Džo Aberkrombijs „Pusķēniņš”, no angļu val. tulk. Ligita Lukstraupe, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Joe Abercrombie, Half a King (Shattered Sea 1), 2014 )
No tumšās fantāzijas mīļotājiem par Aberkrombija darbiem allažiņ ir dzirdētas labas atsauksmes, tāpēc iepirku e-grāmatu tikko pamanīju to Zvaigznes piedāvājumā. Un kā atvēru to vaļā, tad arī vienā piegājienā tajā pašā vakarā izlasīju. Nu labi, pāris reizes atrāvos, lai uzvārītu tēju.
Laikam gan vispirms ir jāsāk ar to, ka šis nav īstais Aberkrombijs, bet gan viņa atvieglotā versija mazgadīgām personām – bez seksa, nopietnas vardarbības un galīgi bezcerīgām beigām. Galvenais varonis Jārvi ir mazas valsteles karaļa jaunākais dēls, no dzimšanas kropls un piedevām ņuņņa, kurš sapņo par maģistra karjeru, tējiņu vārīšanu un rāmu dzīvi bibliotēkā. Taču ļaunais liktenis un skarbais autors Jārvi mierīgo dzīvi ātri vien sagriež kājām gaisā un sasit lupatās, un arī lasītājs diez vai būs tā īsti iegrimis stāstā, kad Jārvi jau būs paspējis gan kļūt par karali, gan troni pazaudēt. Protams, pēc tam jaunekļa dzīvē viss ir slikti, sliktāk un vēl sliktāk, un Jārvi ir jāiziet pilns process no sērijas kā rūdījās tērauds, lai beigās kļūtu par patiesi gudru, viltīgu, blēdīgu un valdīt spējīgu personu. Jāatzīst, ka grāmatā nav nekā tāda, kas nebūtu jau kaut kur lasīts vai redzēts kādā citā fantāzijas stāstā. Ak, te ir pat bleķa tronis. Tomēr autors ir talantīgs stāstnieks un tādiem jau klišejas netraucē, drīzāk tikai palīdz un no grāmatas nav iespējams atrauties. Turklāt, romāns ir ļoti kinematogrāfisks un lasot visas ainas var viegli iztēloties acu priekšā.
Lielākoties „Pusķēniņa” pasaule ir špikota no Viduslaiku Skandināvijas, tāpēc šķiet pazīstama un Sašķeltās jūras prototips gluži labi varētu būt Baltijas jūra. Maģijas te praktiski nav, senos laikos gan ir bijuši sastopami elfi, bet sen jau izmiruši, atstājot tikai dažus dīvainus artefaktus. Stāstījums ir spraigs un te neviens ar garām apcerēm nenodarbojas. Un grāmata jau vispār ir īsiņa – kā jau bērnu versija. Man tīri labi patika, ka Aberkrombija izveidotā pasaule bija tik tīkami racionāla (nu galīgi ne tāda kā mūsējā, bet šī taču ir fantāzijas grāmata un šajā žanrā var atļauties nobīdes no realitātes) un lielākoties visām ļaundarībām bija loģisks un saprotams ekonomiskais vai fiskālais pamatojums.
Lasot e-grāmatas tomēr nākas koncentrēties vairāk, nekā pavadot laiku pie papīra izstrādājuma (izlasīto nepāršķirstīsi un nejauši beigas arī neatvērsi, droši vien tāpēc daudziem tās ne visai patīk), bet toties tās parasti var ātrāk izlasīt un ir vieglāk uztvert teksta būtību un struktūru. Tā nu pāris sižeta pagriezieni bija tik paredzami, ka nedaudz sanāca vilšanās, ka beigās patiešām tā arī notika, kā gaidīju, un autors nebija izdomājis kaut ko viltīgāku. Jārvi izaugsme arī šķiet dikti strauja un brīžiem viņam vienkārši pārāk daudz veicas. Stāstam ir jauka spirālveida kompozīcija, viss sākas tāpat kā beidzas, tikai galvenais varonis jau ir pavisam citā līmenī. Un kaut arī „Pusķēniņš” ir triloģijas pirmā daļa, to mierīgi var lasīt arī kā atsevišķu grāmatu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka turpinājumi pēc zinošu cilvēku atsauksmēm neesot tik labi.
„Pusķēniņš” ir patiešām forša, interesanta un klasiska piedzīvojumu grāmata pusaudžiem. Tā māca neņerkstēt par bijušo, bet censties izmantot, kas nu ir pie rokas atlicis, un saprast, ka dzīve ir skarba, uzvarētājus netiesā un ar cildenu un jauku rīcību neko daudz visticamāk nesasniegsi.
Sibillas grāmatas 
Angļu versijā vismaz citāti tekstā ir dikti labi, un pārējās grāmatas arī nav zemē metamas. Otrā autors nedaudz iestiepj sižetu, trešā aizmirsis, ka ienākušas grāmatas beigas un sasteidz megakauju. Bet par daudzu vīru nāvēm viennozīmīgi var teikt: “All agreed it had been an excellent death.”
Kopumā jau man grāmata dikti patika un es tāpat noteikti ar lielu prieku pirktu un lasītu visas Aberkrombija grāmatas, ja vien kāds tās izdotu latviski. Man jau šķita, ka arī latviešu tulkojumam nebija ne vainas, lai gan droši vien šis tas no oriģināla burvības ir pazudis procesā. Bija pat jūtams tāds drūmi cinisks humors. Un beigas man šķita vairāk ironiskas nekā melodramatiskas.
Varbūt esmu pārāk piekasīgs, jo Aberkrombijs man ir viens no pašiem top-top rakstniekiem, taču šis tulkojums ir tapis ar jūtamu nevīžīguma, “ai pofig, tas taču jauniešiem” pieskaņu.
Un es pat nerunāju par “sour as lemon” variantu “skarbs kā čili pipars” (par burkšķi), bet to, ka Skekenhouse vietām ir Skekenmuiža, bet vietām Skekenpils, “to build a morale” nozīmē moralizēt, vāli nezin kāpēc nevis vēzē, bet met, utt, utjp. Kā kronis pofigismam ir Pateicību sadaļa, kurā Aberkrombijs ir pataisīts par geju, kurš pasakās savai sievai “Lū Aberkrombijam, kura rokas pārgurušas mani atbalstot.”
Ak, šoreiz lasot patiešām aizrāvos ar stāstu un teksts nekur tik dramatiski neķērās, lai sagādātu jūtamu diskomfortu, bet būtu interesanti, ja tu kā labs Aberkrombija rakstu zinātājs pēc latviešu versijas izlasīšanas blogā ieliktu arī tulkojuma detalizētu analīzi.
Es jau neesmu filolologs, lai varētu kaut ko detalizēti analizēt 🙂
Aberkrombija skaisti lakoniskā proza šoreiz ir nedaudz pazudusi bieži vien liekajos palīgteikumos. Punchline”(nezinu kā šo latviešu valodā sauc) salikta pakārtota teikuma formā īsti nestrādā.
Nu skaidrs, ka tulkojumā kaut kas pazūd vienmēr, jautājums pat vairāk, cik daudz no oriģināla jaukumiem labam tulkotājam ir iespējams saglabāt.
Atbalsojums: 10 grāmatas lasīšanai skolēnu brīvlaikā | Sibillas grāmatas