Kāpēc tas viss notiek ar mums?

Leonard Mlodinow, The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives, 2009

Grāmatu par nejaušu gadījumu un negadījumu ietekmi uz mūsu dzīvi sāku lasīt naktī uz 14. novembri, kad nez kāpēc pamodos ap pulksten trijiem un tikpat neizprotamu iemeslu dēļ ieskatījos tviterī. Lai pēc tam ātrāk aizmigtu, sameklēju e-lasītājā kaut ko potenciāli sarežģītāk lasāmu – tekstu svešvalodā par matemātisko statistiku un varbūtību teoriju ar grafikiem un uzdevumiem. Tomēr Mlodinova grāmata izrādījās nepavisam ne iemidzinoša, bet toties saistoša un patiesi nomierinoša.

Varbūtību teorijaGrāmatā autors ļoti vienkāršā un labi saprotamā veidā izklāsta visu varbūtību teorijas un matemātiskās statistikas rašanās vēsturi, īsi pastāstot ievērojamāko zinātnieku biogrāfijas, apstākļus, kuri izraisīja atklājumus (te ne tā mazākā nozīme ir cilvēces vājībai uz azartspēlēm), anekdotiskus gadījumus un klasiskos varbūtību teorijas uzdevumus. Gan par kauliņiem un monētām, gan par nelaimīgo meiteni vārdā Florida (vārdam ir nozīme) un viņas iespējamajiem brāļiem vai māsām, gan nabaga TV viktorīnas spēlētāju un trīs durvīm ar divām kazām un vienu automašīnu. Jāatzīstas, ka ārkārtīgi sen nebiju lasījusi izklaidējošu populārzinātnisku grāmatu par matemātiku, un šo izlasīju ar ārkārtīgi lielu patiku. Vienīgi daudzi grāmatā minētie piemēri bija par beisbolu, kurš mani nekad nav interesējis, bet tas netraucēja saprast skaidrojumu jēgu. Protams, tiem, kas labi pārzina matemātiku, nekas jauns te nebūs, bet atkārtošanai un izklaidei grāmata ir patiešām laba.

Beigu daļā autors vairāk pievēršas tam, ko tad mūsu dzīvē nosaka nejaušības. Lai cik tas būtu neomulīgi, tad gandrīz vai visu. Kad Dž.K. Roulinga vairākām izdevniecībām iesniedza savas pirmās Harija Potera grāmatas manuskriptu, tad tak jebkuram saprātīgam izdevējam, to saņemot, būtu vajadzējis no prieka lekt uz vienas kājas un steidzīgi ķerties pie šī potenciālā dižpārdokļa izdošanas. Taču, kā zināms, vispirms astoņas izdevniecības Hariju Poteru noraidīja, kā izdošanai nepiemērotu. Vai tur strādāja idioti, kas nespēja novērtēt šī darba ģenialitāti? Nepavisam nē, jo tāda tam vienkārši nepiemīt. Roulinga ir viduvēja rakstniece un arī „Harijs Poters un filozofu akmens” , lai arī kopumā neslikta bērnu grāmata, nav nekāds šedevrs (Daini, piedod). Izdevējdarbībā vispār ir ļoti grūti noteikt, kura jauna sērija iegūs mežonīgu popularitāti, jo to nosaka tikai gadījums nevis romāna literārā kvalitāte (grāmatā aprakstīts arī eksperiments, kad izdevniecībām anonīmi tika nosūtīti Bukera prēmijas laureātu darbu fragmenti un Stīvena Kinga mēģinājums publicēties ar citu vārdu, kas visi nebija īpaši veiksmīgi) . Tas pats attiecas arī uz filmām, mūziku un daudz ko citu.

Problēmas rada mūsu smadzenes, kas evolūcijas ceļā ir izveidojušas noturīgu tieksmi visur meklēt likumsakarības un pie reizes arī slepenas sazvērestības – pat vietās, kur darbojas tikai vienkārša nejaušība un apstākļu sakritība. Tam par iemeslu ir smadzeņu nespēja sakarīgi darboties nenoteiktības apstākļos un nepieciešamība visu kontrolēt. Tāpēc mums ir ļoti grūti paļauties tikai uz iespējamo notikumu varbūtību. Taču paļauties tikai uz savu lielisko intuīciju arī nebūs prātīgi un noteikti vienmēr pirms lēmumu pieņemšanas der arī papētīt plašāku informāciju, ja vien tāda ir pieejama. Teiksim, lai gan pēc statistikas datiem ir skaidrs, ka mums šobrīd Latvijā ir daudz lielāka varbūtība ciest ceļu satiksmes negadījumā nekā teroristu uzbrukumā, iedzīvotāji par savu drošību uz ceļiem, kuras labā varētu vēl daudz ko darīt, nepavisam neuztraucas un nerūpējas tik ļoti kā par potenciālajiem spridzinātājiem.

Ja ar monētu un kauliņu mētāšanu viss ir puslīdz skaidrs, tad prognozēt cilvēka dzīves notikumus, ekonomiskus procesus vai vēsturiskus notikumu ir neiespējamā misija, jo vienlaicīgi uz tiem iedarbojas neaptverams faktoru skaits. Tāpēc der būt skeptiskiem pret visādām ekspertu prognozēm par akciju tirgiem, cenu kāpumiem un kritumiem. Pastāv ļoti maza varbūtība, ka uz vēsturiskiem datiem veidotā prognoze piepildīsies. Bet par informāciju, ar kuru mūs mēdz barot masu mediji pirms vēlēšanām domāju, ka jebkuram loģiskam cilvēkam arī bez varbūtību teorijas studijām ir skaidrs, kur to patiesībā vajadzētu iebāzt.

Autors arī jauki izskaidro (ar stāstu par Bilu Geitsu), ka nepastāv tiešas saistības starp bagātību un prāta spējām, lai gan cilvēkiem ir tendence abas šīs lietas saistīt. Zināma nolemtība jau ir tajā faktā, ka daudz svarīgāk tomēr ir īstajā laikā būt īstajā vietā. Tomēr autors ir optimists, galu galā tā pati varbūtību teorija nosaka, ka pie lielāka mēģinājumu skaita iespēja sasniegt mērķi palielinās, tāpēc nekad nevajag pārtraukt censties (nebūtu Roulinga aizsūtījusi Potera manuskriptu arī devītajam izdevējam, pasaule būtu palikusi bez HP sērijas, kā gan mēs to pārdzīvotu). Tas pats darbojas arī otrā virzienā, tāpēc autors neiesaka vērtēt cilvēkus tikai pēc viņu sasniegumiem – lielākoties tā ir tikai nejaušība. Mēs parasti redzam tikai to, ko gribam redzēt, tāpēc bieži vien uzskatām bagātus cilvēkus par gudrākiem, bet nabagākus par dumjākiem nekā viņi ir. Tāpat populārus aktierus mēdz uzskatīt par talantīgākiem nekā mazāk pazīstamus vai bestsellerus par labāku literatūru nekā pārējā, lai gan tam parasti nav nekāda objektīva pamatojuma un popularitāti vai veiksmi parasti nosaka tikai nejaušība.

Protams, man ļoti patika arī stāsts par vīniem, lai gan to jau zināju un droši vien zina visi (vīnu vērtēšana ir absolūti subjektīva un nejauša, pētījumos ir noskaidrots, ka vīnus neatšķir arī lielākā daļa no to degustatoriem, variet mājās paeksperimentēt) . Tāpēc ar mierīgu sirdi turpinu pirkt un lietot ne visai dārgus vīnus (tāpat neviens nav palicis neizdzerts).

Vārdu sakot, šī ir viena laba grāmata par matemātiku un varbūtību teorijas vēsturi, kas lasītājus mudina uz pasauli skatīties ar redzīgākām acīm, un vairāk domāt un spriest pašiem.

19 thoughts on “Kāpēc tas viss notiek ar mums?

  1. msmarii

    Izklausās ļoti aizraujoši un izglītojoši. Par vīniem biju jau kaut kur lasījusi. Tā ir patiesi nomierinoša ziņa 🙂 Attiecībā uz grāmatām uzreiz nāk prātā prognoze pirms dažiem gadiem, ka papīra grāmatas tūlīt izmirs, jo e-grāmatu tirdzniecība strauji kāpj. Cipari bija ļoti pārliecinoši. Tomēr nekā. Pēdējais, ko lasīju – e-grāmatu tirgus stagnē. Es gan drīzāk domāju, ka tas ir sasniedzis savu loģisko maksimumu, bet prognozētāji bija cerējuši uz vairāk.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, stāsts par vīniem bija ellīgi labs, jo uzskatāmi parādīja matemātiskās statistikas noderīgumu ikdienas dzīvē. Matemātikas grāmatās tādus vajadzētu iekļaut pēc iespējas vairāk, varbūt pat uzlabotos skolēnu zināšanas šajā disciplīnā. Un pat, ja neuzlabotos, būtu vismaz iegūta kāda dzīvē noderīga informācija. 🙂
      Ai, par prognozēm vispār nav vērts runāt. Tikpat precīzus rezultātus var cerēt sasniegt vienkārši metot monētu. 🙂

      Atbildēt
  2. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    Piekrītu, šī grāmata nudien autoram ir labi sanākusi. Iebāž acīs visu cilvēka nespēju pareizi spriest un analizēt procesus, parāda, ka slavenā intuīcija biežāk ir notikums ārpus trīs sigmām, kuram ar laiku pa laikam ir jānotiek. Tagad es tev ieteiktu izlasīt Risk: The Science and Politics of Fear by Dan Gardner un pavisam plašam ieskatam tēmā Global Catastrophic Risks by Martin J. Rees (Author), Nick Bostrom (Editor), Milan Cirkovic (Editor) 🙂

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Paldies par ieteikumiem! Šoreiz Tu nolasīji manas domas, jo gribēju prasīt, lai iesaki vēl ko labu par tēmu. Šo grāmatu jau arī nopirku pēc Tava apraksta blogā.
      Un gribēju palūgt, ja Tev kādreiz rodas iedvesma un ir brīdis brīva laika, varbūt Tev ir iespējams blogā uztaisīt nelielu sarakstu ar pēc Taviem uzskatiem lasīšanas vērtām populārzinātniskajām grāmatām par jebkurām tēmām. es tādu noteikti izmantotu lasāmvielas izvēlē. 🙂

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tā arī parasti ir. Ja cilvēkam jau no bērnības nav kaut kāds baigi konkrēts un dzelžains mērķis, nu tur kļūt par balerīnu vai kosmonautu, vai kā, tad viss parasti notiek nejauši. 🙂
      Es noteikti neatšķirtu kolu no pepsi. 🙂

      Atbildēt
  3. Austra

    Izklausās ļoti interesanta! No šāda tipa grāmatām varu ieteikt arī Dan Ariely “Predictably Irrational”, kas, kā var nojaust no nosaukuma, runā par cilvēku iracionālo uzvedību un lēmumu pieņemšanu, sākot no partnera izvēles līdz mašīnas iegādei. Man ļoti patika.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Grāmata patiešām ir ļoti interesanta pat neskatoties uz to, ka lielākā daļa no tās satura ir veltīta varbūtību teorijas vēsturei uzdevumiem un aprēķinu skaidrojumiem.
      Paldies par ieteikumu lasīšanai! Ņemšu vērā.

      Atbildēt
  4. doronike

    Spriežot pēc apraksta, man šķiet, ka es autoram ne pārāk piekrītu. Vismaz par tiem secinājumiem. (Vai taviem secinājumiem.) Es pieslienos pie teorijas, ka nejaušību nav, ir likumsakarību ķēde un noteiktas lietas, kam jānotiek. Piemēram, Roulinga varēja nekļūt slavena ar HP, bet pilnīgi noteikti slavena būtu kļuvusi kāda cita rakstniece ar citu fantāzijas varoni – vienkārši tāpēc, ka tai brīdī pasaulei tāds bija vajadzīgs.
    Vai tad veidot likumsakarības nav smadzeņu galvenais uzdevums? Pats primitīvākais, izdzīvošanas instinkta vadīts. Tikai pamatoti, ka cilvēks to pārnes uz visām dzīves sfērām. Un loģika pastāv gan cilvēces lielajos notikumos, gan cilvēku dzīvēs (to pašu smadzeņu dēļ, kuras izveido noteiktus, nemainīgus uzvedības modeļus un reakcijas).
    Es arī domāju, ka pastāv saikne starp prāta spējām un bagātību, bagātie ir cilvēki ar noteiktām prasmēm un talantu, kas ir mērķtiecīgi virzīts naudas iegūšanai, viņi noteikti nav stulbi. Taču – vai viņi ir gudri citā – nemateriālā nozīmē? Un tā ir liela pasaules ironija, ka gudrus cilvēkus parasti maz interesē visu enerģiju veltīt naudas ieguvei un pavairošanai.

    Atbildēt
    1. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

      Piekrist vai nepiekrist autoram ir viena lieta, otra ir spēt paraudzīties uz faktiem un pierādījumiem, nevis laižot to caur saviem uzskatiem, bet ar spēju pieņemt, ka ne viss ko es domāju ir patiesība. Personīgā pieredze ir laba lieta, taču ne vienmēr viņa atspoguļo lietu patieso dabu. Tādēļ ir varbūtību teorija, statistika un ekonometrija, kas parāda patiesos procesus, nevis vispārīgos pieņēmumus, kurus cilvēka prāts izveido uz ātru roku, jo tam dikti patīk visur redzēt cēloņsakarību.

      Roulinga, ka ja ne viņa tad kāds cits/ Pēc būtības tā ir acīmredzamā konstatācija, jo pasaulē vienmēr kādā žanrā būs kāda slavenā jaunā zvaigzne. Un nevis tādēļ, ka pasaulei tas būtu vajadzīgs, vienkārši vienmēr būs kāda grāmata, kura pārdosies visvairāk. Un iekļūšana šajā topā ir gadījuma rakstura, kā laimests loterijā.

      Atbildēt
      1. doronike

        Gan varbūtību teorija, gan statistika u.c. zinātnes ir dzimušas cilvēku prātos, kas darbojas uz personiskās pieredzes pamata, bez tās vispār nekas nenotiek. Ja pieņem, ka cilvēka prāta darbībā vienmēr būs noteikts procents kļūdu, tad arī viņa izdomātā zinātnē ne viss būs ideāli. Tad kāpēc man paļauties un dzīvot pēc cita cilvēka radītas zinātnes likumiem, nevis ticēt vispirms personiskai pieredzei un pēc tam saviem loģiskajiem apsvērumiem un sajūtām?

        Nu bestselleri pasaulē ir bijuši vienmēr, taču tāda mēroga jauns popkultūras varonis nevar būt saistīts tikai ar nejaušu trāpījumu trendā. Acīmredzot viņš ir aizpildījis kādu tukšu vietu, piepildījis lasītāju neapzinātās ekspektācijas utt. Patiesi populāras ilgtermiņa kļūst tikai tās grāmatas, kuru nestais vēstījums cilvēkiem ir svarīgs, te nevar būt runa par nejaušību. Nejaušība ir bestsellers uz pāris gadiem.

        Atbildēt
    2. Sibilla Raksta autors

      O, labs komentārs. Protams, nevienu grāmatu nevajag uztvert par absolūtu patiesību (autors pats iesaka par visu šaubīties), bet man patika, ka tā deva iespēju pamežģīt smadzenes, iziet ārpus ierastajiem domāšanas rāmjiem un paskatīties uz pasauli no pavisam citiem skata punktiem (man, šķiet, ka arī smadzenēm vajag regulārus treniņus, ne tikai ķermenim).
      Vienkārši evolūcijas ceļā smadzenes ir attīstījušās tā, ka lielākajā daļā gadījumu nespēj atpazīt nejaušības tur, kur tās ir, tāpēc ikdienā mums ir vieglāk pieņemt, ka nejaušības neeksistē. Tas ir pavisam normāls domu gājiens. Ko tur par cilvēkiem, pat žurkas sajūk prātā, ja tās ievieto apstākļos, kur tās ir pašu nekontrolētu nejaušību varā, piemēram, saņem neregulārus un nejaušus strāvas triecienus, toties tīri labi tiek galā, kad tās ar elektrību spīdzina atbilstoši noteiktām likumsakarībām. Tāpēc arī cilvēkiem kopumā ir vēlme visu ielikt noteiktos rāmjos un uzskatīt, ka visi bagātie cilvēki ir gudrāki, bet nabadzīgie dumjāki par citiem, un ka dārgie vīni ir labāki par lētajiem. 🙂 Vai bestselleri ir labāki par ne tik pirktām grāmatām.
      Pavisam primitīvi runājot, ja mums būtu desmit ideālie uzņēmēji, kas visi būtu vienādi apveltīti ar pratu un apsviedīgumu, tad iespējams, ka darbojoties šajā uzņēmējdarbības vidē beigās izrādītos, ka divi no viņiem ir guvuši labas sekmes, trīs viduvējas, bet pārējie tā ne visai. Un to nosaka elementāra nejaušība, bet mēs automātiski pieņemam, ka šie divi ir gudrāki un apsviedīgāki par pārējiem.
      Skaidrs, protams, ka es ne visai labi te pārstāstu grāmatas jēgu, bet tur liela daļa ir veltīta likumsakarībām, pēc kādām notiek nejaušības, tās arī daudziem sajauc galvu. 🙂

      Atbildēt
      1. doronike

        Es nezinu par tām nejaušībām. Piemēram, aplieties ar kafiju ir nejaušība. Vai tev uz ielas kāds uzgrūžas vai nepareizi izdod naudu, vai kiosks aiztaisās deguna priekšā, vai tu dabū pa galvu, bet kolēģis nē utt. Katra nejaušība atsevišķi ir izskaidrojama – kam negadās, taču, ja cilvēks to visu piedzīvo vienas dienas laikā, tad tomēr rodas jautājums – ko es daru nepareizi, ja nespēju normāli sadarboties ar pasauli.
        Strukturēti dzīvot izskaidrojamā pasaulē, protams, ir vieglāk, ērtāk, saprotamāk. Katrs mēs sevi mierinām, kā mākam – kāds ar Dieva plānu, kāds ar varbūtības teorijām 🙂
        Bet vispār man nav prātīgi diskutēt par grāmatu, kuru neesmu lasījusi.

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Tas jau nekas, ka neesi lasījusi grāmatu. Mēs te vairāk diskutējam par pašu ideju nevis kādu konkrētu sižeta pavērsienu.
          Tās, ko Tu minēji ir nejaušības, un tieši patiešām īstas nejaušības var šitā pavisam vienkārši sakrist. Trakākais jau, ka dienas, kurās viss veicas arī ir tādas pašas nejaušības. 🙂

  5. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s