Grāmatu izstāde 2016.

Ikgadējā lielā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir pats nozīmīgākais gada notikums grāmatu pārdevējiem un pircējiem. Jau mēnesi iepriekš sociālajos tīklos sākās aizraujoša rosība un kņada. Pilsonis savā blogā ieteica visiem darbā savlaicīgi pieteikties uz avansu, lai varētu nofinansēt izstādes apmeklējumu. Izdevniecības sāka kārdināt un kacināt lasītājus ar gaidāmajiem jaunumiem. Grāmatu blogeri gatavoja sarakstus ar kārotajām grāmatām, kuras noteikti gribētu iegādāties un prātoja par finansēm. Asmo visus nomierināja paziņojot, ka ar 150 EUR tak parasti pietiekot. Tad atklājās, ka grāmatu blogeru iecienītākais vērtības mērs ir vīriešu dzimuma aita, un iesāktā diskusija dabiski un plūstoši pievērsās sīko atgremotāju dzīvnieku cenām un aitu un grāmatu priekšrocību un trūkumu salīdzinošajai analīzei. Savukārt Baltais Runcis ilgi un nesekmīgi rīkotāju mājas lapās meklēja grāmatu izstādes pasākumu programmu (šķiet, ka tur tās nav vēl joprojām). Daži īpaši laimīgie taisījās izstādē pavadīt visas trīs dienas, bet daži ne tik laimīgie skumji šņukstēja, ka šoreiz pasākumu nāksies laist garām. Bija pat tādi cilvēki kā Ivita, kas cēlās četros no rīta un nobrauca 500 kilometrus turp un atpakaļ vienīgi, lai tiktu pie grāmatām.

Tāpēc varbūt neticēsiet, bet līdz šim grāmatu izstādes nebiju apmeklējusi. Kāpēc tā? Nu vienkārši – grāmatu, ko lasīt man pilnībā pietiek arī bez šī lieliskā pasākuma (pietrūkst vienīgi laika lasīšanai). Šoreiz no pieredzējušākiem izstādes apmeklētājiem noskaidrojusi, svarīgākās lietas, ka:
1) tur pieņem tikai skaidru naudu,
2) ar 150 EUR vajadzētu pietikt, jo pērkoties par lielāku summu ir jārēķinās arī ar savu fizisko aizstieptspēju,
3) pie izstāžu halles ieejas esot bankomāts gadījumiem, ja skaidrā nauda pēkšņi izbeidzas,
4) prātīgi cilvēki uz izstādi dodas ar mugursomu,
5) ieejas biļetei ir simboliska cena – 1 EUR,
šorīt devos Ķīpsalas virzienā. Pasākumus nebiju plānojusi apmeklēt, tomēr tieši tobrīd halles vidū notika lasītāju tikšanās ar „Mātes piena” autori Noru Ikstenu. Uz to bija ieradušās apmēram piecdesmit lielākoties padzīvojušas sievietes un neizprotamu iemeslu dēļ arī kādi divi vīrieši (varbūt vienkārši pasēdēt). Pasākums izskatījās man ļoti piemērots, tāpēc piesēdos maliņā un paklausījos. Labāko daļu es noteikti nokavēju, jo bija jau sākušies klausītāju jautājumi. Kāda kundze ilgi un aizgrābti stāstīja, cik ļoti grūti viņai ir bijis uztvert romāna stāstījumu divās personās un kā tas viņu lasot ir kaitinājis (apžēliņ, lasot „Mātes pienu” pietiek ar minimālu iedziļināšanos tekstā, lai viss būtu saprotams). Vēl kāda kundze pārmeta redaktorei tekstā atstātos rusicismus kā „iziet pie vīra”, tā esot īsta haltūra. Redaktore nopūtās un skaidroja, ka tie atstāti, lai atveidotu romānā aprakstītā laika valodu, jo tad tā runāja. Vēl kāda sieviete atgādināja, ka bibliotēkās rindā uz „Mātes piena” lasīšanu esot pieteikušies 200 cilvēki – vai tad autorei nevajadzētu parūpēties, lai visi gribētāji tiktu pie grāmatas? Man jau gribējās piebilst, ka romāns visu laiku ir brīvi nopērkams grāmatnīcās, un vai tad autorei ir pienākums personīgi piegādāt katram gribētājam savu romānu? Bet nu saruna pievērsās bibliotēkām un tā. Beigās izdevēja paziņoja, ka Noras Ikstenas patiesā iecere esot bijusi sarakstīt triloģiju, kuras pēdējā daļa tad arī ir „Mātes piens” (pirmās divas daļas esot „Dzīves svinēšana” un „Jaunavas mācība”) un tagad ir plānots visus trīs romānus izdot vienā grāmatā, kā tas kārtīgai triloģijai pienākas. Vārdu sakot, pasākums bija izdevies. Mani vienīgi mazliet traucēja apkārtējā kņada un troksnis, jo tikšanās vieta nez kāpēc nav norobežota no pārējās halles. Un arī otrādi. Pēc tam uzstājās divi ļoti cienījami kungi, kas lasīja fragmentus no sava jaunā romāna. Tobrīd rāmā garā pārskatīju izdevniecību piedāvājumus, un tas bija tik skaļi un traucējoši, ka man viņu jaunas romāns paspēja pilnībā noriebties to pat vēl neredzot. Izstādes organizētāji varētu vairāk padomāt par šādām niansēm.

Kopumā jau grāmatu izstāde ir tāds palielāks grāmatu veikals ar lielākoties pievilcīgākām cenām. Droši vien te cenšas piedalīties visi, kas grāmatniecībā vēl ir dzīvi. Jāņa Rozes grāmatnīcai piedāvājumā bija vairākas kastes ar grāmatām angļu valodā pa 3 EUR gabalā. Zvaigznei kā jau parasti bija grāmatas uz svara par 3 EUR/kg. Nu, bet interesantākais bija papētīt mazo izdevniecību piedāvājumus, jo to grāmatas ne vienmēr ir atrodamas veikalos.

Patīkamu iespaidu atstāja arī Grāmatu maiņas punkts. Lai gan tā saturs ir ļoti līdzīgs tam, kas ikdienā atrodams bibliotēkas Lasītājs dāvina lasītājam plauktos, tomēr varēja atrast vairāk literatūras krievu valodā un arī dažus jaunākus izdevumus. Vismaz no rīta grāmatas bija arī sašķirotas pa valodām un sērijām – cik nu tas ir iespējams pie nepārtrauktas cilvēku plūsmas.

Beigās, protams, par galveno – ko tad iegādājos? Sociālie tīkli šobrīd ir pārslogoti ar laimīgo izstādes apmeklētāju grāmatu kaudžu bildēm. Vispār jau es tā īsti gribēju nopirkt tikai Prometeja izdoto „Zelta dēlu”, ko arī izdarīju. Vēl no Dienas grāmatas paņēmu arī „Sīnāja gobelēnu”, jo šo Vitmora grāmatu tomēr gribējās iegūt savā īpašumā. Ar to varbūt arī būtu pieticis, jo lielo izdevniecību piedāvājums mani atstāja gaužām vienaldzīgu. Ai, bet katram ir savas vājās vietas – es salūzu pie LU Akadēmiskā apgāda. Tā gadās.

Nezinu kāpēc, bet paņemot rokās, man noteikti vajadzēja nopirkt „Augu fizioloģiju”. Vienkārši vajadzēja un viss. Un šajā stendā es labprāt būtu iegādājusies vēl kādas desmit grāmatas. Attaisnojumam varu piebilst, ka cenas bija ārkārtīgi draudzīgas. Tomēr normāliem cilvēkiem ieteiktu labāk pat neskatīties, cik grāmatnīcā maksā tāda monumentāla zinātniskā monogrāfija ar kvalitatīviem krāsainiem attēliem un shēmām. Beigās aprobežojos ar šo kaudzīti.

Protams, esmu laimīga tāpat kā visi citi, kas tur šodien bija. Grāmatu izstādi noteikti ir vērts apmeklēt, kamēr vien eksistēs LU Akadēmiskais apgāds. Tomēr vēl joprojām mazliet skumstu, ka mums vairs nav Atēnas un Izdevniecības AGB ar Vēja suņa sērijām. Viņu vietu neviens nav aizpildījis.

Neliels ieskats Grāmatu maiņas punkta rīta piedāvājumā. Tas gan visu laiku strauji mainījās.