot līdz šim vēl latviski netulkoto grāmatu “Emīls un Ida no Lennebergas”.

Emīls ir pavisam mazs zēns, kurš dzīvo lauku sētā kopā ar tēvu Antonu, māti Almu, mazo māsiņu Idu un kalpiem Alfrēdu un Līnu. Viņam pieder pašam savs zirgs Lūkass un vista Lota. Pēc rakstura Emīls ir dzīvīgs, apķērīgs, draiskulīgs, ļoti labsirdīgs un sirsnīgs puika. Nu varbūt dažreiz vienīgi mazliet neapdomīgs, tāpēc viņam regulāri gadās sastrādāt kādas blēņas, pēc kurām jāizcieš sods iespundētam galdnieka skabūzī un izgriežot koka vīriņus (šajā jomā Emīls ir attīstījis apskaužamu meistarību).

Vispār jau stāsti par Emīlu ir gaišākā, smieklīgākā un asprātīgākā Astridas Lindgrēnes daiļrades daļa un Kathultas sēta, kurā mitinās grāmatas varoņi, ir absolūti idealizēta bērnības pasaule, kurā gribas kādu brīdi patverties, ja pieaugušo dzīve kļūst pārlieku apnicīga.
Grāmatā “Emīls un Īda no Lennebergas” ir iekļauti trīs stāsti.

Emīla 325. nedarbs

Dzīve Kathultas sētā ir rāma un patīkama, bet ir jau nelaimes arī šeit. Ziemā viss tas sniegs un vasarā visas tās mušas! Un tad vēl Emīls, kas dara nedarbus gan ziemu, gan vasaru, jā, protams, nelaimju te ir vai cik! Nu ar mušām ir cerība tikt galā, jo Emīla māte ir nolēmusi iegādāties mušpapīru. Tak tas sasodītais mušpapīrs maksā veselas 10 ēras gabalā, tāpēc Emīla tēvs ir noliedzis viņai tā svaidīties ar naudu un pirkt šitik dārgas lietas, jo citādi tas ģimenei beigšoties ar ubaga spieķi! Tas izklausās tik briesmīgi, ka Emīls nolemj steidzami ķerties pie šīs problēmas risināšanas. Risinājums ir ātrs un radošs un viņam, protams, viss beidzas galdnieka skabūzī ar izgrieztu trīssimti divdesmit piekto koka vīriņu.

Kad mazajai Īdai vajadzēja darīt nedarbus

Arī mazajai Īdai reiz sagribējās nonākt galdnieka skabūzī par kādu nedarbu. Tomēr viņai nekādi nesanāk tādu pastrādāt.
Nedarbus neatrod, – Emīls sacīja, – tie vienīgi sanāk. Un to, ka tas ir nedarbs, uzzina tikai pēc tam.
Bet, ja kaut ko ļoti vēlies, tad jau beigās paveicas arī. Vēl no šī stāsta mēs uzzinām, ka kārtīgs auns tajos laikos ir maksājis veselas 20 kronas.

“Nekādas skopošanās!” teica Lennebergas Emīls

Te mums ir pastāstīts, pie kā var novest visādas aizdomīgas viesību spēles ar bučošanos. Bet, ja nu esi ticis pie iespējas kādu samutēt, tad nu vairs nekādas skopošanās, nekādas skopošanās.

Ko tur vēl piebilst? Šī ir brīnišķīga bērnu grāmata. Vienīgais, ko gribētos ir, lai tā būtu vismaz trīs reizes garāka.

One thought on “Astrida Lindgrēne „Emīls un Īda no Lennebergas”

  1. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s