Haruki Murakami „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”

Haruki Murakami „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, no japāņu val. tulk. Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC 2015., (Haruki Murakami, Hashiru koto ni tsuite kataru toki ni boku no kataru koto, 2007)

Vienlaicīgi lasot vairākas grāmatas, tās dažreiz jauki papildina viena otru. Tā pēc Caspar Henderson šolaiku bestiārijā iekļautās brīnišķīgās esejas par skriešanas (uz divām kājām) nozīmi mūsu tapšanā par saprātīgām (it kā) būtnēm un to, cik fantastisks veidojums īstenībā ir cilvēka pēda, izlasīju arī Haruki Murakami grāmatu par skriešanas nozīmi daudzu garu romānu sarakstīšanā.

Vispār Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem. Esmu izlasījusi kādas desmit viņa grāmatas un man patika viņa agrīnie romāni kā „Norvēģu koks” un „Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules”, kas ir tumšas, melanholiskas mistērijas par neizprotamām draugu pašnāvībām un bez vēsts pazudušām sievietēm. Viņa jaunākie romāni ir kļuvuši popsīgāki, tukšāki un liekvārdīgāki, protams, droši vien tāpēc arī daudz populārāki. Es priecātos, ja kāds latviski izdotu „Uzvelkamā putna hronikas”, bet interese par Murakami jaunākajiem darbiem man ir gandrīz jau zudusi.

Haruki MurakamiTomēr mazā grāmatiņa par skriešanu man patika, lai gan neesmu ne skrējēja, ne rakstītāja. Protams, Murakami šajā jomā neatklāj nekādas unikālas vai revolucionārās patiesības, tomēr grāmata ir ļoti personīga (bet pietiekami distancēta, lai lasītājam nebūtu jājūtas neērti), saistoša un uzrakstīta patīkamā, vieglā stilā. Murakami pastāsta, kā viņš ir nolēmis kļūt par rakstnieku, bet regulāri skriet garās distances viņš ir sācis, kad kļuvis par profesionālu autoru. Kopš tā laika Murakami ir noskrējis vairāk nekā divdesmit maratonus, vienu reizi pat ultramaratonu un vēlāk pievērsies arī triatlonam. Rakstnieks visai atklāti stāsta par skriešanu – cik ļoti tā atbilst viņa vientuļnieka būtībai, ka gadās piedzīvot arī neveiksmes, kā nākas sadzīvot ar nenovēršamo ķermeņa novecošanu pēc četrdesmit gadu vecuma, kad pamazām rezultāti kļūst aizvien sliktāki un sliktāki (bet iespējams, ka novecošana patiesībā ir balva tiem, kas nav nomiruši jauni). Un kā sadzīvot ar sava ķermeņa nepilnībām. Uh, un nevienā vietā Murakami neapgalvo, ka visiem noteikti vajadzētu skriet, šī nodarbe vienkārši ir ļoti piemērota viņam. Un ciešanas skriešanā un dzīvē vispār nav obligātas. Murakami iemīļotie kaķi grāmatā diemžēl ir tikai beigti (toties veseli vienpadsmit uz ceļa skrienot maratonu Atēnās), bet par džezu un savu vājību kolekcionēt mūzikas ierakstus vinila platēs autors pastāsta vairāk (un tā nav nekāda lētā un vienkāršā izklaide).

Interesantākās grāmatas nodaļas bija par Murakami pārdomām, ko viņam nozīmē skriešana attiecībā uz romānu rakstīšanu. Skaidrs, ka lai cilvēks kļūtu par rakstnieku, ir nepieciešams talants un bez tā vispār nav vērts neko iesākt. Tomēr pat, ja ar talantu ir paveicies, ar to ir jāapietas ļoti uzmanīgi, lai to nepazaudētu un izmantotu pēc iespējas efektīvāk un ilgāk. Lai kaut ko sasniegtu rakstniekam (un patiesībā jebkurā jomā) ir jāstrādā ļoti daudz un smagi (kas mūsdienās laikam jau ir ļoti nepopulārs uzskats), bet jāspēj arī atjaunoties, atgūt spēkus un saglabāt dzīvē līdzsvaru un harmoniju starp fizisko un garīgo personības daļu. Un Murakami gadījumā skriešana ir labākais risinājums.

Principā es piekrītu, ka rakstīšana ir neveselīgs arods. Kad rakstām romānu, izmantojot teikumus, veidojam stāstu, kaut kas līdzīgs indei, kas ir dziļi cilvēka esībā, vai nu vēlamies to, vai ne, atbrīvojas. Visi rakstnieki kaut kādā mērā ar šo indi sastopas un, apzinoties briesmas, meklē veidus, ka tikt ar to galā. Taču bez šīm briesmām patieso jēgu neizdosies radīt. (Varbūt tas ir savāds piemērs, bet fugu zivs visgaršīgākais gabaliņš ir tieši tas, kas ir tuvu indei, varbūt te ir zināma līdzība.)

Šī ir ļoti japāniska grāmata par rakstnieku un garo distanču skrējēju vientulību. Un iespējams daudz lielāka jēga dzīvē ir pašam procesam nekā sasniegtajam rezultātam. „Par ko es runāju, runādams par skriešanu” ir ļoti piemērota un viegla lasāmviela brīžiem, kad ir sanācis aizdomāties par eksistences jēgu, līdzsvaru un harmoniju.

8 thoughts on “Haruki Murakami „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”

    1. Sibilla Raksta autors

      Tādām attiecībām nav ne vainas. Galu galā praktiski nevienu autoru nav iespējams lasīt ļoti lielos daudzumos, visi agrāk vai vēlāk apnīk un prasās pēc pauzītes.
      Bet vispār pēc skriešanas grāmatas pret Murakami un viņa paveikto izjūtu daudz lielāku cieņu nekā pirms tam.

      Atbildēt
  1. msmarii

    Šī man bija pirmā Murakami grāmata un negaidīju, ka tik ļoti patiks. Interesanti bija lasīt gan viņa kā autora, gan kā skrējēja pārdomas. Ļoti iedvesmoja skriet un vispār kustēties, un vajadzētu pavasarī pārlasīt. Labprāt palasītu vēl kādas viņa pārdomas vai autobiogrāfiju.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Man šī bija Murakami desmitā grāmata un arī negaidīju, ka tā tik ļoti patiks. 🙂
      Viņa autobiogrāfija arī būtu interesanta. Vispār jau labu rakstnieku autobiogrāfijas parasti ir ļoti aizraujošas – gan Gintera Grasa “Lobot sīpolu” un “Brīnumkaste”, gan Markesa “Dzīvot, lai izstāstītu”. Tas nekas, ka vietām kaut kas ir izlaists un kaut kas piepušķots. Nevar tak labus stāstus maitāt ar patiesību. 🙂

      Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Labs jautājums. Pat aizdomājos. Šķiet, ka latviski maz kas ir izdots. Pirmā, kas nāk prātā ir tā paša Bergmana Laterna magica, ja vēl neesi lasījusi. Rakstīt jau viņš māk un ir sanācis patiešām labi – pat, ja tā nemaz nav patiesība. 🙂 Bet varētu būt interesanti salīdzināt ar citām versijām.
          Vēl man kādreiz patika Līvas Ulmanes autobiogrāfija, viņa tomēr ir nopietna kinorežisore nevis tikai vien no Bergmana aktrisēm. Tīri laba bija arī Čārlija Čaplina autobiogrāfija “Mana dzīve”, lai gan izdota sērijā Ievērojamu cilvēku dzīve, kuru te daži uzskata par pilnīgi nelasāmu (sēriju). Par citiem režisoriem droši vien jāmeklē grāmatas angļu valodā.

        2. msmarii

          Ja ir tā kā Šēbergs saka, tad Bergmans šo to savā autobiogrāfijā noklusējis vai pasniedzis savādāk, bet kura autobiogrāfija gan nav (vismaz mazliet) sev vēlamas vēstures stāstīšana?
          Čaplins apnicis jau sen ar savu komisko tēlu, bet varētu būt interesanti palasīt, jo viņš tomēr bija daudz vairāk nekā jocīgs vīrelis ar Hitlera ūsiņu un katliņu galvā.
          Par Līvu Ulmani paskatīšos, gandrīz neko par viņu nezinu.
          Paldies!

  2. Sibilla Raksta autors

    Gribu piebilst, ka lai gan Čaplins visvairāk savās filmās izmantoja klaidoņa tēlu, viņam ir arī atšķirīgas lomās. Piemēram, der noskatīties Monsieur Verdoux, kur viņš tēlo sociopātu, kurš slepkavo bagātas, padzīvojušas kundzītes (ta ir komēdija). Čaplins pats bija savu filmu režisors. Interesanti arī palasīt par Holivudas tapšanu un ziedu laikiem. Protams, neiztiek arī bez sievietēm.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s