Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”

Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”, no itāļu val. tulk. Dace Meiere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Elena Ferrante, L’amica geniale, 2011)

Pie itāļu bestsellera „Brīnišķīgā draudzene” tiku vietējā bibliotēkā. Tā mīlīgais vāks ar jaukajām meitenītēm un jaunlaulātajiem ir maldinošs, jo grāmatas stāsts ir patīkami skarbs un tiešs, turklāt izklāstīts vienkāršā, robustā valodā, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Un jau no nosaukuma ir skaidrs, ka tas ir stāsts par divu meiteņu – Elenas un Lilas draudzību. Romāna pirmajā rindkopā uzzinām, ka Lila tagad, sešdesmit sešu gadu vecumā pēkšņi ir pazudusi bez pēdām, turklāt iznīcinot visas liecības par savu eksistenci, un Elenai neatliek nekas cits, kā ķerties pie savu atmiņu pierakstīšanas, lai vismaz tādā veidā beidzot pār Lilu gūtu virsroku (vai varbūt viņai ieriebtu, īsti skaidrs tas sākumā nav). Romāna pirmā daļa ar bērnības atmiņām par pēckara Neapoli ir brīnišķīga. Abas draudzenes dzīvo kaut kādā nabagu kvartālā, kur lielākoties visi ir vardarbīgi un patriarhāli katoļu urlas. Kontracepcija tur droši vien bija aizliegta ar likumu, tāpēc grāmatas sākumā ievietotais personāžu saraksts ar sadalījumu pa ģimenēm, ir gandrīz tikpat garš kā Troņu spēlēs, un neliegšos – lasot nācās ik pa laikam tajā iemest aci, lai atcerētos, kas kurš bija, un kāpēc ir īpaši naidīgās attiecībās ar kādas citas ģimenes pārstāvi. Kaislību te netrūkst. Kaimiņi mēdz slepkavot viens otru par seniem pāri darījumiem, biznesa lietas pārvalda mafija un vardarbība ir ierastākais savstarpējās komunikācijas veids Kā jau patriarhālā sabiedrībā pieņemts, ģimene šeit ir reāla vērtība, jo vīrieši savas meitas un māsas, ja vien tās ir smukas, var izdevīgi iemainīt pret taustāmiem labumiem kā, piemēram, televizoru.

briniskiga-draudzeneVide, kurā jāizdzīvo abām meitenēm ir skarba, trūcīga un vardarbīga. Skaidrs, ka to apdzīvo arī briesmoņi, un tieši ar bailēm sākas Elenas un Lilas dīvaini neveselīgā draudzība. Elena šajās attiecībās ir kārtīgā, labā, jaukā un padevīgā draudzene, kura sākumā pilnīgi visā ir atkarīga no Lilas, kas viņu lielākoties izmanto un ir pret viņu visai vienaldzīga. Vispār jau Elena nav īpaši patīkams personāžs, viņa ir nūģīga zubrila, kura cenšas mācīties tikai, lai sacenstos ar Lilu. Viņa ir neglīta, greizsirdīga, skaudīga un pamazām apgūst manipulēšanas prasmes, lai gan grūti viņai ko pārmest, jo dzīve patiešām nav nekāda jaukā un mācības noplukušajā licejā ir meitenes vienīgā cerība izrauties no tā urlīgā rajona. Toties Lila gan ir īpaša – viņa ir sliktais tēls, dumpinieciska, kašķīga un egoistiska, taču arī ļoti gudra, spoža, talantīga un pārpasaulīgi skaista. Un, protams, pilnīgi ķerta – ar jūtamu noslieci uz šizofrēniju vai kaut ko tamlīdzīgu. Skaidrs, ka Elenas attiecības ar draudzeni ir smagas un sarežģītas, bet, šķiet, ka bez Lilas viņai ir vēl sliktāk.

Lai gan romāna sākums bija labs, kaut kur ap vidu autore sāka palikt jūtami grafomāniska un notikumus nežēlīgi stiept, un tikai tad pār mani nāca atklāsme, ka, apžēliņ, šī taču ir tetraloģija un stāsts tiks izstiepts uz vēl trīs grāmatām, kuras, iespējams, latviski nemaz neizdos. Labi, vismaz nākošā jau esot iztulkota un trešā arī laikam top, tomēr četras grāmatas tik triviālam stāstam ir daudz par daudz, jo pilnīgi būtu pieticis ar vienu. „Brīnišķīgā draudzene” ar nelielām mokām aizcīnās līdz brīdim, kad abām meitenēm paliek sešpadsmit gadi (tātad viegli aprēķināt, ka autorei nākošajās trīs grāmatās ir atlikuši aprakstīšanai vēl piecdesmit) un beidzas ar Lilas kāzām. Turklāt autore „Brīniškīgo draudzeni” nobeidz epizodes vidū – brīdī, kad tūlīt, tūlīt vajadzētu sākties episkam jandāliņam. Tas vairāk izskatās pēc lēta trika, kādus parasti izmanto romānos, kurus turpinājumos drukā bulvāru prese, lai pēc iespējas labāk varētu pārdot turpinājumu. Līdz ar to man beigās interese par nākošo grāmatu gandrīz pavisam pazuda. Ja turpinājumu izdos un bibliotēkā man tas gadīsies pa ķērienam, tad droši vien izlasīšu, bet šie šausminoši garie attiecību stāsti, kuros cilvēki viens otru bezgalīgi moka, galīgi nav manā gaumē, jo lielākoties ir dikti garlaicīgi. Tomēr mazohistiski noskaņotām lasītājām, kurām patīk destruktīvu attiecību izklāsti vairāku sējumu garumā, grāmata varētu sagādāt daudz jauku mirkļu. 🙂

4 thoughts on “Elena Ferrante „Brīnišķīgā draudzene”

  1. andasstuff

    Man tieši pusē stopers ar šo grāmatu. Neiet uz priekšu un viss. Palasu 3 lpp un viss kaitina, tā nu cīnos ar cerību, ka paliks labāk. Bet tagad skaidrs, ka ekspektācijas vadu mierīgi nolikt malā un sakost zobus pacietībā, tā mēģinot tikt līdz beigām :))))

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Pirmajā grāmatā nekas labāk nepaliek. Varbūt vienīgi nākošās tomēr ir citādas. Turklāt man lasīt nebija grūti, jo teksts ir patiešām vienkāršs un tulkojums ir labs, bet sižets galīgi nebija saistošs.

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Pārsvarā grāmata ir par viņu attiecībām un kurpēm (Lila ir kurpnieka meita). Tīri labi ir iezīmēts laikmeta fons, bet dikti daudz ir par sadzīvi un ikdienas kašķiem (itāļu bitovuha), kā arī pubertāti un fizioloģiju, kas laikam ir obligāta sastāvdaļa sieviešu sadzīves romāniem, bet tikai reti kura rakstniece par šīm tēmām spēj uzrakstīt kaut ko interesantu (fizioloģija jau visām meitenēm ir praktiski vienāda). Vēl arī par pirmajiem randiņiem un seksualitātes apzināšanos, bet arī bez īpašas aizrautības. Un romāna sākums par bērnību man patiešām patika.

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s