Apulējs „Zelta ēzelis”

Apulējs „Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, no latīņu valodas tulkojis Augusts Ģiezens, Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959., (Apuleius, Metamorphoseon libri XI sive de asino aureo, kaut kad mūsu ēras 2. gadsimtā)

Manā lasīšanas pieredzē antīkā literatūra ir liels, balts un ļoti tukšs plankums. Tāpēc, pamanot bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktā nobružāto Apulēja sējumiņu, bija skaidrs, ka tā ir zīme no pašas Izīdas, ka lietas labā kaut ko jādara. Pat nezinu, ko es gaidīju no gandrīz divus tūkstošus gadus veca romāna. Visdrīzāk jau neko. Tomēr „Zelta ēzelis” izrādījās interesants pārsteigums un negaidīti baudāma lasāmviela. Romāna autors Lūcijs Apulējs ir bijis savam laikam labi izglītots cilvēks, izcils daiļrunātājs un lielisks daiļrakstītājs. „Zelta ēzelim” ir raits sižets un tas ir sarakstīts skaistā, poētiskā un tīkami senatnīgā valodā.

Zelta ēzelis

Titullapa no Zelta ēzeļa 1650. gada latīņu izdevuma (attēls no Vikipēdijas)

Romāns stāsta par kādu vieglprātīgu jaunekli vārdā Lūcijs, kurš apceļo Tesāliju un nejauši tiek pārvērsts par ēzeli. Lai gan atgūt cilvēka veidolu nav grūti – vajag tikai apēst dažas rozes, sākas daudzi un dažādi sižeta sarežģījumi un nabaga Lūcijam nākas ilgi klenderēt apkārt ēzeļa izskatā. Atbilstoši tā laika literārajam stilam Lūcija piedzīvojumiem pa vidu ir iekļauti vēl kādi divdesmit citi stāsti, mīti un anekdotiski atgadījumi. Vispār jau grāmatas stāsti ir labi zināmi, jo tos vēlākos laikos savos darbos ir bieži izmantojuši arī citi rakstnieki. Turklāt Apulējs tos un arīdzan sižetu esot nočiepis no vēl senākiem autoriem (kas to būtu domājis, ka arī pirms diviem gadu tūkstošiem ir bijis totāls svaigu un oriģinālu sižetu trūkums), bet ir pārsteidzoši, ka šie stāsti ir tik ļoti seni, bet vēl joprojām spēj saistīt lasītāju interesi.

„Zelta ēzelis” ir satīrisks un piedzīvojumiem pilns fantāzijas romāns, kurā darbojas burvji, raganas, krāpnieki, laupītāji, pūķi, kašķīgi un nenovīdīgi dievi, slepkavas, indētājas un neticami neuzticīgas sievas. Galu galā antīkā pasaule, kurā dzīvoja Apulējs stipri atšķīrās no mūsdienām. Senajā Romā vidējais cilvēka dzīves ilgums ir bijis aptuveni 28 gadi – padomājiet par to! Tikai retais tolaik sasniedza cienījamu vecumu, bet lielākoties cilvēkam līdz trīsdesmit gadiem bija jāpaspēj nodzīvot visu dzīvi. Bet jaundzimušo nogalināšana pēc ģimenes galvas gribas, tolaik ir bijusi pilnīgi legāla un populāra dzimstības kontroles metode. Tā nu „Zelta ēzelis” ir ļoti nežēlīgs, cietsirdīgs un vienlaicīgi arī dzīvespriecīgs romāns. Tas ir nešpetni erotisks un draiski neķītrs. Pieļauju, ka mūsdienās šis gadsimtiem lasītais antīkās literatūras meistardarbs ir iekļauts Latvijas skolēniem aizliegto vai vismaz literatūras stundās nekādā gadījumā nepieminamo grāmatu sarakstā.

Tomēr grāmatas beigās galvenais varonis Lūcijs pēc ilgām un smagām ciešanām ēzeļa izskatā piedzīvo jauku morālo izaugsmi un no sākotnējā izlaidīgā jaunekļa kļūst par uzticīgu un askētisku Izīdas kulta sekotāju un veiksmīgu advokātu. Grāmatas nobeigums esot autobiogrāfisks (ne par ēzeli, protams, bet par Izīdas kultu). Autoram reiz pat esot sanākušas pamatīgas nepatikšanas, kad tumsonīgie līdzpilsoņi viņu apsūdzēja burvestībās un maģijas piekopšanā, bet daiļrunības prasmes viņu ir izglābušas. Tomēr „Zelta ēzelis” Apulējam vēl uz daudziem gadsimtiem viņa uzticamo lasītāju uzskatos nodrošināja varena un ievērojama burvja reputāciju. Pats romāns antīkā laikmeta beigās un viduslaikos ir bijis ļoti slavens. Jāņem vērā, ka tolaik grāmatas nebija iespējams ātri nodrukāt vairumā, bet katrs (saprotiet, katrs) eksemplārs kādam bija rūpīgi pilnībā jāpārraksta ar roku. Pat neticami, ka „Zelta ēzelim” ir izdevies saglābāties visu šo tumšo gadsimtu laikā, kad neskaitāmi antīkās pasaules literārie šedevri, kas iespējams ir bijuši daudz filozofiskāki, dziļdomīgāki un cēlāki, ir pazuduši nebūtībā. Pieļauju, ka skarbajos viduslaikos pārrakstītāji ar Apulēja draiskajiem tekstiem ir tīri labi izklaidējušies un tāpēc pārrakstījuši tos samērā labprāt.

Man gaužām labi gāja pie sirds arī latviešu izdevumam pievienotie sīkie un izsmeļošie paskaidrojumi un komentāri 50 lappušu apjomā, jo vismaz Apulēja smalko ironiju un daudzos jokus bez tiem būtu sarežģīti izprast. Nu kā tu, cilvēks, citādi vari zināt, kādas ir bijušas antīkā laikmeta aktuālās asprātības, vietējās valūtas kursi, vai par ko ir atbildīgs katrs no neskaitāmajiem dieviem.

Pat ja laiki ir mainījušies uz labo pusi, tad cilvēka daba ir viena apskaužami stabila un mūžam nemainīga būšana. Tumsonība, alkatība, nenovīdība, skaudība, neuzticība, drosme, pašaizliedzība un ziņkārība arī tagad cilvēkiem piemīt tādā pašā mērā kā antīkajā laikmetā, tāpēc „Zelta ēzelis” ir labi saprotams arī mūsdienu lasītājam un nav zaudējis savu pievilcību vēl joprojām. Laba literatūra ir spējīga pārdzīvot gadsimtus. Bet interesanti, cik no mūsdienu romāniem, būs saistoši lasītājiem pēc vēl dažiem gadu tūkstošiem?

11 thoughts on “Apulējs „Zelta ēzelis”

    1. Sibilla Raksta autors

      Paldies! 🙂 Nu antīkais humors, protams, ir tāds specifisks un mums jau vairs nav konteksta. Piemēram, ironiska esot kraķīga ēzeļa salīdzināšana ar Kapadokijas zirgu, bet man tad jāsāk domāt, kas, sasodīts, vispār ir tāds Kapadokijas zirgs (labi, komentāros viss tiek izskaidrots). Bet citādi gan grāmata noteikti ir labāka par lielāko daļu no mūsdienu literatūras. Un, ja esi lasījis, tad Apulēja atraisītās seksuālās fantāzijas Tevi nepārsteigs.

      Atbildēt
  1. doronike

    Jā, uz šo grāmatu vienmēr esmu tikai noskatījusies, bet tikai nesen pielēca, ka tas varētu būt interesanti. Un latviski tikai vienreiz izdota, ko neteiksi.
    Neesmu pārliecināta, ka vidējais vecums = 28 gadi tiesām nozīmē tik īsu vidusmēra mūžu, jo zīdaiņiem bija liela mirstība – tas statistiku stipri norauj uz leju.
    Otrkārt, viņiem neviens nelika sēdēt skolas solā līdz 25 gadiem, varēja dzemdēt un karot jau kā pusaudži (kas gan arī mūža ilgumu neveicināja).

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Ja interesē antīkā pasaule un nav iebildumu pret mazliet arhaisku rakstības stilu, tad grāmatu noteikti ir vērts izlasīt. Tajā ir iekļauti arī skaisti un poētiski stāsti kā leģenda par Amoru un Psihi. Latviešu tulkojums ir labs un pamatīgs. Augusts Ģiezens savulaik ir tulkojis visus nopietnākos antīkos autorus un tādus detalizētus komentārus tagad jau arī vairs reti kādam daiļliteratūras tulkojumam pievieno.
      Par romiešu vidējo vecumu ir grūti spriest, bet viņi nepārtraukti karoja, mīlēja asiņainas izpriecas un, ja var ticēt Apulējam, ļoti labprāt slepkavoja viens otru (skaidrs jau, ka savā daiļdarbā lielākam efektam viņš kā jebkurš cits bestselleru rakstnieks visu ļoti pamatīgi pārspīlē). 🙂 Protams, daži nodzīvoja arī līdz sirmam vecumam, bet masveida parādība tā tolaik nebija.

      Atbildēt
      1. msmarii

        Nez vai joprojām mēdz Dekameronu dēvēt par pornogrāfisku? Diez vai tas manās rokās tolaik būtu nonācis, ja ne mazas lauku bibliotēkas ierobežotais grāmatu daudzums, mana negausība grāmatu patērēšanā un bibliotekāres pilnīgā vienaldzība par manu izvēli 🙂

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Tas jau atkarīgs no katra samaitātības pakāpes. 🙂 Apmēram kā tajā aņukā, kur psihiatrs rāda pacientam attēlu ar kvadrātu, bet tas saka- fui, cik jums piedauzīgas bildes.
          Vispār Zelta ēzelis šajā ziņā ir tāds, hm, daudzveidīgāks un atraisītāks nekā Dekamerons. Pieļauju, ka tad – pirmskristiānisma laikmetā cilvēki visas šīs lietas uztvēra vienkāršāk, lai gan arī tad pastāvēja gana stingri morāles likumi. Patiesībā jau interesanti, kā mēs dzīvotu tagad, ja nebūtu bijis kristietības (gan jau no Izīdas vienalga norautos). 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s