Kurts Vonnegūts „Māte nakts”

Kurts Vonnegūts „Māte nakts”, no angļu valodas tulk. Inguna Jansone un Jānis Ramba, Rīga: Enigma, 1997., (Kurt Vonnegut, Mother Night, 1961)

 

Nezinu, kas bija lēcies blogerim Baltajam Runcim, kad viņš piepeši pagājušās nedēļas vidū izdomāja, ka būtu jauki pieminēt Vonnegūta nāves devīto gadadienu (11. aprīli) un visiem ieinteresētajiem izlasīt un aprakstīt kādu no vecā Kurta grāmatām. Principā sarīkot tādu mazu aprīļgūtu. Vonnegūts man vienmēr ir paticis, bet kāpēc gan lai aprīlis būtu rezervēts tikai viņam? Tūlīt pat 13. aprīlī ir vēl viena izcila rakstnieka un Nobela prēmijas laureāta Gintera Grasa nāves diena, tātad tikpat labi kāds varēja sarīkot arī Grasaprīli un pamēģināt iedvesmot visus izlasīt „Skārda bungas” (tas gan būtu jautri). Un galu galā, kas tad īpašs ir miršanas datumā? Vai autora nāve viņa darbus padara labākus vai vērtīgākus? Skaidrs, ka nē, bet gadās, ka populārākus gan, jo, šķiet, ka daļai lasītāju ir vieglāk mīlēt beigtus autorus nekā dzīvus. Lai nu kā tur būtu, jebkurš iemesls palasīt Vonnegūtu ir labs. Un, kā zināms, tad pēc tralfamadoriešu uzskatiem Kurts Vonnegūts nav miris, viņš šodien vienkārši nav labā formā.

Māte naktsTā kā laiks aprīļgūtam bija ļoti ierobežots, nelielā apjoma dēļ lasīšanai izvēlējos vienu no agrīnajiem autora darbiem „Māte nakts”, kurš ir sarakstīt laikos, kad viņš vēl nebija plaši pazīstams. Šajā romānā Vonnegūta stils vēl nav tik krāšņi šizofrēnisks, kā vēlākajos darbos, un tajā ir pat pāris epizodes, kuras nosacīti varētu apzīmēt kā romantiskas, bet kopumā „Māte nakts” ir sirreālistisks un ļoti absurds spiegu stāsts, melnas ironijas un cinisma pilns.  Grāmatai ir pat sava morāle, ar kuru tā arī sākas – mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties.

Romāna galvenais varonis Hovards V. Kempbels ir Vācijā ilgstoši dzīvojis amerikānis, lugu rakstnieks, kurš pirms Otrā pasaules kara tiek savervēts spiegot Amerikas labā. Grūti saprast, kāpēc Hovards piekrīt, droši vien aiz ambiciozitātes, bet viņam patiešām izdodas visus apmuļķot un tikt pie nacistiem augstā amatā propagandas daļā, kas ļauj daudz un plaši izteikties pa radio, lai pārraižu laikā nodotu kodētus slepenus ziņojumus. Stāsta ironija ir tur, ka vispār jau Hovardam nacisti un savs propagandista darbs diez ko nepatīk, tāpēc viņš cenšas darīt to pēc iespējas sliktāk, bet jo nejēdzīgākus un primitīvākus melus viņš sacer savām runām, jo populārākas tās kļūst un, jo vairāk tās visiem patīk.

 Es cerēju, ka būdams radio darbinieks, es būšu tikai smieklīgs vai absurds, bet bija grūti būt smieklīgam cietsirdīgā pasaulē, kur tik daudz cilvēku nemaz neprot smieties, nav spējīgi domāt un tik labprāt ir gatavi visam ticēt un ņirgt zobus, un nīst. Tik daudz cilvēku gribēja man ticēt!
Sakiet, ko gribat, par to, cik salda ir akla ticība, bet man tā joprojām liekas šausminoša un pretīga.

Pēc kara Hovards, kuram ir atlicis ļoti maz kā tāda kālabad būtu vērts dzīvot, klusi un neuzkrītoši mitinās Ņujorkā, līdz reiz nejauši no koka izgriež šaha figūru komplektu. Tad arī sākas pamatīga jezga ar krievu spiegiem, kristīgajiem patriotiem, nodevībām un dīvainiem atklājumiem, kas viņu beigās noved Izraēlas cietumā, kur viņu taisās tiesāt par noziegumiem (grāmata ar to arī sākas, gandrīz visās Vonnegūta grāmatās sākumā tiek pastāstītas beigas). Patiesībā jau Hovards vienmēr ir labi apzinājies, ko viņš dara un, ka viņa runas ir iedvesmojušas holokaustu un miljoniem cilvēku slepkavības. Un vai tiešām darbs amerikāņu labā ir atsvēris to ļaunumu, ko viņš ir radījis strādājot nacistiem?

Tagad, pēc ilgiem gadiem pārlasot romānu, tas nepavisam nav zaudējis savu aktualitāti un šķita pat asāks nekā senāk. Un daudz skumjāks. Ja kādreiz baltie, patriotiskie kristieši, kas cīnās par rases tīrību, atgādināja tikai abstraktas, groteskas karikatūras, tad nu jau vairs nē. Vēsturiskās atmiņas zudums, cilvēku nevēlēšanas domāt, naids un neslēpti melīga propaganda arī nekur nav pazuduši, patiesībā jau tie ir bijuši vienmēr, bet, pateicoties sociālajiem tīkliem, kā skaidram un precīzam spogulim, ir kļuvuši daudz labāk redzami..

„Māte nakts” ir jauks, neliels romāns ar absurdu, bet izcili savērptu sižetu, pilns ar groteskiem personāžiem, dīvainiem likteņiem un ironiskiem, melniem jokiem par karu un holokaustu, kas varētu būt piemērots arī lasīšanai iesācējiem, kuriem vēl nav gadījies iepazīties ar Kurta Vonnegūta daiļradi.

2 thoughts on “Kurts Vonnegūts „Māte nakts”

  1. andris

    Ar šo romānu aizsākās mana mīlestība uz Vonnegūtu. Lasīju viņu sen un tā vairs nav patiesība, taču sajūtu līmenī man tas ir palicis viens no viņa labākajiem (duetā ar Galapagām).
    Nesen lasīju komentāru, ka šis esot vienīgais štruntīgais Vonnegūta tulkojums latviešu valodā – vai vari tam piekrist? Es biju jauns un dumjš un neko tādu nemanīju.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Man arī šis ir viens no mīļakajiem Vonnegūta romāniem kopā ar Lopkautuvi, Kaķa šūpuli, Zilbārdi un Galapagām. Tulkojums droši vien varēja būt labāks, bet nebija jau tā, ka būtu grūti lasīt. Interesanti, protams, ka tulkotāji ir bijuši veseli divi, bet, cik saprotu, tad Jānis Ramba tas pats Jānis Elsbergs, kurš pēc tam iztulkoja visus atlikušos Vonnegūta romānus, vien ir.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s