Haruki Murakami ”Savādā bibliotēka”, no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere, Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, (Haruki Murakami, Fushigi na toshokan, 2005)
Murakami nav no maniem iemīļotākajiem autoriem (viņa grāmatas lielākoties ir tādas ļenganas un padevīgas liktenim), bet man patika viņa personiskākie darbi kā “Norvēģu koks” un dokumentālais stāsts par skriešanu. Tomēr autors ir populārs un laikam arī pie mums labi pirkts, jo tiek izdots samērā bieži. Tāpēc kaut kā nemanot esmu izlasījusi jau desmit viņa grāmatas un šī bija vienpadsmitā.
“Savādā bibliotēka” atšķirībā no pārējām Murakami grāmatām ir pasaka bērniem. Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu, toties ir daudz krāsainu bilžu. Grāmatu paņēmu bibliotēkā un man to iedeva par spīti brīdinošajam uzrakstam uz vākiem, ka grāmatu aizliegts izsniegt uz mājām. Var jau būt, ka bibliotekāres to nemaz nebija pamanījušas.
Laikam jau vienas no lielākajām cilvēku bailēm ir bailes no bibliotēkām. Kā gan izskaidrot faktu, ka ļaudis tik maz apmeklē šo brīnišķīgo iestādi vienmēr atrunājoties ar stingrajiem grāmatu nodošanas termiņiem un tamlīdzīgām blēņām. Bailes no bibliotēkām ir apspēlējis jau Kings savā “Bibliotēkas policistā”, bet Murakami tas ir sanācis pat vēl labāk. Vai gan bibliotēkas vienmēr tikai laipni un nesavtīgi dalās ar zināšanām neko neprasot pretī? Varbūt mēs tikai vienkārši neesam ievērojuši slepenos pagrabus, kuros pēc tam tiek izsūktas lasītāju smadzenes. Ja nu jums pēkšņi sagribas kaut ko uzzināt par nodokļu iekasēšanas sistēmu Osmaņu-turku impērijā, tad labāk meklējiet informāciju internetā. Lai gan arī attiecībā uz tīmekli nevaram būt droši, kā tur ir ar to smadzeņu izsūkšanu.
Zēns, kas ir pasakas galvenais varonis, nonāk gūstā slepenā labirintā zem bibliotēkas, kur viņu piebaro ar zināšanām un dažādiem garšīgiem un detalizēti aprakstītiem ēdieniem, lai smadzenes kļūtu piemērotas apēšanai (visas jau nemaz nav tā uzreiz ēdamas). Te viņš satiek Aituvīru, kādu meiteni, kura sazinās tikai ar žestiem, un piedzīvo dažādu realitāšu pārklāšanos. Kā jau visi Murakami varoņi, zēns ir ļoti pasīvs un bez ierunām pakļaujas savam liktenim, bet par laimi grāmata ir ļoti īsa un tas nepaspēj apnikt.
Pasakas nobeigums ir atvērts, simbolisks un ļoti skumjš. “Savādā bibliotēka” ir skaists, alegorisks stāsts par cilvēka mūžīgo eksistenciālo vientulību un sev tuvu cilvēku zaudēšanu, kas ir viena no iemīļotākajām Murakami darbu tēmām. Grāmatu var droši lasīt visu vecumu lasītāji, pat ja bērni ne visu tajā spēs saprast.
Sibillas grāmatas 
Man pēc izlasīšanas palika aizvainojums uz autoru. Beigas bija tik atvērtas, ka viss pārējais stāsts vienkārši izbirst ārā 😦
Tā jau tur bija, bet es stāstu uztvēru kā alegoriju par galvenā varoņa mātes nāvi – tādu mazliet dīvainu veidu kā pārdzīvot un samierināties ar tik sāpīgu zaudējumu. Un pēdējā nodaļa to lieliski noslēdz. Līdz ar to tālāk visi tie jokainie tēli vairs nav nepieciešami un viņiem vienkārši jāpazūd kā galvenā varoņa iztēles vīzijām.
Citējot “Tā ir ļoti īsa, tajā nav seksa un kaķu…”, izskatās, ka kaķi tiešām padara grāmatu ļoti mākslīgu un atrautu no realitātes. 🙂
Kaķus pieminēju vienkārši tāpēc, ka Murakami grāmatām tie ir dikti raksturīgi (tāpat kā sekss un džezs). Bet šajā stāstā to nav. Ir tikai mistisks melns suns, kas vajā galveno varoni.
Suns vajā galveno varoni. Vai šajā gadījumā var saskatīt to, ka autors asociē sevi ar kaķi, kuru vajā suns? Neesmu šo grāmatu lasījis.
Šajā grāmatā nē. Šķiet, ka melnais suns simbolizē nāvi vai kaut ko tikpat sliktu, bet ei nu sazini, ko īsti. Savukārt zēnu no suņa izglābj viņa pieradinātais strazds, kurš vienlaicīgi ir labirintā satiktā meitene, kas sazinās ar zīmēm, pēc tam abi mīklaini pazūd (strazds un meitene). Acīmredzot mirst. Un nomirst arī viņa māte. Kaut kā tā, bet Murakami grāmatās jau nekas nav skaidri un vienkārši. 🙂
Jā, bet tad sanāk, ka tā ir ļoti bēdīga grāmata, ar samērā drūmu sižetu?
“Savādā bibliotēka” ir bēdīga grāmata, jā. Bet vecāku nāve nudien parasti nav nekas jauks. Var jau to lasīt arī kā stāstu par pieaugšanu, kuru var piedzīvot tikai izejot cauri zaudējumiem. Tad tā varētu šķist mazliet optimistiskāka.
Ja ir gadījies lasīt kaut ko no Murakami, tad šī grāmata ir tāda pašā stilā kā citas, tikai nedaudz vienkāršāka un stipri īsāka.
Tikko izlasīju šo grāmatu grāmatveikalā uz vietas. Joprojām plandos patīkamā pēcgaršā. Un priecājos par Sibillas versiju pēdējā komentārā, kas arī man radās, domājot, kas tas vispār bija. Man ļoti spilgti nāk pieaugšanas iniciācijas ideja, ņemot vērā tos refrēnus par visu, kas viņam bija mācīts, uztraukumiem par māti, kura gaida vakariņās. Meitene un strazds ir nebrīvē, bet palīdz kļūt brīvam. Skumju nebija. Rēķinu Murakami pie ģēnijiem, kam ir tiešais vads uz zemapziņu. Viņa grāmatas nav tukšu piedzīvojumu savārstījums, tajās ir gruntīgs kopsakars un jēga, un ir lieliski, ka tas nenolasās ar rāvienu, bet atnāk kā atbalss. labas sajūtas
Paldies par komentāru! Murakami grāmatās man patīk, ka viņš atstāj pietiekami daudz vietas lasītāju iztēlei. Pēc tam mēs katrs varam to aizpildīt atbilstoši savam noskaņojumam, pieredzei un sapņiem.