Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”

Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, SIA Rundas, 2016

Žļābji, Blusova, Ķepova, Pirdova, Lotuši, Kozusola, Ubagova, Latišonoki un Skobulīna ir tikai daži no 66 pierobežas ciemu nosaukumiem, par kuriem stāstīts „Latvijas pierobežas pēdējos mohikāņos”. Grāmata ir tapusi ar Valsts pētījuma programmas “Letonika – Latvijas vēsture, valodas, kultūra, vērtība” projekta atbalstu, bet par abu Elīnu pierobežas ceļojumiem un raibajiem piedzīvojumiem tās tapšanas laikā var palasīt tāda paša nosaukuma feisbuka lapā. Turpat ir arī daudz bilžu un stāstu. Grāmatas ideja ir bijusi pastāstīt par mazajiem ciemiem, kas atrodas ne tālāk par 2 km no Latvijas robežas ar kaimiņvalstīm vai jūras, un kuros dzīvo ne vairāk par 10 iedzīvotājiem. Šādu ciemu skaits strauji samazinās, tāpēc savāktais un apkopotais materiāls paliek kā nozīmīga liecība par šīm izzūdošajām vietām un cilvēkiem.

Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņiVispār jau grāmatas nosaukums man nešķiet īsti precīzs. Ilgus gadus ir nācies dzīvot pierobežā (dažu minūšu gājiena attālumā no jūras) un es nemaz nesajutos vientulīgi, jo turpat dzīvoja (un dzīvo arī tagad) vēl daži desmiti tūkstošu citu cilvēku. Lai arī pierobeža ir mazāk apdzīvotā Latvijas teritorijas daļa, tomēr vietām tur cilvēku vēl joprojām ir traki daudz un nav jau tā, ka tur būtu palikuši tikai daži pēdējie mohikāņi. Galu galā arī Rīga nedaudz atrodas pierobežā. Bet, nu, skaidrs, ka dzīvei pie robežas ir savas īpatnības. It īpaši pie jūras, jo tur vislabāk var izjust, kā viss beidzas – ceļi, pilsēta, zeme, un sākas brīnišķīgā bezgalība.

Grāmata ir veidota kā no maziem gabaliņiem salikta haotiska mozaīka. Par lielāko daļu no ciemiem ir mazi stāstiņi, kuriem pievienotas viena vai vairākas fotogrāfijas. Stāsti varētu būt arī garāki (man vienmēr paticis tādus lasīt), bet bildes ir ļoti izteiksmīgas un dažreiz pasaka vairāk nekā rakstītais. Cilvēku sejas, stāja, apģērbs, fotogrāfijas fons – viņu mājas, dārzi, pagalmi, tāpat arī viņu suņi, kaķi, mazbērni, traktori, velosipēdi, piena kannas un malkas kaudzes runā paši par sevi.

Kopumā jau pēdējie mazo ciemu iedzīvotāji ar savu dzīvi ir apmierināti. Tas arī saprotams, jo neapmierinātie no šejienes pie pirmās iespējas ir aizbraukuši un grāmatā mēs viņus praktiski neredzam. Taču skaidrs, ka neapmierināto ir bijis daudz, daudz vairāk, jo citādi jau šie ciemi neizmirtu. Interesanti, ka feisbuka komentāros daži uzskata, ka grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem ir īstāka dzīve nekā citiem. Vai tad ir kaut kādi noteikti kritēriji cilvēka dzīves īstumam vai neīstumam?

Lai nu kā, grāmata ir laba un saistoša lasāmviela visiem, kas grib iepazīt mazāk zināmos un nomaļākos Latvijas nostūrus un tajos mītošos cilvēkus. Vienīgais, kas man lasot pietrūka, ir maza, shematiska Latvijas karte ar tajā atzīmētām aprakstīto ciemu atrašanās vietām. Vēl jāpiebilst, ka pēdējo mohikāņu meklēšanai un dokumentēšanai ir paredzēts turpinājums – šoreiz Latgalē, jo tur atrodas visvairāk izzūdošo ciemu un esot visgaršīgākais speķis.

5 thoughts on “Elīna Kolāte, Elīna Kursīte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”

    1. Sibilla Raksta autors

      Nu līdz Ziedoņiem Elīnām ir dikti tālu, bet viņām ir sava pieeja tēmai un labas un smukas bildes. Ja grāmata trāpās pa ķērienam bibliotēkā, tad noteikti iesaku. Lasāmā teksta tajā nemaz nav daudz

      Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s