Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

 

Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”, no angļu val. tulk. Silvija Brice, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016., (Margaret Atwood, The Heart Goes Last, 2015)

Mārgareta Atvuda jau vismaz divdesmit gadus ir viena no manām iemīļotākajām autorēm, tāpēc patiešām priecājos, ka latviešu valodā ir iznākusi vēl viena viņas grāmata. „Sirds mirst pēdējā” ir antiutopija, kuras darbība notiek netālā nākotnē. Pēc kārtējās finanšu krīzes Amerika ir uz sabrukuma robežas. Plašās teritorijās valda vispārējs bezdarbs un noziedzība. Jauns precēts pāris Stens un Šarmeina pēc mājas zaudēšanas mitinās automašīnā un nepārtraukti bēguļo no apkārt klejojošajām marodieru bandām līdz uzzina par brīnišķīgu piedāvājumu. Kādā sociālajā eksperimentā ar optimistisku nosaukumu Pozitrona projekts viņiem tiks nodrošināts stabils darbs un jauka māja Saderības pilsētā. Ir tikai viens āķis – apmaiņā pret iztiku un pajumti ir jādod sava brīvība un katru otro mēnesi ir jāpavada vietējā cietumā (mājā pa to laiku mitināsies viņu dublieri). Un vēl tāds sīkums, ka līgums par dalību projektā ir jānoslēdz uz visu atlikušo mūžu (kas varbūt nemaz nebūs tik ilgs laiks, kā sākumā varētu likties).

sirds-mirst-pedejaLai gan romāna tēma ir ļoti nopietna (brīvība un brīvā griba), uzreiz gribu brīdināt, ka grāmata atšķirībā no dažām citām Atvudas distopijām ir ironiska un zobgalīga satīra. Jā, nu, pret ko mēs būtu gatavi iemainīt savu brīvību? Patiesībā jau skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu to, i aci nepamirkšķinot, atdotu pret baltiem, pūkainiem dvielīšiem, siltu vannu, mīkstu gultu, regulārām ēdienreizēm un seksu. Un brīvā griba jau arī vairāk tāds filozofijas jēdziens vien ir. Lielākoties cilvēki taču tieši pēc savas brīvās gribas pieņem visai dumjus un nejēdzīgus lēmumus.

Sākotnēji Stena un Šarmeinas dzīve Saderības pilsētā ir lieliska. Šeit valda drošība un stabilitāte. Daži agresīvie cietumnieki klusi un neuzkrītoši pazūd. Pilnīgi visiem ir nodrošinātas darba vietas, pat ja tās pēc būtības ir tikai formālas un mākslīgi radītas. Visur valda mīlīga un ģimeniska piecdesmito gadu atmosfēra, skan tikai jauka, dzīvespriecīga mūzika, un vietējā TV rāda tikai vecas, sirsnīgas vai smieklīgas filmas un viņiem ir jauka māja un smuka gultasveļa. Darbs varbūt ir nedaudz dīvains, bet kaulus nelauž. Stens pieskata kopienas vistas, kuras ātri aug, apzinīgi izpilda visus dējības plānus un ir patīkami tuklas un gardas, bet Šarmeina izsniedz medikamentus. Vārdu sakot, paradīze, bet, kā zināms, no kāda ļoti veca stāsta, tad katrā paradīzē agrāk vai vēlāk parādās čūska, kārdinājumi un grēkā krišana ar visām ar to saistītajām sekām. Sīkāk par tālākajiem notikumiem pirms grāmatas lasīšanas labāk neko nezināt, bet, skaidrs, ka uzņēmīgu un apķērīgu cilvēku rokās cietums viegli var kļūt par labu ienākumu avotu. Notikumi risinās ļoti strauji, grāmatas sižetā ir daudz negaidītu pavērsienu, un to gribas izlasīt vienā vakarā. Starp citu, romānā ir daudz seksa, bet tas vairāk šķiet autores ironizēšana par mūsdienu lasītāju apsēstību ar erotisko literatūru. Un gluži tāpat kā rakstnieki seksu izmanto manipulēšanai ar lasītājiem, grāmatas sižetā sekss bieži tiek izmantots manipulēšanai ar tās varoņiem. Vēl te ir bioroboti un to izveides un drošas ekspluatācijas problēmas, ļoti daudzi un dažādi orientēti Elvisi, sieviete – bende, pazaudētas sejas, kā arī reti pretīga rotaļu lācīšu izmantošana (man šī rotaļlieta ir dziļi riebusies jau no bērnības).

Subjektīvi šķiet, ka šajā romānā ideja par cietumu kā paradīzi ir alegorija par totalitārismu un mūsdienu sabiedrības vērtībām, kad iespējams daudzi ir ar apskaužamu vieglumu gatavi iemainīt savu brīvību pret lētiem mājokļiem un lielisko iespēju pašiem neuzņemties atbildību par savu dzīvi.

„Sirds mirst pēdējā” nav no Atvudas izcilākajiem darbiem, tomēr romānu izlasīju ir ārkārtīgi lielu patiku. Tas ir asprātīgs, sarkastisks un ironisks. Un vienlaicīgi gan nopietns, gan izklaidējošs.

6 thoughts on “Mārgareta Atvuda „Sirds mirst pēdējā”

    1. Sibilla Raksta autors

      Atvuda savos romānos mīl izmantot vistas efektīgākai savu ideju ilustrēšanai. “Līgavā laupītājā” bija ļoti laba un nežēlīga vistu epizode. Un laikam nekad neaizmirsīšu perversos vistu kumosiņus no Oriksas un Kreika. Ideja par bezgalvainajām vistām patiešām bija jauka, un man šķiet, ka autore rakstot “Sirds mirst pēdējā” arī pati ir labi izklaidējusies. 🙂
      “Kaķacs” nudien nav no maniem mīļākajiem Atvudas romāniem, bet tas ir labs stāsts par upuriem un vajātājiem un to, cik viegli viņi mēdz samainīties lomām. Iespējams, ka derētu to atkal pārlasīt ar šī brīža skatījumu.

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Stens patiešām attiecībās ar vistām bija savaldīgs un atturīgs, lai gan vienu brīdi kārdinājums stāties ar tām tuvākās attiecībās bija diezgan liels. 🙂 Bet grāmata laba, droši vien to pārlasīšu vēl kādu reizi.

      Atbildēt
  1. Fledis

    Vispār jau ideja, ka puse cilvēces pelnās, apkalpojot/uzraugot otru pusi un ik pa laikam mainās vietām, ir tīri tā neko. Teiksim- no sākuma visus bezdarbniekus un bezpajumtniekus cietumā, drusku apmācīt, pēc tam apmainīt ar tiem, kas brīvībā, un tā uz priekšu. Varētu pat nostrādāt.
    “Krājiet laiku mūsu nākotnei”- kaut kas tā kā no Momo. Kā vispār varētu uzkrāt laiku?
    Stens ar tām vistām… nnu, ar to kārdinājuma pārvarēšanu tur jau nu bija kā bija. Kādēļ tad viņš kādā brīdī diktam satraucās, ka varētu būt kaut kādi novērošanas ieraksti? Un kā bezgalvainas vistas varētu vairot iecietību pret dzīvniekiem?? Kā vispār viņām tās galvas eliminēja, a?
    Neilgu laiciņu pirms beigām gan šķita, ka Semam būtu jājūtas drusku ne savā ādā- kāda gan varētu būt dzīvošana, zinot, ka Šārmeinai mīlestība pret viņu ir, tā teikt, ieoperēta? Bet aizkavētā kāzu dāvana no Džoslinas šo to atrisina. Vai varbūt- sarežģī? Brīvības vairāk, drošības mazāk.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Atvudas grāmatas jau nekad nav tik vienkāršas kā sākumā izskatās. Un jo vairāk par tām sāc domāt, jo sarežģītāk viss sāk izskatīties. 🙂
      Ideja par cietumu droši vien nav viņas, gan jau autore to kaut kur aizņēmusies apspēlēšanai, bet no tādas domas kļūst tikai neomulīgāk – nemaz tik nereāla tā autores fantāzija nav.
      Bezgalvainās vistas drīzāk bija metafora. Un, ja nav galvas un smadzeņu, tad jau nav arī ciešanu (tā mums vismaz bioloģijas nodarbībā skaidroja, kad nācās preparēt dzīvas vardes, lai gan īsti par to neesmu pārliecināta, jo tās raustās arī bez galvām).
      Grūti pateikt, vai Semam Džoslinas dāvana sniedza atvieglojumu. Varbūt arī nē. 🙂

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s