Tomass Hillanns Ēriksens „Mazas vietas – lieli jautājumi”

Tomass Hillanns Ēriksens „Mazas vietas – lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā”, no norvēģu val. tulk. Agnese Cimdiņa, Rīga: Akadēmiskais apgāds, 2010., (Thomas Hylland Eriksen, Små steder – store spørsmål : innføring i sosialantropologi 1995)

Nez kāpēc vienu brīdi ienāca prātā ideja, ka derētu nedaudz paplašināt redzesloku sociālantropoloģijā. Tagad tā ir tāda modīga un trendīga lieta, ko piesauc vietā un nevietā, bet es vēl joprojām esmu pilnīga nejēga un neatšķiru ne sororātu no levirāta, ne agnātu no kognāta, tāpēc ciema bibliotēkā paņēmu Ēriksena Ievadu sociālantropoloģijā. Pati grāmata jau no skata ir pamatīga un, paņemot rokās, ļoti smaga (ar to noteikti varētu nosist kādu nīkulīgāku zombiju, ja rastos tāda vajadzība). Saturs arī nopietns, kā jau tik svarīgam izdevumam pienākas.

mazas-vietas-lieli-jautajumiKāpēc multikulturālisma jēdziens ir maldinošs? Kas kopīgs reliģijai, zinātnei un maģijai? Kā funkcionē politika un ekonomika sabiedrībās, kur neeksistē nauda un valsts pārvalde? Kāda ir radniecības nozīme sabiedrībā un cilvēka dzīvē? Grāmatā aplūkotajos antropoloģiskos pētījumos var rast atbildi ne tikai uz šiem jautājumiem. Lai cik eksotiskas, kaitinošas, dīvainas vai nepareizas mums šķistu svešās kultūras, to apjēgsmei un izprašanai nepieciešama teorētiska, analītiska un metodiska pieeja. Šī grāmata sniedz dziļu ieskatu gan sociālantropoloģijas vēsturē, teorijā un metodoloģijā, gan arī pasaules sociokulturālajā daudzveidībā.

Grāmatas aprakstā solītais tajā arī bija izlasāms, bet šī izdevuma iemidzinošās spējas nudien bija kaut kas fenomenāls. Skaidrs, ka rēķinājos ar to, ka lielākoties pēc pārdesmit izlasītām lappusēm aizmigšu ciešā un spēcinošā miegā, bet bija vakari, kad, apžēliņ, man pietika tikai paskatīties uz grāmatas vāku un es jau laidos snaudā. Uz beigām sāku bažīties, ka šitā var izstrādāties nelāgs beznosacījuma reflekss – pietiks kādam man nejauši parādīt Ēriksena grāmatu un es uzreiz aizmigšu kā tāds Pavlova suns.

Nezinu, vai vispār bija jēga grāmatu lasīt, jo sausais atlikums no tās nav liels. Viens gan man tapa skaidrs – sociālantropoloģija nav nekāds tur šarlatānisms, bet Īsta Zinātne, jo tā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu.. Palasot tās vēsturi, katram sociālantropologam ir sava lielākoties no pirksta izzīsta teorija, kas savukārt ir pretrunā ar citām no citiem pirkstiem izzīstām teorijām, tad nu visi viņi savā starpā dikti kašķējas, kā jau īsteniem zinātniekiem pieklājas darīt par to, kuru pirkstu labāk zīst. Mazliet aizdomīgu visu to būšanu padara sociālantropologu apsēstība ar sarežģītiem terminiem. Iespējams, ka viņi baidās nosaukt lietas vienkāršākos vārdos, jo tad viņus vairs patiešām neņems nopietni, tāpēc grāmatā netrūkst tādu mīlīgu tekstu kā avunkulokalitāte ir virilokalitāte matrilineārā sabiedrībā, un tamlīdzīgi vārsmojumi. Tā kā sociālantropologi tik daudz nodarbojas ar šādu birku piekāršanu jebkurai cilvēcīgās būtības izpausmei, viņi bieži ir pārliecināti, ka visu zina labāk par citiem cilvēkiem, tāpēc lasot sāka šķist, ka ar šo zinātni lielākoties izvēlas nodarboties par sevi nepārliecināti ļaudis, kuriem ir svarīgi justies pārākiem par citiem vismaz viņus zinātniski apsaukājot, ja nekā citādi tas nesanāk. 🙂

Pats galvenais sociālantropoloģijā ir lauka pētījums, kura laikā antropologs iefiltrējas padzīvot kādā pētāmajā kopienā, lai tur okšķerētos un visus izspiegotu pat, ja viņam pētāmie dziļi riebjas un ir gana lielas iespējas no šiem norauties pa seju. Īpaši izcili ir, ja lauka pētījums notiek kādā primitīvā ciltī. Vienīgā bēda, ka tās jau pagājušajā gadsimtā bija gandrīz beigušās, jo pārsimts gadus iepriekš bija dikti stilīgi primitīvās ciltis apšaut ar ugunsieročiem, nodzirdīt ar ugunsūdeņiem un, ja kāds pēc tā visa bija pamanījies izdzīvot, to nokristīt un modernizēt. Tā nu mūsdienās antropologiem saviem pētījumiem nākas meklēt visādus primitīvo sabiedrību aizvietotājus. Izrādās, ka gluži labi šim nolūkam noder, piemēram, piepilsētas mājsaimnieces, kuras droši vien pēc uzvedības daudz no tām neatšķiras.

Savāktā informācija par kultūru ārkārtīgo daudzveidību noteikti ir interesantākā antropoloģijas daļa, pēc kuras nonācu pie diviem secinājumiem. Pirmkārt, mūsdienās daudzu zākātā, sapuvusī, mirstošā un kāda tik tur vēl rietumu sabiedrība neapšaubāmi ir vispatīkamākā vide, kurā dzīvot. Otrkārt, cilvēkiem visos laikos ir paticis pēc iespējas mazāk domāt pašiem, un ērtāk ir bijis pieņemt sev lietošanā visādus arhaiskus un nejēdzīgus stereotipus (ko tad arī sauc par kultūru) un rūpīgi sekot līdzi tam, lai neviens neizdomā kaut ko jaunu. Tāds patiešām īsts antropologs gan ietērpsies baltā un cēli apgalvos, ka visas kultūras ir lieliskas un foršas, (to sauc par kultūrrelatīvismu) un, ja kāds to neizprot, tas ir aprobežots atpakaļrāpulis (šķiet, ka mūsdienās kultūras piesaukšana pamazām kļūst par populāru pamatojumu jebkuras vardarbības attaisnošanai).

Kā jau sociālā zinātne, antropoloģija vienmēr lieliski izskaidro jau notikušas lietas (ak, visi-mēs-joprojām-esam-tikai-mednieki-vācēji garā), bet maz ko jēdzīgu var pastāstīt par aktualitātēm un iespējamajām sekām tālākā vai tuvākā nākotnē. Bet tādas jau tās sociālās zinātnes ir. Un tā kā viss (radniecība, u.c.) vienalga galu galā izrādās ir tikai sociāla konstrukcija un plikas iedomas, diez vai ir vērts ņemt to pārāk nopietni.

9 thoughts on “Tomass Hillanns Ēriksens „Mazas vietas – lieli jautājumi”

  1. spigana

    Vai, nudien žēl, ka Tev šī grāmata ir sabojājusi priekšstatu par sociālantropoloģiju, jo tai eksistē arī jēdzīgā puse, kas tieši nodarbojas ar mūsdienu aktualitātēm, rada kvalitatīvus, reāli pielietojamus pētījumus un pievienoto vērtību. Pie mums pašiem Stradiņos antropoloģija ir augstā līmenī, Skandināvijā arī.
    Bet, protams, ir arī visādi Erikseni, kas iedomājušies, ka vārdiņš “sociālā”, ko piekabina vārdam “zinātne”, padara šo pasākumu par kaut ko, kur var izpildīties, kā tik ienāk prātā.

    Man tagad pie rokas nav neviena laba materiāla, ko ieteikt iespaida labošanai par sociālantropoloģiju, bet, goda vārds, pēc Eriksena spriest nevajag.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Ē, laikam jāpiebilst, ka kaut kāds labums no Ēriksena lasīšanas bija, jo pēc šīs grāmatas antropologu teksti ir kļuvuši saprotamāki – gan to terminoloģija pazīstamāka, gan pēc struktūras un novirzieniem zināmāki. Bet, ja Tev gadās pa ķērienam kāds labs un interesanta materiāls par moderno antropoloģiju,dažādībai labprāt palasītu.

      Atbildēt
  2. msmarii

    Ārkārtīgi žēl un vienlaikus jūtos pateicīga par Tavām ciešanām, jo tagad zinu, ka šo grāmatu nelasīšu, lai gan biju atzīmējusi kā no bibliotēkas paņemamu. Kopš viena antropoloģijas kursa (kas bija lielisks, aizraujošs un visādi citādi labākais, ko iemācījos kādā Anglijas koledžā) šī tēma šķiet interesanta, bet būs jāmeklē kas mazāk iemidzinošs.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Iespējams pie vainas arī tas, ka šī ir rakstīta kā mācību grāmata. Saturs jau būtībā ir labs. Ja gribi iegūt nopietnas zināšanas sociālantropoloģijā, tad šī noteikti ir laba izvēle. Bet jārēķinās, ka te ir dikti daudz visādas definīcijas un plaši izklāstīta dažādu teoriju vēsture. Un tās nodaļas par dažādu veidu radniecību mani vienkārši nokāva un tagad spēju atcerēties tikai tēzi, ka radniecība ir vistīrākā sociālā konstrukcija. Par šo tēmu droši vien var atrast arī patiesi aizraujošu lasāmvielu. Atceros, ka man bērnībā pat tīri labi patika Apvāršņa sērijas populārzinātniskās grāmatas par Ēriksena analizēto primitīvo cilšu dzīvi un vēsturi – janoami indiāņiem, Austrālijas aborigēniem, Okeānijas salu iezemiešiem, u.c.

      Atbildēt
      1. msmarii

        Pašlaik nejūtu sevī spēku lasīt akadēmisku mācību literatūru. No kādas citas atsauksmes likās, ka būs vairāk populārzinātniska vai vismaz ar mazāku teorijas daļu.
        Jā, es arī šo to no Apvāršņa lasīju gan par aborigēniem, gan Okeānijas salām, Havaju salām. Nez, cik Apvāršņa grāmatu info joprojām ticama un lasāma? Neesi mēģinājusi tagad šo sēriju lasīt?

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Nē, no Apvāršņa sērijas jau sen, izņemot Darelu, neko citu neesmu lasījusi. Vienīgi varētu mēģināt samusināt Asmo uz pārlasīšanu. Tad gan mēs tiktu pie sīkas sērijas analīzes, kas vēl lasāms bet, kas totāli novecojis. 🙂

        2. Sibilla Raksta autors

          Paskatījos LNB katalogā un tur parādās, ka Apvāršņa sērijā ir iznākušas akurāt 93 grāmatas (un es nemaz visas no tām neesmu izlasījusi, kāda nolaidība) Pēc PFC tas Intam droši vien būtu tīrais nieks. 😀

  3. Atpakaļ ziņojums: 2016. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s