Alberts Bels “Būris”

Alberts Bels “Būris”, izdevniecība “Liesma”, Rīga: 1972

Senākos laikos esmu lasījusi vairākus no Alberta Bela romāniem. Daži no tiem bija labi (“Bezmiegs”, “Cilvēki laivās”), daži atmiņā palikuši mazāk, bet “Būris” bija palicis neiepazīts. Lai aizlāpītu šo caurumu latviešu literatūras izzināšanā, grāmatu paņēmu vietējā bibliotēkā. Tur bija pieejami pat vairāki “Būra” izdevumi, un no tiem izvēlējos nobružāto 1972. gada pirmizdevumu ar stilizētajām restēm uz vāka. Mazo grāmatiņu laikam bija rūpīgi lasījušas vairākas skolēnu paaudzes, jo tā bija apzinīgi izķidāta un visi domrakstiem nepieciešamie citāti kārtīgi pasvītroti, bet lappušu malās sarakstītas paskaidrojošas piezīmes, kāda doma tajos ir pausta. Bet tas viss piederas pie bibliotēkas grāmatu īpašā šarma.

“Būris” ir interesanta parādība latviešu padomju laika literatūrā. Laikā, kad modē bija reālisma stilā rakstīti ražošanas romāni par strādnieku šķiras sasniegumiem, zvejnieku sūro ikdienu vai romantiskām teļkopēm, autors bija uzrakstījis filozofisku romānu ar spēcīgu noslieci uz eksistenciālismu. Vispār “Būrī” zināma nozīme ir arī kriminālajai intrigai, bet iespējams, ka tā vairāk ir iepīta, lai romānu varētu dabūt cauri padomju cenzūrai. Tā nu grāmatai ir samērā gara un lēnīga ievaddaļa, kurā mēs uzzinām, ka ir pazudis arhitekts Bērzs. Ar viņa meklēšanu nodarbojas izmeklētājs Strūga. Padomju literatūrā miličiem bija obligāts pienākums būt par paraugcilvēkiem. Strūga tieši tāds arī ir, cilvēciskākām iezīmēm autors viņu ir apveltījis ar podagru. Lai arī sākumā Strūgam šķiet, ka Bērza meklēšana būs rutīnas darbs, izmeklēšanas laikā diezgan vienkāršajai krimināllietai atklājas dažas interesantas nianses. Garais ievads par izmeklēšanu autoram ir bijis nepieciešams, lai mūs tuvāk iepazīstinātu ar Bērzu un viņam pietuvinātajiem cilvēkam. Godīgi sakot, Bērzs nav simpātisks tēls. Viņš ir tipiska viduvējība, sīkumains, paskops un ar nelāgu raksturu. Labs speciālists savā nozarē, kas apveltīts ar izcilām savu projektu izsišanas spējām padomju birokrātijā, bet citādi viņš nav ne ar ko sevišķu izcēlies, un ir bijis tāds pats kā visi. Vēl atklājas, ka arī viņš ir cietis no podagras.

Viņi skatījās vienas un tās pašas filmas, lasīja vienas un tās pašas grāmatas, klausījās vienu un to pašu mūziku, vienādi sprieda par progresu un ekonomiku, stāstīja vienas un tās pašas anekdotes, vairākas reizes apceļoja ārzemes ar tūrisma grupas ceļazīmēm, viņu humora izpratne bija vienāda un sāpju slieksnis vidēji augsts, viņi bieži slimoja ar hipertoniju un vēdera aizcietējumiem, nervu slimībām un podagru, viņi mocījās ar galvassāpēm un bija jūtīgi pret saaukstēšanos, bet tomēr viņiem bija apskaužama veselība, sīksta dzīvotgriba un sakari sabiedrībā.
Sakari bija galvenais.

Tāpēc ir mazliet negaidīti, ka pazudušais Bērzs visu meklēšanas laiku atrodas mežā, kur viņu kāds ir ieslēdzis pamatīgā metāla būrī kādas gravas dibenā. Beigās atklājas, ka tādu mistisku būri mežā ir ierīkojuši un atstājuši fašisti, kas gan cits? Bet šis nudien nav sadzīves, bet gan ideju romāns, tāpēc nevajag tā detaļas uztvert kā absolūto realitāti. Autors savu daļu uzmanības ir pievērsis arī romāna galvenajam ļaundarim un viņa motivācijai, kādu iespundēt krātiņā (greizsirdība un atriebība), bet neapšaubāmi interesantākā un spēcīgākā grāmatas daļa ir Bērza pārdzīvojumi būrī. Sākumā viņš ir cerību pilns, ka viņu drīz atradīs un mēģina savu iespēju robežās apdzīvot būri, kaut kā iekārtoties tajā, nodrošināties ar ūdeni un sameklēt kaut ko ēdamu. Romāna darbība notiek rudenī, tāpēc Bērzam izdodas tikt pie riekstiem, sēnēm un zaķkāpostiem. Turklāt izrādās, ka sintētiskās vīriešu zeķes tīri labi noder baložu ķeršanai.

Tomēr pamazām cerības uz izglābšanos zūd. Laika gan Bērzam būrī ir daudz, un viņš var mierīgos apstākļos un ciešā tuvībā ar dabu izvērtēt savu dzīvi un tās jēgu, pats sevi un savas vērtības. Nu ja, būris pilnībā maina visu lietu nozīmi. Būrī Bērzs pat tiek vaļā no liekajiem kilogramiem un podagras, bet toties iedzīvojas reimatismā (jā, katrā zaudējumā vienmēr slēpjas kāds ieguvums).

Viņš atklāja – ja nav cita darba, arī dzīvot ir darbs. Svarīgākais un neatliekamākais darbs patlaban ir dzīvot. Kad viņš to saprata, tad atkal pamodās jau izdzist gatavā enerģija, radās drosme un optimisms, cik nu tas bija iespējams būra apstākļos, un viņš stingri nolēma turēties līdz galam.

Autoram būris ir spēcīga un lieliski izdevusies metafora, šķiet, ka pat viena no izcilākajā latviešu literatūrā radītajām, un ir gandrīz vai neticami, ka romāns ir ticis cauri padomju cenzūrai. Bet būris, protams romānā ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai padomju sistēma. Sava veida būrī mūs ieslēdz arī pašu egoisms, gļēvulība un aprobežotība.  Arī Bērza attiecības ar būri pamazām mainās no naida uz ironizēšanu, ignorēšanu, izmisumu un samierināšanos. Bet būrim kā jau būrim, par visu to ir pilnīgi vienalga.

Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju.

Romāns ir uzrakstīts mazliet shematiski un pasausā valodā, jo autoram svarīgākais ir bijis izklāstīt savu ideju. Tomēr grāmatu izlasīt ir viegli un tā ir pavisam neliela. Autors pats stāsta, ka romānu esot uzrakstījis trīs mēnešos. Ar “Būri” noteikti vajadzētu iepazīties visiem, kam interesē latviešu literatūra. Interesanti, ka “Būri” jau 1976. gadā pārtulkoja un izdeva Somijā. Pēc romāna motīviem 1993. gadā ir uzņemta arī filma.

 Vērtējums – kārtīgas 4 zvaigznes no 5.