Sēnes ir visur

Egdars Vimba “Sēnes ir visur”, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, Rīga: 2015

Spīgana savā blogā bija publicējusi jauku aicinājumu novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu autoru grāmatu. Man izdevās izlasīt veselas trīs un tagad vienīgi jāsavāc visas savas nožēlojamās pašdisciplīnas atliekas, lai par tām uzrakstītu blogā. Bet sākšu ar sēnēm. Kā zināms, tad latviešiem ar šiem dzīvajiem organismiem ir senas un ciešas – pārsvarā gan gastronomiska rakstura attiecības. Gan latvieši, gan sēnes ir visur. Pazīstamais mikologs Edgars Vimba savā grāmatā “Sēnes ir visur” šoreiz ir pievērsusies ne tik daudz ēdamajām sēnēm, kā dažādām neparastākām šo organismu īpatnībām, par kurām ne visi būs dzirdējuši. “Sēnes ir visur” ir pavisam neliela grāmatiņa, bet tā ir saistoša, zinātniski ļoti korekta un tajā īpaša uzmanība ir pievērsta tieši Latvijā sastopamajām sēnēm.

Senes ir visurVispirms jau sēnes nav tikai tās smukās, brūnas un garšīgās, kas aug mežā. Sēnes ir arī riebīgais pelējums, visādi gļotveidīgi radījumi, un nelāgie pleķi uz augiem. Cik tad dažādu sēņu sugu Latvijā ir? Izrādās, ka ieskaitot visādas mikroradības, šobrīd ir apzinātas apmēram 4000 sugas, bet pēc dažām aplēsēm to vajadzētu būt vismaz 10 000, tāpēc šajā jomā vēl gaidāmi daudzi interesanti atklājumi. Problēma jau, ka sēne nav nekāda priede vai akmens, kas katram nejēgam ir redzams gan ziemā, gan vasarā. Reālā sēne lielāko daļu dzīves pavada pazemē, bet augļķermeņi virs zemes parādās varbūt tikai uz trīs dienām reizi piecos gados. Bet, lai konstatētu sēnes eksistenci, ir nepieciešams, lai tieši šajā brīdī ietu garām kvalificēts sēņu Atradējs. Nav Atradēja, nav arī šīs sēņu sugas.

Ar sēņu sugu nosaukumiem arī latvieši nav bijuši čakli, lielu daļu zinātniekiem ir nācies sagudrot no jauna (agrenes, greznulītes, čemurenes). Par spīti vispārīgajam apzīmējumam suņu sēnes, latviešiem nemaz nav nevienas šī dzīvnieka vārdā nosauktas sēnes (toties kaķiem gan sava esot – kaķu saulsardzene). Par to jau ir rakstījis Braisons, bet arī latīniskos nosaukumus gudrojot, šķiet, ka nekas cits cilvēkiem pārsvarā nav bijis pie rokas, kā dažādas ģenitālijas. Piemēram, jocīgā pie mums ieklīdusī sēne migrants Mutinus ravenelii, kas konsekventi aug tikai pilsētās, tulkojumā būtu Ravenela suņa dzimumloceklis (nu pēc tāda tā arī izskatās).

Grāmatā atsevišķas nodaļas ir veltītas tādām interesantām sēnēm kā zemestaukiem, zemeszvaigznēm, bisītēm un trifelēm. Atsevišķa nodaļa ir veltīta Latvijas Gada sēnēm (tāda katru gadu tiek ievēlēta īpašā mikologu sektas sanāksmē). Ja nu gadījumā neesat dzirdējuši, tad Gada sēne 2015. bija milzu pergamentsēne, bet sīkāk ir pastāstīts par zelta brūnsardzeni, toverīšu sarkosomu, koraļļu dižadateni un ļoti indīgo zaļo mušmiri (izdzīvojušie stāsta, ka tā esot gardākā sēne, kas viņu mūžā ir ēsta – ar patīkamu riekstu garšu).

Atsevišķa nodaļa ir veltīta arī ārkārtīgi interesantajām gļotsēnēm, par kurām nav vienprātības vai tās vispār ir sēnes (šīs radības mēdz rāpot apkārt), melnajiem graudiem (nebiju pievērsusi uzmanību, ka tie ir sastopami uz visām stiebrzālēm), posu (sēne uguns iegūšanai), trifelēm un mītiskajām vietējām halucinogēnajām sēnēm kā smailā kailgalve (par tās vākšanu, uzglabāšanu un lietošanu ir paredzēta kriminālatbildība).

Dažas grāmatas nodaļas ir par sēnēm, kas aug kādās noteiktās vietās, piemēram, ir stāsts par Rīgas sēnēm un šīs pilsētas labākajām sēņošanas vietām, kas var būt visai negaidītas. Starp citu, uz vienas tādas esot uzbūvēta Gaismas Pils, kas gan nav liels zaudējums, jo šeit augušās sēnes augstā piesārņojuma dēļ ēst ir riskanti. Latvijas sēņotāju Meka varētu būt Moricsala, kur pavisam nelielā platībā ir atrasts apmēram 500 sēņu sugu (vienīgā bēda, ka tas ir rezervāts un tur nevienu sēni aiztikt nedrīkst, to gan neievērojot mežacūkas, kuras mīlot uz turieni aizpeldēt, lai pamielotos ar sēnītēm). Nez kāpēc atsevišķā nodaļā ir aprakstītas Pokaiņu sēnes, lai gan tur nekādi īpaši brīnumi neaug. Vēl grāmatā varam izlasīt par sēnēm, kas sastopamas alās, pazemē, kāpās, ugunskuru un ugunsgrēku vietās, kā arī par raganu apļiem, vējaslotām un tumsā spīdošajām sēnēm. Autors arī dod padomus baraviku ieaudzēšanai piemērotās vietās.

Saprotams, ka ar sēnēm ir saistīti daudzi mīti. Piemēram, ka sarkanās mušmires varot izmantot mušu indēšanai. Nekādu īstu pierādījumu šo sēņu insekticīdajai iedarbībai nemaz neesot – tikai pārstāstu pārstāsts. It kā ar šo sēni mušas varot apdullināt, bet pēc laika tās atžirgstot un lidojot tālāk. Tāpat nav nekāda argumentēta pamatojuma apgalvojumam, ka aļņi ēdot mušmires, lai izdzītu parazītus, drīzāk tiem šīs sēnes vienkārši garšo. Sēņu indīgums ir īpaša tēma. Autors, kurš pats ir ļoti pieredzējis sēņu pētnieks, apgalvo, ka nav tādu pazīmju, pēc kurām varētu atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām. Tomēr skaidrs, ka mežā var lasīt tikai tās sēnes, par kurām noteikti zini, ka tās var ēst. Pie mazākajām šaubām sēni nevajag ņemt, nest mājās un lietot uzturā (dažas sugas ir tik indīgas, ka cilvēks varot saindēties tikai ieelpojot viruma tvaikus to vārīšanas laikā). Dažas sēņu sugas var atšķirt tikai mikroskopā, ja nu tāds ir paķerts līdzi uz mežu sēņojot, izpētot sēņu sporu formu. Par daudzu sēņu ēdamību vēl joprojām nav īstas skaidrības un dažādos avotos ir atrodama pretrunīga informācija. Cilvēkiem jau vispār ir atšķirīga reakcija uz indīgajām sēnēm, daži varot sukāt iekšā daudz ko bez acīm redzamām sekām, bet dažs atstieps kājas pēc pāris sēnītēm. Tas, ka sēni kāds jau pirms tam ir grauzis, neko nenozīmē. Uz gliemežiem un tārpiem sēņu indes neiedarbojas.

Lai gan grāmata ir ļoti īsa, tajā ir apkopots patiešām daudz interesantas informācijas. Piemēram, dažādas preses pīles par sēnēm, mīts, ka Ļeņins ir noindēts ar sēnēm un izrādās, ka ir pat tāda zinātne entnomikoloģija, kas pēta dažādu tautu attiecības ar sēnēm. Grāmatas beigās ir neliela skaidrojošā vārdnīca un krāsainas fotogrāfijas. Neapšaubāmi Edgara Vimbas “Sēnes ir visur” ir laba, ļoti informatīva un aizraujoša grāmata par Latvijas sēnēm. Protams, lieliem sēņu speciālistiem nekas jauns te nebūs, bet noteikti iesaku visiem dabas mīļotājiem un sēņotājiem, kurus, kā izrādās, var saukt arī par mikofīliem (protams, līdzsvaram ir arī mikofobi – cilvēki, kuri konsekventi atsakās uzturā lietot savvaļas sēnes).

Dabas datu mājas lapā var izlasīt Julitas Klušas aprakstu par grāmatu papildinātu ar labām sēņu fotgrāfijām.

9 thoughts on “Sēnes ir visur

  1. msmarii

    Ļoti izsmeļoši par latviešu lielo kaislību 🙂 Par indēm bija pārsteigums, nezināju, ka tās kaitē tikai cilvēkiem. Man ļoti patīk sēņot, bet ne pirkstu, ne naža galu nepieduru sēnei, ko nepazīstu. Labāk atnākt mājās ar tukšu grozu nekā atstiept kājas. Reiz mežā gandrīz suņuku pazaudējām. Skaista bērzlapju vieta bija, staigājam, griežam. Te pēkšņi saprotu, ka suņa nav. Šis, izrādās, stāv starp melleņu ceriem un grauž bērzlapi, ka šņakst vien.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Ar indēm nav tik vienkārši. Principā ir skaidrs, ka daļa no indīgajām sēnēm nenogalina gliemežus un sēņu odiņu kāpurus, šiem tomēr vielmaiņa ir atšķirīgāka. Lai padarītu visu sarežģītāku dažas sēnes tārpi neēd, bet cilvēkiem no tām nav ne vainas. Par siltasiņiem nekas tā īsti netika pateikts. Šķiet, ka no sarkanajām mušmirēm aļņi un brieži vienkārši apdullst un viss. Bet arī daudzi cilvēki esot izdzīvojuši pēc to nejaušas vai jaušas ēšanas (ja vajadzīgs garantēts rezultāts, tad jāizmanto balto mušmiri, bet atkal bēda, ka tā ir nenormāli līdzīga bālajai mušmirei, kas savukārt esot pat ēdama :)). Nu nav jau arī manīts, ka rudenī mežos masveidā mētātos beigti dzīvnieki, kas būtu noindējušies ar sēnēm, pieļauju, ka šie kaut kā atšķir ēdamās no neēdamajām.
      Vārdu sakot, būtiskākais, ko autors gribēja pateikt, ja kāds cits tās sēnes ēd un viņam viss ir kārtībā, nav nekāda garantija, ka tās ir ēdamas visiem. 🙂
      Ak, un es kā pārliecināta mušmirofobe nelasu arī bērzlapes. Parasti jau mežā pietiek arī visādu citu labumu. 🙂

      Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Ak, nē jel, Marii! Stāsts par briežveidīgajiem un mušmirēm bija iekļauts nodaļā par sēņu mītiem. Es ieteiktu uz tos raudzīties kritiski. Un vai tad kāds sēņu laikā ir saticis pa mežu streipuļojošo alni?
          Par tādiem pētījumiem kā ārkārtīgi nozīmīgā mušmiru loma briežveidīgo dzīvē arī nav dzirdēts. 🙂

  2. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    Un kā, lai es pēc šāda apraksta šo grāmatu neizlasu! Man gan sēņošana parasti aprobežojas ar baravikām, apšu bekām un gailenēm. Pārējās man negaršo vai arī gatavošanā pārāk liela ķēpa priekš manis (lasi slinkums). Bet sēnes mani interesē un to simbioze ar kokiem sevišķi tur kur notiek apmaiņa ar cukuriem 😉

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Grāmatiņa ir maza, Tev tur nebūs daudz, ko lasīt, bet toties ļoti sēņaina. Domāju, ka Tev varētu patikt. Droši vien derētu izlasīt arī kādu plašāku monogrāfiju par tēmu angliski, bet šai liels pluss bija akcents uz vietējām sēnītēm. 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s