Nora Ikstena „Mātes piens”

Nora Ikstena „Mātes piens”, Rīga: „Dienas Grāmata”, 2015

Ak, vai! Ir pienācis tas drūmais un neizbēgamais brīdis, kad vēsturiskie romāni tiek rakstīti par manu bērnību. Pa kuru laiku esmu kļuvusi tik sena? Nu ko tur daudz liegties, es zinu, kā pārtīt magnetafona kaseti ar zīmuli, skraidīju uz „Līvu” koncertiem, kad viņu sastāvā vēl dziedāja Fomins (Igo) un informātikā apguvu mikroshēmu lodēšanu datoram, kas sastāvēja no daudziem lieliem skapjiem un aizņēma vairākas istabas. Mūsdienu bērni droši vien domā, ka tas bija tik sen, ka mēs tolaik valkājām muslīna kleitas un transportlīdzekļos izmantojām tvaika dzinējus.

Noras Ikstenas grāmata „Mātes piens” ir izdota Latvijas vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts” un, spriežot pēc kārtas numura IX, tai vajadzēja būt par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Patiesībā romāns stāsta par plašāku laika periodu, sākot jau ar četrdesmitajiem. Galvenās darbojošās personas ir trīs bezvārda sievietes – meita, māte, un mātes māte, bet galvenā ir māte. Vēl brīžiem viņām pievienojas bezvārda suns, divi kāmji – Bembijs un Rozālija Vējaslota (divu diezgan garlaicīgu manas bērnības grāmatu titulvaroņu vārdi), un hermafrodīts Jese. Ar vīriešu tēliem romānā ir bēdīgāk, bet fonā daži ir. Pats stāsts pārmaiņus tiek risināts no mātes un meitas skatu punkta. Romānam nav izteiktas sižeta līnijas, to pārsvarā veido stāstītāju izjūtu tēlojumi. Visi vienkārši dzīvo, kā nu viņi māk, bet dažiem tas galīgi nesanāk. Kā vēsturiskais fons pārsvarā ir attīstītā sociālisma stagnācijas periods septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Autore noteikti nav starp maniem iecienītākajiem rakstniekiem, tāpēc līdz šim biju izlasījusi tikai kādas četras vai piecas Ikstenas grāmatas, bet „Mātes piens” pagaidām šķiet labākais no viņas darbiem. Romāns ir lakoniskāks un līdz ar to izteiksmīgāks un spēcīgāks nekā viņas agrākie darbi. Atšķirība no sērijā līdz šim iznākušajiem darbiem par pagājušā gadsimta sākumu, „Mātes piens” ir aprakstītā laika perioda lielāko daļu reāli pieredzējuša cilvēka stāstījums, tāpēc arī daudz personiskāks, ievelkošāks, oriģinālāks un interesantāks teksts nekā tie romāni, kas pārstāsta vēsturiskus faktus no mūsdienu skatu punkta. Par to es nesen aizdomājos, kad, lasot Džonatana Litela „Labvēlīgās” un Keitas Atkinsones „Dzīve pēc dzīves” konstatēju, ka ir epizodes, kas abos romānos aizdomīgi sakrīt pat ļoti sīkās detaļās. Protams, nekā dīvaina tur nav, jo skaidrs, ka šajā gadījumā abi autori ir izmantojuši vienu un to pašu vēsturisko avotu, kuru ļoti rūpīgi iestrādājuši savās grāmatās (bet šādos brīžos man labāk gribētos izlasīt pašu avotu nekā atkārtotus tā pārstāstus). Ar „Mātes pienu” šajā ziņā viss ir kārtībā. Vietām gan ir iekļauti fragmenti no tā laika preses, bet kopumā grāmata ir patīkami subjektīvs personisku atmiņu stāsts un nav sajūta, ka lasi vienkāršu vēstures atgremojumu. Un vispār jau laikmets romānā ir tikai smuki izzīmēts fons pavisam citam, ļoti smagam stāstam par mātes un meitas attiecībām, nolemtību un garīgām saslimšanām, kurš patiesībā tikpat labi varētu norisināties arī jebkurā citā laikā un vietā. Romāns ir ļoti pateicīgs materiāls tā personāžu visāda veida psiholoģiskajām analīzēm – īsts psihopatologu slapjais sapnis, jo problēmu māktam cilvēkam vienmēr var iestāstīt, ka visu viņa nelaimju cēlonis ir grūta bērnība un slikta māte (un par to iekasēt pieklājīgu summu).

Nobeigumā piezīmes par dažām romāna tēmām. Brīdinu, ka būs pāris maitekļi. Ja esat pārliecināts maitekļufobs, tālāk labāk nelasiet.

Dzīvotgriba. „Mātes piena” centrālā tēma ir galvenās varones (mātes) nevēlēšanās dzīvot, kas pamazām pāriet smagā depresijā. Lai gan romānā par tās cēloņiem tiek uzskatīta padomju laika nejēdzīgā un ierobežotā dzīve un brīvības trūkums, īsti pārliecinoši tas nav. Ja tiešām tā būtu, tagad neviens vairs ar depresiju neslimotu, bet diemžēl joprojām slimo daudzi. Vienkārši dažiem cilvēkiem smadzenēs nojūk trauslais ķīmiskais līdzsvars un vairs netiek sintezēts dofamīns vai serotonīns, vai kas nu tur vēl. Depresija ir smaga slimība un neviens no tās nav pasargāts, bet saslimstībai ar garīgām slimībām, šķiet, nav tiešas korelācijas ar sabiedrisko iekārtu, izglītību un materiālo stāvokli. Tāpēc mazliet traucēja autores izvēle stāstīt notikumus no ar depresiju slima cilvēka un viņas tiešās līdzatkarīgās (meitas) skatu punkta. Depresijas slimnieka skats uz pasauli vienmēr ir slimības izkropļots un neviļus sāc domāt, ka patiesībā tik drūmi viss nebija. Stāstījums par padomju totalitārā režīma absurdu un iracionalitāti no pie puslīdz skaidra saprāta esoša cilvēka skatu punkta būtu daudz baisāks.
Sekss. Romānā seksa praktiski nav (varbūt tāpēc, ka pastāv mīts, ka PSRS seksa nebija), bet esošais šī procesa mazumiņš ir stingri sasaistīts ar reproduktīvo funkciju. Tak grāmatas varone māte, kas ir ginekoloģe, iet vēl tālāk un veic eksperimentus, lai reprodukcijas funkciju pilnībā atdalītu no seksa un vislabāk ņemtu visu to savās rokās. Šķiet, ka ideālā variantā viņa seksam gribētu atņemt pilnīgi jebkādu jēgu, bet ko var gribēt no cilvēka, kam riebjas dzīvot.
Noziegums un sods. Grāmatā ir epizode, kas varētu būt smalka atsauce uz Dostojevski. Tāpat kā savulaik Raskoļņikovs ar cirvi nosita večiņu (vispār jau divas, bet otru viņš nomušīja nejauši – bez nolūka), jo tā esot maita (bija jau arī), esot Ļeņingradā māte ar gaļas āmuriņu apzināti un aukstasinīgi smagi piekauj kādu Lielā Tēvijas kara invalīdu, jo tas ir maita (ir jau arī). Abi viņi (Raskoļņikovs un māte) ir pārliecināti par savas rīcības pareizību un savu morālo pārākumu par upuriem, kas viņiem dod tiesības staigāt apkārt un uzbrukt sliktiem cilvēkiem ar dažādiem mājturības priekšmetiem. Vienīgi Raskoļņikovs beigās saņem sodu, tiek aizsūtīts katorgā, kur piedzīvo katarsi un morālu atpestīšanu, bet māte praktiski nekādu sodu par smagu miesas bojājumu nodarīšanu nesaņem – viņai vienīgi draudzīgi pakrata ar pirkstu un nosūta strādāt uz laukiem (PSRS patiešām nebija tiesiska valsts), par ko viņa ir nāvīgi aizvainota un ļoti cieš (fui, lauki, tur tak dzīvo tikai pāķi). Un, protams, atšķirībā no Dostojevska varoņa nekādu katarsi un atpestīšanu viņa nesaņem. Šī epizode šķita galīgi nepārliecinoša, jo arī sliktu cilvēku dauzīšana ar gaļas āmuru nav nekāds protests pret pastāvošo iekārtu, bet gan prasts huligānisms. Turklāt tolaik ne pie kā nevainīgi cilvēki piedzīvoja represijas pavisam nejēdzīgu iemeslu dēļ, jo bija piedzimuši nepareizās ģimenēs vai tika nepatiesi denuncēti.
Mobijs Diks. Viena no mātes iemīļotākajām grāmatām ir stāsts par balto vali, kas nav nekas pārsteidzošs, jo tās galvenais varonis (kapteinis Ahābs) ir apsēsts psihs, bet stāsta pamatā ir deviņpadsmitajā gadsimtā populārā bībeliskā filozofija, ka cilvēkam ir tiesības un svēts pienākums nosist visu, kas kustās. Bet jebkura radība, kura neuzskata nosišanu no radības kroņa rokas par pagodinājumu un grib no šāda likteņa izvairīties, ir sātaniski ļauna. Man vienīgi nekļuva īsti skaidrs, kādā valodā „Mobijs Diks” tiek lasīts, jo, cik zinu, latviski to pārtulkoja tikai 2003. gadā (labojiet, ja ir kāda cita informācija). Mātei visdrīzāk ir bijis krievu tulkojums, bet grāmatā nez kāpēc „Mobijs Diks” tiek citēts latviski.
Piens. Kā zināms, tad cilvēks ir zīdītāju klasei piederošs dzīvnieks, un visi zīdītāji savus mazuļus baro ar šo sekrētu, kurš veidojas to piena dziedzeros. Īpašais uzsvars uz pienu grāmatas nosaukumā un tekstā vedina domāt, ka tā ir simboliska norāde uz cilvēka dzīvniecisko būtību un galvenā varone tāds nevērts piena lops vien ir.
Kāmji. Nu epizode ar kāmjiem, gan ir autores haltūra. Būtu pieticis ieskatīties Vikipēdijā, lai konstatētu, ka kāmji pārsvarā ir vientuļnieki, pa pāriem kopā nedzīvo un dabā nav nekādu mīlīgu kāmju ģimenīšu. Diemžēl visi dzīvnieciņi romānā nobeidzās vai tika apēsti tikai tāpēc, ka to īpašnieces neievēroja pašus elementārākos šo grauzēju audzēšanas apstākļus. Taču tā vietā, lai kaut nedaudz painteresētos, kādas kāmju vajadzības ir jāievēro, audzējot tos nebrīvē, ir sacerēts salkans un neticami tizls stāsts par kāmi kā brīvības alcēja simbolu.