Monthly Archives: 2015. gada Decembris

Dāvanas grāmatu blogeriem 2015. gads

Lai gan ar lasīšanu brīžiem neiet tik labi kā iecerēts, tomēr virtuālā grāmatu dāvināšana ir viens ļoti labs pasākums. Patiesībā jau nav nemaz tik slikti, jo šogad izlasīju gandrīz visas uzdāvinātās grāmatas (pēdējā vēl ir procesā), tikai ne visas ir sanācis aprakstīt blogā.

Dāvināšanas nosacījumiem nu jau vajadzētu būt visiem skaidriem. Uzdāvinātās grāmatas nepavisam nav obligāti jāizlasa. Ja tomēr kāds nolems riskēt ar lasīšanu, tās ir jāsameklē pašiem apdāvinātajiem. Un vispār šajā pasākumā ir arī neliels savtīguma moments, jo patiešām interesē saņēmēju viedoklis par šīm grāmatām. 🙂

Asmo – Tev Mika Valtari “Sinuhe, ēģiptietis”. Episks vēsturiskais piedzīvojumu un blēžu romāns par faraona galma ārstu Ehnatona valdīšanas laikā 14. gadsimtā pr. Kr. piecpadsmit grāmatās. Nu, kuram vēl, lai dāvina šitādus biezus ķieģeļus.

Doronikei – nesen sanāca palasīt piemirsto ungāru rakstnieci Magdu Sabo, tad būtu interesanti uzzināt Tavu viedokli par viņas “Durvīm” (protams, ja vien grāmata nav jau lasīta). Romāns nav biezs un sarežģīts, tāds vecmodīgs stāsts par rakstnieces un sētnieces savdabīgajām attiecībām.

Lasītājai – kaut kā sen tavā blogā nav lasīts par jaunāko latviešu daiļliteratūru, tāpēc piedāvājumā ir Gunta Bereļa “ Vārdiem nebija vietas” vai Ievas Melgalves “Mēness teātris”. Uzreiz atzīstos, ka neesmu tās lasījusi. Ja neviens no abiem autoriem Tev nav tīkams, tad vari izvēlēties kādu citu vai arī pagaidīt. Varbūt ar laiku mums uzrodas vēl kāds jauns talants.

Ms Marii – zinot, ka tu daudz un aizrautīgi apceļo tuvējo apkārtni – Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”. Lielākā daļa autora aprakstīto objektu atrodas Vidzemē, tāpēc Tev varētu būt interesanti uzzināt vairāk par dažiem noteikti jau labi pazīstamiem Latvijas ūdeņiem, klintīm, alām, kalniem un akmeņiem.

Andrim – Andrjus Tapins “Vilka stunda” – cerībā uz nelielu lietuviešu un latviešu stīmpanka celmlaužu salīdzinošo analīzi.

Spīganai – Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši”. Ja arī ironiskais teksts neies pie sirds, tad grāmatā ir lieliskas pagājuša gadsimta sākuma Toskānas fotogrāfijas.

Santai – gribas uzdāvināt kaut ko no Džūljena Bārnsa sapiņķerētajām cilvēciskajām attiecībām, tāpēc “Talking It Over”.

Vilim – grūti izdomāt, jo tādas nopietnas, sarežģītas un dīvainas grāmatas es lasu reti, tad nu šoreiz Paul Auster “The New York Trilogy”.

Priecīgus svētkus un daudz aizraujošu grāmatu, mīļie grāmatu blogeri un dārgie bloga lasītāji!

Katrīna Rudzīte „Saulesizplūdums”

Katrīna Rudzīte „Saulesizplūdums”, izdevējs biedrība „Literatūras kombains”, 2014

Vidēji gadā izlasu vienu dzejoļu krājumu un tas parasti pilnībā apmierina mana organisma vajadzību pēc dzejas. Pagājušajā gadā lasīju Brodski, šogad tajā pašā bibliotēkā paņēmu pavisam maziņu grāmatiņu – Katrīnas Rudzītes „Saulesizplūdumu”. Tā ir autores pirmā grāmata, par kuru viņa šogad saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā „Spilgtākā debija”.

SaulesizplūdumsPar dzeju kaut ko uzrakstīt ir ļoti grūti – gan tāpēc, ka lasu to maz, gan arī tāpēc, ka žanrs tāds dīvains. Poēzija, ziniet, tātad nav pat jēgas sākt analizēt visas saturiski nejēdzīgās metaforas, jo dzejā tādām vienkārši ir jābūt. Pieturzīmes jau arī dzejoļos mūsdienās lieto tikai pilnīgi āpši, atpakaļrāpuļi un tautas iemīļotā Kornēlija Apškrūma. Vārdu sakot, dzeju labāk lasīt un baudīt īpaši neiespringstot uz domāšanu.

Bet dažus vārdus jau var uzrakstīt par jebkuru grāmatu. „Saulesizplūdums” ir izteikta pilsētas dzeja, melanholiska, vairāk vērsta uz iekšējām izjūtām un sevis meklēšanu. Dzejoļos ir daudz tumsas, mazliet izplūdusi pasaule, pavisam nedaudz saules un neliela koķetēšana ar nāvi. Gandrīz vai katrā trešajā dzejolī ir pieminēts kaut kas sarkans. Vispār mīlīgi, bet vietām nedaudz bērnišķīgi.

Grāmatiņa būs ļoti piemērota lasāmviela jauniem meitukiem, kuriem gribētos paskumt, bet tā īsti nav par ko. Tādos brīžos atbilstoša dzeja vienmēr ir noderīga.

Ilustrācijai, lai būtu labāk saprotama krājuma noskaņa, ļoti jauks, bet tāds maķenīt bēdīgs gabaliņš par grāmatām.

ar maigumu ar kādu domā par kaķiem vai bērniem
es domāju par savām grāmatām

tās tikai izskatījās aizmigušas
patiesībā vēroja mani vienmēr
tās redzēja kā es velku sevi caur dienām kā skumju gliemeža māju

vēroja kā es elpoju kā piespraužu plaukta malai
kārtējo neko neizsakošo pastkarti vai uzmanīgi lūkojos spogulī
cenšoties saskatīt slepenas norādes uz tuvāko izeju
(tāpat kā visi pārējie es toreiz zīmēju kartes un bēgšanas plānus
un slēpu tos starp grāmatu lapām kopā ar nesaņemtajām
vēstulēm)

naktīs grāmatas man dziedāja un noskūpstīja pirms miega
dažkārt pat sekoja sapņos aizgaiņājot mirušo aukstās rokas un ugunskuru dūmus
liekot pašķirties jūrām un tumsai

grāmatas vienīgās gaidīja mani mājās

un iespējams gaida joprojām

Magda Sabo “Cūku bēres”

Magda Sabo „Cūku bēres”, no ungāru valodas tulkojusi Elga Sakse, Rīga: Jumava, 2015., (Magda Szabó, Disznótor, 1960)

Magda Sabo ir viena no pazīstamākajām pagājušā gadsimta ungāru rakstniecēm. Viņas jauniešu romāns par meiteņu skolu „Abigaila” Ungārijas Lielajā Lasīšanā ieguva sesto vietu, bet kopumā pirmajā simtniekā lasītāji iebalsoja veselas četras šīs autores grāmatas Arī latviski ir tulkoti un izdoti daudzi no Magdas Sabo darbiem – „Freska”, „Stirna”, „Katalinas iela”, „Pasakiet Žotikai”, „Masku balle”, „Durvis”, „Elīzai”, „Uz Zeva sliekšņa”, varbūt vēl kaut kas, bet šogad ir iznācis viņas 1960. gadā sarakstītais romāns „Cūku bēres”. Nezinu, kāpēc pie mums tik daudz izdod tieši šīs autores grāmatas, jo pieļauju, ka būtu interesanti iepazīt arī jaunāko laiku ungāru rakstnieku darbus (nevarētu būt, ka pēc Sabo nāves viņi vairs neko jēdzīgu neraksta). Bet acīmredzot Sabo tiek uzskatīta par pārbaudītu vērtību, kuru latviešu lasītājs varētu pazīt un varbūt pat nopirkt. Jaunībā izlasīju vairākas autores grāmatas, lielākoties tie bija jauki un optimistiski jauniešu romāni, mazliet moralizējoši, bet labi uzrakstīti un sirsnīgi. Tomēr vislielāko iespaidu atstāja romāns „Durvis” – nopietna un smaga grāmata par cieņu, godu un cilvēku izvēlēm.

Cuku beres vaks.indd„Cūku bēres” ir viens no autores agrīnajiem romāniem, kas sākas, kā gluži nevainīga ģimenes sāga, kas stāsta par divām dzimtām. Vieni ir kādreiz paputējuši austroungāru muižnieki, bet otri amatnieki, kas nodarbojas ar ziepju vārīšanu, vieni ir katoļi, bet otri protestanti, vieni ir provinciāli aristokrāti, bet otri prasti plebeji (un atbilstoši tam katrā ģimenē ir savas bērnības traumas). Sākumā ir grūti saprast, kas ir kas, jo personāžu ir daudz, katram bez vārda un uzvārda ir vēl kādas pāris iesaukas un stāsts ir pamatīgi samudžināts. Tomēr Sabo neapšaubāmi ir psiholoģiskās prozas meistare un nodaļu pa nodaļai mums pamazām atklājas aizvien drūmāki un šausminošāki pagātnes notikumi. Tā ir pasaule, kurā piedošana tiek uzskatīta par nicināmu vājumu, nerunāšana par tikumu, bet mūža naids par normālu dvēseles stāvokli. Tāda mazformāta elle, kurā visas darbojošās personas vai nu cieš, vai ar baudu spīdzina citus, bet visi ir ārprātā nelaimīgi, kas beigās lēnām noved pie Šekspīriski traģiska fināla. Romānā gandrīz katra nodaļa ir no cita personāža skatījuma, tāpēc lasītājam ir ļauts iepazīties ar katra tēla skeletu skapīti, sapņiem, sāpēm, cerībām un motivāciju, kas viņus visus padara cilvēcīgus un saprotamus.

Grūti pateikt, kāpēc autore ir gribējusi uzrakstīt tik traģisku un drūmu ģimenes sāgu. Skaidrs, ka tolaik viņa nevarēja brīvi rakstīt, pat tēmām, kas patiešām bija aktuālas un sāpīgas, un Magdai Sabo pirms tam – Staļina laikā – gandrīz desmit gadus vispār bija aizliegts publicēties. Pavisam nesen bija notikusi 1956. gada Ungārijas revolūcija, kuru nežēlīgi apspieda padomju karaspēks. Savukārt „Cūku bēru” darbība un traģiskais fināls norisinās 1955. gadā, bet grāmatā tiek izstāstīta abu ģimeņu vēsture, sākot ar gadsimta sākumu, un arī tas nav nekāds rāmais un mīlīgais laiks. Austroungārijas impērijas sabrukums, karš, vācu un padomju okupācijas – pastāvīga nabadzība, augsta mirstība no slimībām, mūžīgs naudas trūkums un visu veco vērtību sabrukums. Vai vispār tādā pasaulē ir iespējams saglabāt cilvēcību? Neliela cerība grāmatas beigās, protams, paliek.

„Cūku bēres” ir labs, psiholoģiski dziļš un daudzslāņains romāns, kurš droši vien īpaši labi patiks traģisku ģimenes sāgu mīļotājiem.

Grāmata kā dāvana

Tuvojas svētki un blogi ir pilni ar labāko Ziemassvētku dāvanu ieteikumiem grāmatu lasītājiem. Tomēr grāmata kā dāvana nav viennozīmīgi lieliska ideja. Protams, ja ir labi zināmas apdāvināmā vēlmes, tad var izdoties viņu iepriecināt, bet pretējā gadījumā diez vai. Grāmata tomēr ir ārkārtīgi personiska un intīma lieta. Lasāmvielas izvēle ir tikpat nopietns pasākums kā smaržu un apakšveļas izvēle. Patiesībā pat nopietnāks, jo ar grāmatu saturu mēs piesārņojam savas smadzenes, tāpēc dažreiz der būt rūpīgākiem savās izvēlēs. Bez tam papīra grāmata ir ķermeniska lieta, kura aizņem ļoti konkrētu vietu telpā, bet mūsu lietošanā esošā telpa lielākoties ir ierobežota. Tā nu grāmatas es parasti nevienam nedāvinu (vienīgais izņēmums ir grāmatu blogeri, bet arī tad tā vairāk ir spēle, kurā tiek dāvināta ideja izlasīt kādu grāmatu nevis tās materiālais veidols). Savukārt liela daļa no man uzdāvinātajām grāmatām ir nonākusi bibliotēkas plauktā Lasītājs dāvina lasītājam (tas gan nemazina manu pateicību par dāvināšanas aktu pašu par sevi).

Arī visas mazās, jaukās figņas, ar kurām tiek ieteikts iepriecināt lasītājus – grāmatzīmes, vāciņi, piezīmju blociņi – ir tikai lieka draza, kas piesārņo telpu (ak, vispretīgākais cilvēces izgudrojums ir jebkuras aromātiskās sveces), un parasti tās atdodu kādam, kam tās varētu patikt labāk. Vai arī ar nelielām sirdssāpēm (atceroties par nabaga mazajiem ķīniešu bērniņiem, kas tiekot nodarbinātu šādu figņu rūpnīcās) izmetu.

Grega dienasgrāmata Vecā skolaVārdu sakot, vienīgā normālā un absolūti lieliskā jebkuru svētku dāvana ir dāvanu karte grāmatu veikalā. Tādas, lūdzu, man varat dāvināt vairāk, vēl vairāk, lūdzu, vēl, vēl, vēl. Nekas nav labāks par šo. Tāpat man dikti noderētu vēl kāda istaba un jauni grāmatu plaukti, kā arī laika mašīna ar nelielu darbības diapazonu, lai paspētu izlasīt visu, ko gribas (man ir klusas aizdomas, ka Asmo tādu kaut kur ir izracis, nē, nu, izlasīt tūkstoti grāmatu nav sarežģīti, bet tās visas arī aprakstīt gan šķiet neiespējamā misija).

Ja reiz sāku par savām vēlmēm, tad tās galīgi neatbilst lielākoties genderiskajiem un pēc vecuma diskriminējošajiem grāmatu dāvināšanas ieteikumiem. Lai cik tas nebūtu nepiedienīgi un infantili, bet man vēl joprojām pa retam patīk palasīt bērnu grāmatas. Un, jā, es patiešām priecātos, ja man kāds uz svētkiem uzdāvinātu Grega dienasgrāmatas pēdējo daļu. Nu, labi, šo es nopirkšu pati.

500 filmasTomēr, mazliet padomājot, tādu īpašu vēlmju, ja atmetam reāli neeksistējošas grāmatas kā, piemēram, Mārtina sāgas sesto un septīto daļu, man patiešām ir maz. Un pārsvarā tās ir dažādas ilustrētas grāmatas. Piemēram, es priecātos par „500 visu laiku filmu filmām”. Lai gan 800 šīs grāmatas eksemplārus uzdāvināja bibliotēkām, diemžēl paņemt to lasīšanai man neizdevās, jo bibliotekāre nez kāpēc atteicās grāmatu izsniegt, jo tā esot dāvana, un bija dikti pārsteigta par manu vēlmi šo izdevumu lasīt. Tā nu Rietumas un nelaiķa Naumaņa gara darbs ciema bibliotēkā lēnām pārklājas ar putekļiem uz atsevišķa galdiņa ar norādi dāvanas. Acīmredzot bibliotēkās ir savs uzskats par grāmatu dāvināšanu un tas dīvainā kārtā ir pilnīgā pretrunā ar vienu no bibliotēku pamatfunkcijām nodrošināt lasītājus ar publiski pieejamiem materiāliem. Intereses pēc būs jāpamēģina paņemt „500 visu laiku filmu filmas” kādā citā bibliotēkā, jo, spriežot pēc e-kataloga datiem, citur tās lasītājiem tiek lasīšanai arī izsniegtas. Ja grāmata man patiks, es to droši vien arī nopirkšu (neredzu jēgu pirkt preci, par kuras saturu nav pilnīga priekšstata). Ja kādu interesē grāmatā aprakstīto 500 filmu saraksts, tad tas ir atrodams šeit.

Angel CatbirdUn vēl es dāvanā labprāt saņemtu labus komiksus. Galu galā pat Mārgareta Atvuda ir ķērusies pie grafisko romānu nepavisam ne vieglā un vienkāršā žanra un nākošgad mums tiek solīts viņas „Angel Catbird” pirmais sējums par dīvainu, spārnainu radījumu ar ļoti neglītu asti. Pāris komiksi man ir, bet uz regulāru to iegādi vēl neesmu spējusi saņemties. Tie maitasgabali ir tik pievilcīgi, bet tik sasodīti dārgi. Pagaidām mani vēl izglābj izpalīdzīgi grāmatu blogeri.

Ai, es pat neatteiktos no dažām lietotām grāmatām, lai gan tādas dāvināt laikam skaitās īpaši nepieklājīgi, bet ir dažas mīļas bērnības grāmatas, kuras man nekad pašai nav bijušas. Nu, un pavisam ideāla dāvana man būtu Normunda Priedīša „Latvijas augi”, bet tādas sev parasti nopērku pati. Pārāk jau specifiska lieta. To visu te stāstu, lai vienkārši paskaidrotu, ka grāmata varētu būt izcili laba dāvana, bet ir pārāk maza iespējamība, ka uzdāvināsiet tieši to, kuru cilvēks patiešām gribētu un kura tam arī patiktu. Es diez vai varētu strādāt grāmatu veikalā, jo droši vien pateiktu visu ko domāju pircējiem, kuri tur bieži vien murmulē, ka vajag kaut ko – nu tādu, dāvināšanai tikpat mistiskam kaut kam.

Džons Vindems „Midvičas dzeguzes”

Джон Уиндем, «Мидвичские кукушки”, (John Wyndham, „The Midwich Cuckoos”, 1957)

Man ir neliela vājība attiecībā uz mīlīgo un apcerīgo pagājušā gadsimta vidus zinātnisko fantastiku, tāpēc nostalģiskā noskaņojumā dažreiz ķeros pie šī laika perioda autoriem. Vindems man iepatikās jau ar savu brīnišķīgo botānisko apokalipsi „Trifīdu diena”. Arī „Midvičas dzeguzes” ir viens no viņa pazīstamākajiem darbiem, kura sižets principā ir jau nomaitekļots nosaukumā. Grāmatai ir arī pāris ne īpaši labas ekranizācijas ar nosaukumu „Village of the Damned”.

Midwich cuckoosKā jau vienmēr visas baismīgākās lietas notiek jaukās, klusās mazpilsētās. Kādu dienu mazā Anglijas ciematiņā nolaižas dīvains sudrabotas krāsas lidojošs objekts, un visi tā iedzīvotāji pēkšņi iekrīt bezsamaņā. Pēc dienas objekts pazūd un viņi pamostas puslīdz sveiki un veseli (nu daži nosala vai noslīka vannā), bet drīz vien atklājas, ka pilnīgi visas ciematiņa atbilstošā vecuma sievietes ir stāvoklī. Tas būtībā arī viss. Šķiet, ka vajadzētu izcelties šausmīgai panikai, bet visi to uztver negaidīti mierīgi un saprātīgi, beigās tikai viena sieviete sajūk prātā (iespējams tāpēc, ka neviens no viņiem vēl nav redzējis filmu Alien). Tie ir piecdesmitie gadi un neprecētās dāmas vairāk uztraucas par to, ka kāds padomās, ka viņām ir bijis sekss, nekā par iespējamajiem ar daudziem gļotainiem taustekļiem apveltītajiem citplanētu briesmoņiem sevī. Aborti arī nav īpaši populārs risinājums un beigās ciematā piedzimst pulciņš bērnu, kas gandrīz ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēku mazuļiem. Vienīgi viņiem visiem ir zeltainas acis. Īsti nezinu, kāpēc šī acu krāsa ir tik biedējoša, varbūt tāpēc, ka raksturīga plēsējiem, bet ne vienā vien grāmatā zeltainās acis ir ļaunuma simbols („Rozmarijas bērns”, „Sarkanā sacelšanās”).

Pamazām bērni aug lielāki un apkārtnē sāk risināties aizvien dīvaināki un biedējošāki notikumi. Lai gan stāstījums ir saistošs, tomēr grāmata nav nekāda šausmene. Vindems sižetu izmanto, lai sev raksturīgajā stilā varētu apcerēt dažādus morāli ētiskus jautājumus. Kas vispār ir cilvēks? Kas nosaka kādas būtnes cilvēcīgumu? Vai nogalināt citai saprātīgai rasei piederošu būtni ir slepkavība? Ko iesākt ar šiem bērniem, ja izskatās, ka viņi jau tagad ir attīstitāki par cilvēkiem un spēj daudz labāk sadarboties savā starpā? Vai būtu labi tos nosist, kamēr tie vēl maziņi? Vai cilvēki vispār paspēs viņus nosist? Kāpēc tas notiek ar mums? Autors ir optimists un beigas nav grūti paredzēt.

Kopumā patīkama, rimta un aktuāli ksenofobiska grāmatiņa. Ieteikt lasīt to gan varu tikai pārliecinātiem zinātniskās fantastikas klasikas mīļotājiem.

Nora Ikstena „Mātes piens”

Nora Ikstena „Mātes piens”, Rīga: „Dienas Grāmata”, 2015

Ak, vai! Ir pienācis tas drūmais un neizbēgamais brīdis, kad vēsturiskie romāni tiek rakstīti par manu bērnību. Pa kuru laiku esmu kļuvusi tik sena? Nu ko tur daudz liegties, es zinu, kā pārtīt magnetafona kaseti ar zīmuli, skraidīju uz „Līvu” koncertiem, kad viņu sastāvā vēl dziedāja Fomins (Igo) un informātikā apguvu mikroshēmu lodēšanu datoram, kas sastāvēja no daudziem lieliem skapjiem un aizņēma vairākas istabas. Mūsdienu bērni droši vien domā, ka tas bija tik sen, ka mēs tolaik valkājām muslīna kleitas un transportlīdzekļos izmantojām tvaika dzinējus.

Mātes piensNoras Ikstenas grāmata „Mātes piens” ir izdota Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts” un, spriežot pēc kārtas numura IX, tai vajadzēja būt par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Patiesībā romāns stāsta par plašāku laika periodu, sākot jau ar četrdesmitajiem. Galvenās darbojošās personas ir trīs bezvārda sievietes – meita, māte, un mātes māte, bet galvenā ir māte. Vēl brīžiem viņām pievienojas bezvārda suns, divi kāmji – Bembijs un Rozālija Vējaslota (divu diezgan garlaicīgu manas bērnības grāmatu titulvaroņu vārdi), un hermafrodīts Jese. Ar vīriešu tēliem romānā ir bēdīgāk, bet fonā daži ir. Pats stāsts pārmaiņus tiek risināts no mātes un meitas skatu punkta. Romānam nav izteiktas sižeta līnijas, to pārsvarā veido stāstītāju izjūtu tēlojumi. Visi vienkārši dzīvo, kā nu viņi māk, bet dažiem tas galīgi nesanāk. Kā vēsturiskais fons pārsvarā ir attīstītā sociālisma stagnācijas periods septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Autore noteikti nav starp maniem iecienītākajiem rakstniekiem, tāpēc līdz šim biju izlasījusi tikai kādas četras vai piecas Ikstenas grāmatas, bet „Mātes piens” pagaidām šķiet labākais no viņas darbiem. Romāns ir lakoniskāks un līdz ar to izteiksmīgāks un spēcīgāks nekā viņas agrākie darbi. Atšķirība no sērijā līdz šim iznākušajiem darbiem par pagājušā gadsimta sākumu, „Mātes piens” ir aprakstītā laika perioda lielāko daļu reāli pieredzējuša cilvēka stāstījums, tāpēc arī daudz personiskāks, ievelkošāks, oriģinālāks un interesantāks teksts nekā tie romāni, kas pārstāsta vēsturiskus faktus no mūsdienu skatu punkta. Par to es nesen aizdomājos, kad, lasot Džonatana Litela „Labvēlīgās” un Keitas Atkinsones „Dzīve pēc dzīves” konstatēju, ka ir epizodes, kas abos romānos aizdomīgi sakrīt pat ļoti sīkās detaļās. Protams, nekā dīvaina tur nav, jo skaidrs, ka šajā gadījumā abi autori ir izmantojuši vienu un to pašu vēsturisko avotu, kuru ļoti rūpīgi iestrādājuši savās grāmatās (bet šādos brīžos man labāk gribētos izlasīt pašu avotu nekā atkārtotus tā pārstāstus). Ar „Mātes pienu” šajā ziņā viss ir kārtībā. Vietām gan ir iekļauti fragmenti no tā laika preses, bet kopumā grāmata ir patīkami subjektīvs personisku atmiņu stāsts un nav sajūta, ka lasi vienkāršu vēstures atgremojumu. Un vispār jau laikmets romānā ir tikai smuki izzīmēts fons pavisam citam, ļoti smagam stāstam par mātes un meitas attiecībām, nolemtību un garīgām saslimšanām, kurš patiesībā tikpat labi varētu norisināties arī jebkurā citā laikā un vietā. Romāns ir ļoti pateicīgs materiāls tā personāžu visāda veida psiholoģiskajām analīzēm – īsts psihopatologu slapjais sapnis, jo problēmu māktam cilvēkam vienmēr var iestāstīt, ka visu viņa nelaimju cēlonis ir grūta bērnība un slikta māte (un par to iekasēt pieklājīgu summu).

Nobeigumā piezīmes par dažām romāna tēmām. Brīdinu, ka būs pāris maitekļi. Ja esat pārliecināts maitekļufobs, tālāk labāk nelasiet.

Dzīvotgriba. „Mātes piena” centrālā tēma ir galvenās varones (mātes) nevēlēšanās dzīvot, kas pamazām pāriet smagā depresijā. Lai gan romānā par tās cēloņiem tiek uzskatīta padomju laika nejēdzīgā un ierobežotā dzīve un brīvības trūkums, īsti pārliecinoši tas nav. Ja tiešām tā būtu, tagad neviens vairs ar depresiju neslimotu, bet diemžēl joprojām slimo daudzi. Vienkārši dažiem cilvēkiem smadzenēs nojūk trauslais ķīmiskais līdzsvars un vairs netiek sintezēts dofamīns vai serotonīns, vai kas nu tur vēl. Depresija ir smaga slimība un neviens no tās nav pasargāts, bet saslimstībai ar garīgām slimībām, šķiet, nav tiešas korelācijas ar sabiedrisko iekārtu, izglītību un materiālo stāvokli. Tāpēc mazliet traucēja autores izvēle stāstīt notikumus no ar depresiju slima cilvēka un viņas tiešās līdzatkarīgās (meitas) skatu punkta. Depresijas slimnieka skats uz pasauli vienmēr ir slimības izkropļots un neviļus sāc domāt, ka patiesībā tik drūmi viss nebija. Stāstījums par padomju totalitārā režīma absurdu un iracionalitāti no pie puslīdz skaidra saprāta esoša cilvēka skatu punkta būtu daudz baisāks.
Sekss. Romānā seksa praktiski nav (varbūt tāpēc, ka pastāv mīts, ka PSRS seksa nebija), bet esošais šī procesa mazumiņš ir stingri sasaistīts ar reproduktīvo funkciju. Tak grāmatas varone māte, kas ir ginekoloģe, iet vēl tālāk un veic eksperimentus, lai reprodukcijas funkciju pilnībā atdalītu no seksa un vislabāk ņemtu visu to savās rokās. Šķiet, ka ideālā variantā viņa seksam gribētu atņemt pilnīgi jebkādu jēgu, bet ko var gribēt no cilvēka, kam riebjas dzīvot.
Noziegums un sods. Grāmatā ir epizode, kas varētu būt smalka atsauce uz Dostojevski. Tāpat kā savulaik Raskoļņikovs ar cirvi nosita večiņu (vispār jau divas, bet otru viņš nomušīja nejauši – bez nolūka), jo tā esot maita (bija jau arī), esot Ļeņingradā māte ar gaļas āmuriņu apzināti un aukstasinīgi smagi piekauj kādu Lielā Tēvijas kara invalīdu, jo tas ir maita (ir jau arī). Abi viņi (Raskoļņikovs un māte) ir pārliecināti par savas rīcības pareizību un savu morālo pārākumu par upuriem, kas viņiem dod tiesības staigāt apkārt un uzbrukt sliktiem cilvēkiem ar dažādiem mājturības priekšmetiem. Vienīgi Raskoļņikovs beigās saņem sodu, tiek aizsūtīts katorgā, kur piedzīvo katarsi un morālu atpestīšanu, bet māte praktiski nekādu sodu par smagu miesas bojājumu nodarīšanu nesaņem – viņai vienīgi draudzīgi pakrata ar pirkstu un nosūta strādāt uz laukiem (PSRS patiešām nebija tiesiska valsts), par ko viņa ir nāvīgi aizvainota un ļoti cieš (fui, lauki, tur tak dzīvo tikai pāķi). Un, protams, atšķirībā no Dostojevska varoņa nekādu katarsi un atpestīšanu viņa nesaņem. Šī epizode šķita galīgi nepārliecinoša, jo arī sliktu cilvēku dauzīšana ar gaļas āmuru nav nekāds protests pret pastāvošo iekārtu, bet gan prasts huligānisms. Turklāt tolaik ne pie kā nevainīgi cilvēki piedzīvoja represijas pavisam nejēdzīgu iemeslu dēļ, jo bija piedzimuši nepareizās ģimenēs vai tika nepatiesi denuncēti.
Mobijs Diks. Viena no mātes iemīļotākajām grāmatām ir stāsts par balto vali, kas nav nekas pārsteidzošs, jo tās galvenais varonis (kapteinis Ahābs) ir apsēsts psihs, bet stāsta pamatā ir deviņpadsmitajā gadsimtā populārā bībeliskā filozofija, ka cilvēkam ir tiesības un svēts pienākums nosist visu, kas kustās. Bet jebkura radība, kura neuzskata nosišanu no radības kroņa rokas par pagodinājumu un grib no šāda likteņa izvairīties, ir sātaniski ļauna. Man vienīgi nekļuva īsti skaidrs, kādā valodā „Mobijs Diks” tiek lasīts, jo, cik zinu, latviski to pārtulkoja tikai 2003. gadā (labojiet, ja ir kāda cita informācija). Mātei visdrīzāk ir bijis krievu tulkojums, bet grāmatā nez kāpēc „Mobijs Diks” tiek citēts latviski.
Piens. Kā zināms, tad cilvēks ir zīdītāju klasei piederošs dzīvnieks, un visi zīdītāji savus mazuļus baro ar šo sekrētu, kurš veidojas to piena dziedzeros. Īpašais uzsvars uz pienu grāmatas nosaukumā un tekstā vedina domāt, ka tā ir simboliska norāde uz cilvēka dzīvniecisko būtību un galvenā varone tāds nevērts piena lops vien ir.
Kāmji. Nu epizode ar kāmjiem, gan ir autores haltūra. Būtu pieticis ieskatīties Vikipēdijā, lai konstatētu, ka kāmji pārsvarā ir vientuļnieki, pa pāriem kopā nedzīvo un dabā nav nekādu mīlīgu kāmju ģimenīšu. Diemžēl visi dzīvnieciņi romānā nobeidzās vai tika apēsti tikai tāpēc, ka to īpašnieces neievēroja pašus elementārākos šo grauzēju audzēšanas apstākļus. Taču tā vietā, lai kaut nedaudz painteresētos, kādas kāmju vajadzības ir jāievēro, audzējot tos nebrīvē, ir sacerēts salkans un neticami tizls stāsts par kāmi kā brīvības alcēja simbolu.