Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”

Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2016., (Robert Jackson Bennett, City of Stairs, 2014)

 

Tā kā izdevniecība Prometejs mūs ik pa laikam aplaimo ar dikti izklaidējošām fantāzijām, kuras ir paredzētas arī pubertāti veiksmīgi pārdzīvojušiem lasītājiem, tad ar mierīgu prātu uzreiz pēc iznākšanas nopirku viņu jaunāko grāmatu „Kāpņu pilsēta” un nākamajā vakarā ij nepamanīju, kā pagāja laiks un tā jau bija izlasīta.

Kāpņu pilsētaRoberta Beneta „Kāpņu pilsēta” ir visai īpatnēja urbānā fantāzija, kuras sižeta pamatā ir politiskais detektīvs – tiesa gan, ļoti klišejisks un bez pārsteigumiem, bet to pilnībā atsver citas sižeta līnijas un autora uzburtā pasakainā pasaule. Slāviski austrumnieciskā Bulikova – pussagrautā un apspiestā kāpņu pilsēta, kurai vardarbīgi likts aizmirst savu pagātni, bet kura sevī slēpj ne vienu vien pārsteigumu, citas realitātes ieskaitot. Vispār par šo pasauli lasītājam labāk iepriekš neko daudz nezināt, bet lasīšanas gaitā to lēnā garā tīksmi iepazīt kopā ar grāmatas varoņiem. „Kāpņu pilsētas” pasaule ir skaista, noslēpumaina un raisa iztēli. Mani patiesi valdzināja autora sacerētie mīti, nostāsti par dievībām un viņu brīnumainajām izpausmēm. Arī galvenie tēli bija dikti simpātiski, tādi jau šo to pieredzējuši un dzīves apbružāti, katrs ar savu pagātni – saprātīgā un nūģīgā vēsturniece Šara (ļoti cilvēcīgs personāžs, kas daudz šaubās un šad tad smagi kļūdās), viņas mazrunīgais un nesatricināmais īpašiem uzdevumiem paredzētais, heh, sekretārs Sigruds un gubernatore Mulagēša no dzelzs veceņu pasugas. Vispār man tīri labi patika arī Bulikovas dievības, izņemot vienīgi to mazohistu pielūgsmes objektu, kurš vienkārši bija pārāk daudz ieklausījies cilvēku dziļākajās un patiesākajās vēlmēs.

Pa vidu savām fantāzijām un detektīvstāstam autors pamanās papļāpāt arī par dažām nopietnākām problēmām kā koloniālismu, reliģiskiem aizspriedumiem, korupciju, u.c., tomēr no tā nevajag baidīties, jo šīs tēmas netiek īpaši dziļi iztirzātas, bet tāds jau nudien arī nav šīs grāmatas mērķis. Tā vienkārši ir laba un mēreni saprātīga izklaide. Lai gan grāmatas centrālā tēma ir cilvēku un dievu attiecības, autors neko daudz jaunu par to nepasaka. Arī pirms viņa par to ir rakstījuši gan Prečets (Small Gods), gan Geimens (Amerikāņu dievi), gan droši vien arī daudzi citi. Vispār brīžiem lasot bija sajūta, ka autors īsti nespēj saprast, ko iesākt ar paša radīto brīnišķīgo, mistisko dievišķumu un viņa vienīgais risinājums ir to pēc iespējās ātrāk sagraut. Acīmredzot tāpēc mani pretēji saviem reliģiski skeptiskajiem uzskatiem grāmatas beigās tomēr mazliet nomāca sajūta, ka sākotnējā pasaule ar Bulikovas dievībām, šķita daudz jaukāka un kopumā lielākajai daļai iedzīvotāju laimīgāka, nekā tā skarbā, industriālā un pelēkā nākotne, kuru Kontinentam ir paredzējis autors.

Jāpiebilst, ka „Kāpņu pilsēta” ir triloģijas pirmā daļa, bet labā ziņa ir tā, ka šo grāmatu var mierīgi lasīt kā pilnībā pabeigtu un atsevišķu stāstu. Lai nu kā, „Kāpņu pilsēta”, ir laba izklaidējoša lasāmviela. Ja nu kas, tad lasot ieteicams apgādāties ar liesmu un zvirbuli, kā arī labāk tomēr neēdiet tos gaišos augļus, lai kas tie arī būtu, un nesapūdējiet to sēklas grāvjos. Tā ja.

„Aizmiršana,” viņa sacīja, „ir kaut kas ļoti skaists. Aizmirstot tu pārradi pats sevi. Kontinentam ir jāaizmirst. Tas cenšas to nedarīt, taču tā nedrīkst. Lai kāpurs varētu kļūt par tauriņu, tam jāaizmirst savas kāpura dienas. Tad notiks tā, it kā kāpura nekad nebūtu bijis un tauriņš būtu bijis vienmēr.”

2 thoughts on “Roberts Džeksons Benets „Kāpņu pilsēta”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s