Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”

Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”, no čehu val. tulk. Sandra Nikuļceva, Rīga: „Mansards”, 2014., (Tomáš Zmeškal, Milostný dopis klínovým písmem, 2009)

Tomašs ZmeškalsViens no bloga jaukumiem ir komentētāji, kuri dažreiz tepat pie rakstiem iesaka labas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Tā, pateicoties Fledim, izlasīju romānu „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”. Grāmatas autors Tomāšs Zmeškals ir čehu rakstnieks, lai gan viņš gluži pēc vidusmēra čeha neizskatās (viņa tēvs ir bijis no Kongo un, šķiet, ka autora biogrāfija arī varētu būt interesanta lasāmviela). Vispār pēdējā laikā nevar sūdzēties, ka pie mums maz tulkotu un izdotu čehu literatūru. Nesen iznāca Škvorecka apjomīgais romāns „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” un tagad grāmatnīcā manīju pat viņu 19. gadsimta klasiķes Boženas Ņemcovas grāmatu „Vecmāmiņa”.

Mīlestības vēstuleDiez vai kādreiz pievērsīšos čehu klasiķiem, tomēr, lasot viņu jaunākā laika literatūru, ir patīkama sajūta, ka neesam šajā Visumā vientuļi un unikāli. Arī citur Eiropā ir bijusi gaužām līdzīga vēsturiskā pieredze. Latvija nav nekāds izņēmums, un kopējā vēstures ainā ne ar ko īpašu mēs neizceļamies. Par divdesmitā gadsimta vēsturi, tad arī visai interesantā veidā Zmeškals stāsta savā romānā. Sižeta centrā ir kādas ģimenes sāga, kas vēsta par tās trīs paaudžu dzīvi pagājušā gadsimta Čehijā, bet līdzīgi Škvorecka darbam arī Zmeškala romāns ir veidots kā kolāža no dažādiem stāstiem, līdzībām, atgadījumiem un vēstulēm, kuru vēstītāji ir dažādi personāži, piemēram, mazliet jukušais (bet varbūt arī nē) konditors Svoboda psihiatriskajā slimnīcā. Romānā ir jauks stāsts ar diezgan ironiskām beigām par Hitlera klonēšanu, dažas līdzības par nemirstību, kā arī epizode ar skarbām, bet šķiet, ka abām iesaistītajām pusēm tīkamām sado-mazo attiecībām. Grāmatas otrajā pusē parādās tāds personāžs kā brālentiņš no Anglijas, kurš no emigranta skatījuma raksta uz mājām smieklīgas vēstules par dzīvi Čehijā un vietējo iedzīvotāju jokainajiem un brīžiem barbariskajiem paradumiem (viņi ikdienā valkā treniņtērpus un nežēlīgi nogalina dzīvas karpas).

Par pašu ģimenes sāgu ir grūti piebilst kaut ko jaunu un oriģinālu. Kā jau kārtīgā Centrāleiropas ģimenē pienākas, te atkal ir pilnīga nespēja normāli komunicēt, stilīgi ir gadiem ilgi vienam ar otru nerunāt un vardarbība ģimenē ir bieži sastopama parādība – vārdu sakot, klasiski čehu cietēji (tādi paši bieži vien ir sastopami ungāru, latviešu vai skandināvu literatūrā). Romāna virsrakstā minētā mīlestības vēstule ķīļu rakstā vairāk šķita, kā simbols cilvēku bailēm un nespējai sarunāties vienam ar otru, nevis patiesai mīlestībai. Tomēr romāns ir patīkami daudzslāņains un jebkurš lasītājs tajā varēs izlasīt tieši to, kas viņam šķitīs saistošs. To var lasīt gan kā ģimenes sāgu, gan kā līdzību par vēsturi. Sado – mazo attiecību epizode ar upura pieķeršanos savam spīdzinātājam labi raksturo ļaužu attiecības ar represīvām varām, tāpat arī nespēja par to pēc tam runāt un tikt pašiem skaidrībā, kas bija noticis, stipri aptumšo galveno varoņu turpmāko dzīvi, tāpēc romānu lielā mērā uztvēru kā autora mēģinājumu uzrakstīt savu versiju par pagātni. Bet „Mīlestības vēstulē ķīļu rakstā” iekļautie stāsti ir daudz un dažādi, un katrs tos var interpretēt pēc sirds patikas.

Tomāšs Zmeškals par savu romānu ir saņēmis Škvorecka prēmiju un to jau nu jādomā, ka čehi kuram katram nedos. Jāatzīstas gan, ka Škvorecka romāns man patika labāk, bet arī „Mīlestības vēstuli ķīļu rakstā” var droši lasīt, ja patīk un interesē čehu literatūra.

Romāna fragmentus var noklausīties šeit – radio mazajā lasītavā.

4 thoughts on “Tomāšs Zmeškals „Mīlestības vēstule ķīļu rakstā”

  1. Fledis

    🙂 vai ne? Eseja par Hitlera klonu vien ir ko vērta un talantīgais konditors arī. Un mežā pamukušais zoodārzs. Man bija pārsteigums, ka viņiem tur arī bija tik stipras staļinisma iezīmes- ar stukačiem, nepamatotiem arestiem, spīdzināšanām un tamlīdzīgi. Kaut kā šķita, ka čehi tam tikuši pāri ar lielāku pašcieņu, no kā arī loģiski izrietētu 69. gada tanki. Man laikam visvairāk patika stāsts par zagli. Nedodu ne pieci, ka tas nav patiess. Ir jau tur kaut kas no O’Henri, bet tā tiešām varētu būt noticis.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, man arī patika tie stāsti, lai gan neņemos apgalvot, ka pilnībā izpratu visu, ko autors ar tiem gribēja pastāstīt. Gan jau dažādās valstīs staļinisms ir izpaudies mazliet atšķirīgi, bet pati tā būtība visur bija vienāda.
      Mežā iebēgušais zoodārzs bija patīkami sirreāls, bet tā ir iemīļota tēma daudziem rakstniekiem, stāstot par karu. Biežāk gan tiem zvēruļiem nākas klīst pa pilsētu. Saistībā ar zoodārzu atcerējos, ka arī Tu lasīji Litela Labvēlīgās. Vai izdevās pabeigt? Un kā patika? 🙂

      Atbildēt
  2. Fledis

    Da pievārēju jau, pievārēju. Bibliotēkas termiņš spieda, kur liksies 🙂 Vispār interesanti (bet tas apmēram tā kā Zariņš savā rīta mikslī teica- iintersanti…). Rakstības stils tur stipri īpatnējs, vajadzēja ilgi iebraukt. Nez, cik no tā visa ir autora literārā fantāzija un cik balstās uz faktiem. Vai tiešām viņi pa Kaukāzu tur tā ņēmās analizēdami: kalnu ebreji ir ebreji vai nav?

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Neņemos spriest, cik daudz šajā grāmatā ir fakti, cik autora fantāzijas, jo viss ir pamatīgi samudžināts. Fakts, ka liela daļa no kalnu ebrejiem nacistu okupācijas laikā izdzīvoja, bet nav ne jausmas, cik daudz SS noņēmās ar viņu izcelsmes problēmas analīzi un nav vēlmes šajā jautājuma īpaši iedziļināties. 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s