Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”

Vizma Belševica „Lauztā sirds uz goda dēļa”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Šovasar pārlasīju šo to no senāk rakstītiem latviešu autoru darbiem, tostarp arī Vizmas Belševicas stāstu krājumu „Lauztā sirds uz goda dēļa”. Tajā ir apkopoti daži no „Ķikuraga stāstiem” (1965.), visi seši stāsti no „Nelaime mājās” (1979.) un vēl daži vēlākā laikā sarakstīti darbi. Grāmatā pavisam kopā ir iekļauti piecpadsmit stāsti. Interesanti, ka veseli četri no tiem ir par miršanu, bērēm un kapiem – „Kapracis Enga”, „Burbeķīša”, visiem zināmais „Tās dullās Paulīnes dēļ” un „Tik skaista, zila ola” (jauks stāsts ar nelielu raiņaspazijas piesitienu par latviešu un cittautiešu mūžam nesamierināmajām pretrunām svētajā kapu kultūras lauciņā). Piedevām vēl viens ir par pēcnāves dzīvi plazmas (pareizāk gan esot teikt ektoplazmas) matrices veidolā. – „Baltā sieva”. Acīmredzot kapiņi un miršana allažiņ ir bijusi pateicīga tēma latviešu literatūrā.

Godīgi jāatzīstas, ka savulaik Belševicas stāsti man ne visai patika, bet tagad pārlasot kaut kādā veidā bija pamanījušies kļūt interesantāki. Krājumā iekļautie stāsti ir sarakstīti ļoti dažādos laika periodos un kopumā tas atstāj neviendabīgu iespaidu. Daži ir smieklīgi un jau folklorizējušies kā gadījums ar dullo Paulīni, daži ir tikai viegli ieskicētas sadzīves ainiņas, bet„Ķīvīte” vispār ir nezinu no kurienes iemaldījusies didaktiska fabula. Tiesa gan, daži stāstu sižeti tagad šķiet neveikli un rodas iespaids, ka autore nav vienkārši spējusi izdomāt sakarīgus nobeigumus.Arī tēli lielākoties ir ļoti klišejiski, plakani un atgādina ķēmīgas karikatūras. Nevienam no stāstu varoņiem negribas just līdzi, ne tirlīgajiem vīriem, ne viņu mantrausīgajām un zāģējošajām sievām, ne frīkainajām vecmeitām. Toties autores valoda ir fantastiska – vecmodīga, arhaiska, pilna ar ģermānismiem, bet dzīva, trāpīga un tieša. Tāpēc brīžiem nudien bija vienalga, par ko tur īsti Belševica raksta, lai tikai raksta, un, juksā, mazas bebuliņas!

Interesanti, ka stāstus pārlasot, daži no tiem tagad izskatās pēc neticami absurdas satīras par sociālisma jaukumiem. Piemēram, „Nelaime mājās” par kolhoza priekšsēdētāja cīņu ar enerģisko pensionāri Martu, kura bija īstens pretpadomju elements, un, vai vispār varat iedomāties, cik drausmīgs bija Martas noziegums? Diez vai. Padomājiet tikai – viņa gribēja apsaimniekot veselus divus piemājas pushektārus oficiāli atļautā viena vietā. Starp citu, Marta tos apsaimniekoja ekonomiski daudz efektīvāk nekā kolhozs, ražoja tikai pircēju pieprasītu produkciju, un šai varonei piemita ļoti uzteicamas mārketinga prasmes. Skaidrs, ka šādiem noziedzīgiem elementiem nav vieta brīnišķīgajā attīstīta sociālisma sistēmā, un autore Martu parāda  kā īsteni bezsirdīgu mantrausi. Zināma taisnība jau Belševicai ir, jo sociālismā bija ierobežotas iespējas nopelnīto iztērēt, un tas Martas pūliņiem piešķir tādu skumīgu eksistenciālu bezjēdzīgumu. Tomēr aizdomājos, ka latviešu literatūrā ir tipiski, ka čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki bieži vien ir attēloti kā mantkārīgi un nejauki ļaudis, bet slinkie, neuzņēmīgie un izšķērdīgie tipi noteikti ir garīgi īpaši bagātas un dvēseliskas būtnes.

Salīdzinot ar autores slavenāko prozas darbu „Bille”, stāsti lielākoties ir vājāki, tomēr tos ir vērts lasīt, ja ir vēlme izbaudīt vecmodīgu, bet stilīgu un krāšņu latviešu valodu.