Selīns „Ceļojums līdz nakts galam”

Selīns „Ceļojums līdz nakts galam”, no franču valodas tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016., (Céline, Voyage au bout de la nuit, 1932)

Uz „Ceļojuma līdz nakts galam” vāka ir apgalvots, ka tas ir nežēlīgākais 20. gadsimta romāns. Par to es neesmu īsti pārliecināta, bet bezcerīgākais noteikti. Un viens no savdabīgākajiem, kas vispār ir lasīti. Pēc savas iznākšanas 1932. gadā romāns ir būtiski mainījis franču literatūru un ir slavenākais no Selīna darbiem.

Romāns lielā mērā ir autobiogrāfisks. Tā galvenais varonis Ferdināns Bardamī piedzīvo Pirmā pasaules kara šausmas un bezjēdzību, dodas uz Francijas kolonijām tropiskajā Āfrikā, nokļūst kapitālisma apmātajā Amerikā, strādā par ārstu Parīzē, bet ne pārāk veiksmīgi. Galu galā tas bija laiks, kad medicīnā vēl nebija ieviestas antibiotikas un vispārēja vakcinēšana, tā nu viņa pacienti mirst kā mušas un Bardamī nav daudz iespēju viņus glābt. Beigās viņš strādā kādā psihenē un pamazām nonāk līdz pilnīgam personības pagrimumam. Vēl Bardamī ir mīklains dubultnieks Robinsons, kurš ik pa laikam parādās viņa ceļā. Lai gan patiesībā Bradamī drīzāk ir Robinsona dubultnieks un vājš atspulgs, kuram ir lemts tikai atkārtot viņa rīcību, jo pats galvenais varonis ir pasīvs un pārsvarā inerti ļaujas notikumu gaitai. Tā nu savā romānā Selīns lasītāju aizved garā ceļojumā uz pašām tumšākajām un pretīgākajām cilvēka būtības dzīlēm, un lasot ir sajūta, ka to ir sarakstījis mentāli slims (Selīns esot bijis no tiem paranoiskajiem tipiem, kuriem visur rēgojās žīdmasonu un velosipēdistu sazvērestības), bet ārprātīgi talantīgs prāts.

Man ir grūti aprakstīt šo romānu. Tas ir absurds, vietām smieklīgs un ļoti cinisks (Selīns ņirgājas par pilnīgi visu, bet jāatzīst, ka viņš to dara ļoti loģiski un argumentēti). Tā teksts ir slimīgs, nervozs, vietām saraustīts un gandrīz vai taustāmi netīrs. Te ir daudz bezcerīgas nolemtības un klusa izmisuma, un ne mazākā gaismas stariņa tuneļa galā. Lasot tas lēnām ievelk sevī gluži kā zemūdens straume neuzmanīgu peldētāju Bernātu pludmalē. Aizrāvos ar romānu tā, ka pāris reizes gandrīz aizbraucu garām savai pieturai. Droši vien pie vainas pēdējā laika mizantropijas lēkmes un pārāk bieža kontaktēšanās ar cilvēkiem, kuriem no manis kaut ko vajag.

„Ceļojums līdz nakts galam” izraisīja apvērsumu franču literatūrā, jo pirmo reizi literārā darbā tik plaši tika iekļauta sarunvaloda, ko līdz tam nebija pieņemts darīt. Kopumā romāna valoda ir daudzslāņaina un sarežģīta, un laikam lieki piebilst, ka Selīna darbus nav iespējams iztulkot pilnībā, bet tulkotājs ir darījis visu, kas bijis viņa spēkos un iespējams pat vēl vairāk, lai latviešu valodā atveidotu autora stilu, fonosemantiskās struktūras (aliterācijas, asonanses), retoriskos paņēmienus (atkārtojumus, asindentus, zeigmas, hiperbatus, anakolūtus) un īpatnējo interpunkciju. Patiesībā man nav ne jausmas, kas ir lielākā daļa no iepriekšējā teikumā minētajiem jēdzieniem (norakstīju tos no tulkotāja pēcvārda), bet varbūt jums radīsies labāks priekšstats, cik īpatnējs un sarežģīts ir šis romāns. Grāmatas beigās ir pat pievienoti plaši tulkotāja komentāri ar tajos iekļautajiem paskaidrojumiem par izvēlētajiem tulkojuma variantiem, kas mūsdienās laikam skaitās sliktais tonis, bet patiesībā bija interesanti palasīt, aiz kādiem apsvērumiem viņš ir izvēlējies kādu personvārdu latviskot, bet citu nē. Vispār šobrīd ir izdots vēl viens Selīna tulkojums (Sarunas ar profesoru Y). Interesanti, ka abiem tulkotājiem ir bijis atšķirīgs viedoklis par autora uzvārda atveidojumu latviešu valodā un otrajā versijā viņš ir nosaukts par Selīni, jo par savu literāro pseidonīmu ir pieņēmis vecmāmiņas vārdu. Nezinu vai tas ir tik būtiski un Selīns izklausās labi, tāpēc paliku pie Dimiņa versijas pat, ja tā esot šausmīgi nepareiza (un vispār Žorža Sanda patiesībā esot Žoržs Sands).

Vai lasīt Selīnu? To katram ir jāizdomā pašam. Tas ir viens no dīvainākajiem, savdabīgākajiem un talantīgākajiem darbiem, kas vispār ir lasīti. Tiem, kuriem nav sveša mizantropija, šī būs ideāla lasāmviela. Bet šķīstas, baltas un pūkainas dvēseles diez vai sapratīs, par ko Selīns vispār runā. Un tie, kuri nebaidās no savas tumšās puses var droši ķerties pie „Ceļojuma līdz nakts galam”. Par mums vien jau Selīns raksta, par ko gan citu.

Bez tam padomājiet paši – jau ikdienas dzīvē vismaz simt personas tikai vienas dienas laikā novēl jums drīzu nāvi, piemēram, visi tie, kam jūs traucējat, kad viņi steidzas iespiesties metro, visi tie, kas iet garām jūsu dzīvoklim un kam pašiem dzīvokļa nav, tie, kas grib, lai jūs ātrāk pabeigtu čurāt, jo arī viņiem gribas to pašu, tad jūsu bērni un vēl daudzi citi. Tam nav gala. Pie tā pierod.