Džons Vindems „Midvičas dzeguzes”

Джон Уиндем, «Мидвичские кукушки”, (John Wyndham, „The Midwich Cuckoos”, 1957)

Man ir neliela vājība attiecībā uz mīlīgo un apcerīgo pagājušā gadsimta vidus zinātnisko fantastiku, tāpēc nostalģiskā noskaņojumā dažreiz ķeros pie šī laika perioda autoriem. Vindems man iepatikās jau ar savu brīnišķīgo botānisko apokalipsi „Trifīdu diena”. Arī „Midvičas dzeguzes” ir viens no viņa pazīstamākajiem darbiem, kura sižets principā ir jau nomaitekļots nosaukumā. Grāmatai ir arī pāris ne īpaši labas ekranizācijas ar nosaukumu „Village of the Damned”.

Midwich cuckoosKā jau vienmēr visas baismīgākās lietas notiek jaukās, klusās mazpilsētās. Kādu dienu mazā Anglijas ciematiņā nolaižas dīvains sudrabotas krāsas lidojošs objekts, un visi tā iedzīvotāji pēkšņi iekrīt bezsamaņā. Pēc dienas objekts pazūd un viņi pamostas puslīdz sveiki un veseli (nu daži nosala vai noslīka vannā), bet drīz vien atklājas, ka pilnīgi visas ciematiņa atbilstošā vecuma sievietes ir stāvoklī. Tas būtībā arī viss. Šķiet, ka vajadzētu izcelties šausmīgai panikai, bet visi to uztver negaidīti mierīgi un saprātīgi, beigās tikai viena sieviete sajūk prātā (iespējams tāpēc, ka neviens no viņiem vēl nav redzējis filmu Alien). Tie ir piecdesmitie gadi un neprecētās dāmas vairāk uztraucas par to, ka kāds padomās, ka viņām ir bijis sekss, nekā par iespējamajiem ar daudziem gļotainiem taustekļiem apveltītajiem citplanētu briesmoņiem sevī. Aborti arī nav īpaši populārs risinājums un beigās ciematā piedzimst pulciņš bērnu, kas gandrīz ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēku mazuļiem. Vienīgi viņiem visiem ir zeltainas acis. Īsti nezinu, kāpēc šī acu krāsa ir tik biedējoša, varbūt tāpēc, ka raksturīga plēsējiem, bet ne vienā vien grāmatā zeltainās acis ir ļaunuma simbols („Rozmarijas bērns”, „Sarkanā sacelšanās”).

Pamazām bērni aug lielāki un apkārtnē sāk risināties aizvien dīvaināki un biedējošāki notikumi. Lai gan stāstījums ir saistošs, tomēr grāmata nav nekāda šausmene. Vindems sižetu izmanto, lai sev raksturīgajā stilā varētu apcerēt dažādus morāli ētiskus jautājumus. Kas vispār ir cilvēks? Kas nosaka kādas būtnes cilvēcīgumu? Vai nogalināt citai saprātīgai rasei piederošu būtni ir slepkavība? Ko iesākt ar šiem bērniem, ja izskatās, ka viņi jau tagad ir attīstitāki par cilvēkiem un spēj daudz labāk sadarboties savā starpā? Vai būtu labi tos nosist, kamēr tie vēl maziņi? Vai cilvēki vispār paspēs viņus nosist? Kāpēc tas notiek ar mums? Autors ir optimists un beigas nav grūti paredzēt.

Kopumā patīkama, rimta un aktuāli ksenofobiska grāmatiņa. Ieteikt lasīt to gan varu tikai pārliecinātiem zinātniskās fantastikas klasikas mīļotājiem.

9 thoughts on “Džons Vindems „Midvičas dzeguzes”

  1. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s