Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”

Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Ben Goldacre, Bad Science, 2008)

Tas, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi Bena Goldeikra „Sliktā zinātne”, ir viens no šī gada patīkamākajiem pārsteigumiem, tāds mazs gaismas stariņš milzīgajā ezotērisko figņu tumsībā, ar kurām tik labprāt savus lasītājus apgādā visdažādākās izdevniecības. „Sliktā zinātne” noteikti ir viena no labākajām pēdējos gados izdotajām populārzinātniskajām grāmatām.

Sliktā zinātneIkdienā pār jebkuru cilvēku, ja vien viņš nav uzmaucis galvā folijas cepurīti un ieslēdzies virtuves skapī, gāžas milzīga informācijas lavīna, kurā ir viss – sākot ar ļoti lietderīgām ziņām līdz pilnīgām blēņām un ļaunprātīgiem meliem. Tajā visā kaut ko sajēgt patiešām nav viegli, var ātri apmulst un pilnībā pazaudēt jebkādu orientāciju. Grāmatas autors ir britu rakstnieks, žurnālists un ārsts ar lielu pieredzi pseidozinātnes lietās, kurš ir specializējies medicīnas, uzturzinātnes un kosmētikas industrijas mītu atmaskošanā.

„Sliktās zinātnes” lielākais pluss ir ne tikai dažādu cilvēkiem iebarotu melu atmaskojumi, bet galvenokārt kritiskās domāšanas veicināšana. Ar vienkāršiem piemēriem autors apstāsta statistikas pamatus, kā arī dod labus ieteikumus dažādu pētījumu un informācijas izvērtēšanai. Vispār jau šīs lietas vajadzētu mācīt skolā, kā dzīvē nepieciešamu informāciju, kuru jāapgūst jebkuram, bet man pat bail domāt, ko bērniem tur tagad māca.

Liela grāmatas daļa ir veltīta dažādu populāru lohatronu izskaidrošanai – par detoksikāciju, homeopātiju, dārgās kosmētikas mārketingu, uztura bagātinātājiem, u.c. Autors sīki izskaidro, kā tas viss darbojas. Dažreiz pat pārāk sīki, bet viņu var saprast, ja ikdienā ir jāsaskaras ar tik ārprātīgu tumsonību. Un stāsts par AIDS epidēmiju Dienvidāfrikā bija patiešām biedējošs. Arī par antioksidantiem līdz šim biju labākās domās, bet skaidrs, ka pārspīlēt jau ne ar ko nav labi. Jāpiebilst, ka autors apstāsta arī lohatronu pozitīvos aspektus – nodaļa par placebo bija ļoti interesanta (jā, pat tablešu krāsai un iepakojumam ir nozīme), tomēr slikto diemžēl ir daudz vairāk. No personīgās praktiskās pieredzes ir jāpiekrīt autoram, ka visnepatīkamākie un agresīvākie ir homeopāti (atrunā pacientu pēc insulta dzert ārsta parakstītās zāles, manipulē ar mirstošu slimnieku un viņa piederīgajiem, apgalvojot, cik lieliski ir nomirt, lietojot homeopātiskos līdzekļus (un maksājot viņiem glītu summiņu par visparastāko cukuru) atšķirībā no, hm, dabiskas nāves, tas nav joks).

Tikpat gari un plaši Bens Goldeikrs izstāsta par lielo farmācijas kompāniju trikiem un manipulācijām ar pētījumu rezultātiem. Problēma ir tur, ka pēdējās desmitgadēs ir strauji samazinājies no jauna izstrādāto medikamentu skaits, tāpēc tiek it kā uzlaboti jau esošie medikamentu, visiem iesmērēti kā jauni un pārdoti dārgāk.

Pavisam slikti ir arī ar masu mēdijiem un žurnālistiem, kuriem patīk popularizēt dažādus šarlatānus ar dīvainām teorijām vai arī biedēt vienkāršos cilvēkus ar visādiem no pirksta izzīstiem medicīniskiem bubuļiem. Par medicīnu ir jāraksta ļoti uzmanīgi, jo mūsdienās jebkurš nepareizs ieteikums var nogalināt krietnu pulciņu ļaužu, bet sensāciju un tirāžas palielināšanas dēļ redaktori mierīgi iet pāri līķiem. Bieži vien arī kvalitatīvi veikts pētījums presē tiek pasniegts sagrozītā veidā. Teiksim, ja ir izpētīts, ka uzlejot vēža šūnām trauku mazgājamo līdzekli, tās iet bojā, tas nenozīmē, ka ir atrasts līdzeklis pret vēzi un visiem slimniekiem ir jāsāk dzert Fairy. Autors arī pie tā nevaino nevienu konkrētu cilvēku. Bēdīgākais jau, ka tā ir sistēma, pēc kuras darbojas visi mēdiji un attiecībā uz medicīniskajiem jautājumiem ierindas žurnālisti ir viens no sliktākajiem informācijas avotiem. Ja nu patiešām ir radies kāds nopietns jautājums, tad labāk ir pašam rakties cauri pētījumiem, vai meklēt kādu labu un uzticamu neatkarīgas informācijas avotu.

Ja grāmatas būtību vajadzētu izteikt vienā frāzē, tad – viss vienmēr ir sarežģītāk nekā izskatās un vienkāršu atbilžu nav. Arī to der atcerēties informācijas meklējumos.

Lai arī cik slikti viss brīžiem lasot šķiet, autors tomēr ir optimists un uzskata, ka cilvēki nav dumji. Ikviens no mums var saprast it visu, ja tas tiek pienācīgi izskaidrots un, vēl svarīgāk, ja tas mūs interesē. Domāju, ka ar to arī varu aprakstu beigt. Grāmata ir ļoti noderīga lasāmviela jebkuram, kam interesē medicīna un sava veselība.

Par to, kā “Sliktā zinātne” nonāca līdz latviešu lasītājiem, var izlasīt Viļa Kasima blogā. Par grāmatu ir rakstījuši arī Ms Marii, Evija un Asmo.

Papildmateriālus grāmatai var palasīt Bena Goldeikra interneta vietnē.

 

11 thoughts on “Bens Goldeikrs „Sliktā zinātne”

    1. Sibilla Raksta autors

      Tad tikai uz priekšu! 🙂 Šajā žanrā var atrast patiešām aizraujošus darbus, vienīgi pašam jāizdomā, kādas nozares būtu tuvākas (un pēc tam droši vien jāpakonsultējas ar Asmo, kurš laikam ir izlasījis visu, kas šajā jomā ir ievērības cienīgs). 🙂

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Īsumā – jebkuram krēmam galvenais ir mitrināt ādu, bet šo funkciju lētie krēmi veic tikpat labi kā dārgie.
      Vēl mitrinošajiem krēmiem mēdz pievienot spēcīgas ķīmiskas vielas, kā kādu no alfahidroksiskābēm, u.c., bet tās darbojas tikai tad, ja to koncentrācija ir ļoti augsta, līdz ar to rodas visādas blaknes – ādas iekaisums, dedzināšana, tāpēc ir aizliegts tās pievienot tik lielās devās, kā sākotnēji bija plānots. Tā nu ražotāji tās pievieno krēmiem pavisam nedaudz, bet reklāmās atsaucas uz pētījumiem ar augstajām darbīgo vielu koncentrācijām, bet reālais to saturs krēmos bieži tiek noklusēts. Tad krēmiem liek klāt augu proteīnus, kas sastāv no aminoskābju ķēdēm, kas izžūstot savelk ādu. Tās, protams, darbojas, bet tikai īslaicīgi un praktiski visos krēmos esot līdzīgas. Pārējais viss esot ezotērika un mārketings. Āda vispār nav īpaši caurlaidīga un nekādus reklamētos, smalkos molekulāros savienojumus nemaz neuzņems, bet pat, ja uzņemtu, no tiem nebūtu nekāda efekta.
      Reklāmas, kurās krēmi sola ādu apgādāt ar skābekli, ir pilnīgs sviests, jo ādas apgāde ar skābekli notiek caur kapilāriem nevis no uzsmērētā krēma. Patiesībā šajos krēmos tiek pievienota visparastākā ūdeņraža pārskābe (peroksīds), kas ir kodīga viela, kas kairina ādu un tāpēc liek tai izskatīties jaukai un svaigi sārtai.
      Nu tādā garā tur viss notiek. Tā ir milzīga industrija, kas, melšot visādas blēņas, cilvēkiem tirgo tukšus sapņus, iepakotus smukos iesaiņojumos. Slikti ir, pirmkārt, tas, ka cilvēkiem iestāsta, ka labu izskatu var iegūt ar bez piepūles – ar burvju smēri, nevis ar reāliem paņēmieniem – vingrojot, veselīgi ēdot un nesmēķējot. Otrkārt, ka viņi kā zinātniskas lietas pasniedz absolūtas muļķības un tāpēc daudzi domā, ka zinātne ir tikai tikai tukši pekstiņi.

      Atbildēt
  1. Atpakaļ ziņojums: 2016. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s